Juris Lorencs 14.06.2022
Krievijas uzbrukums Ukrainai, nekaunīgā starptautisko tiesību pārkāpšana, masu slepkavības, spīdzināšanas, deportācijas, laupīšanas, draudēšana ar kodolieročiem un impērijas robežu paplašināšanu ir iedarbinājusi milzīga mēroga procesus. Tie skar burtiski visas dzīves jomas - polītiku, ekonomiku, transporta ceļus, technoloģijas, bruņotos spēkus, kultūru, medijus. Kuŗš gan gada sākumā varēja paredzēt, ka neitrālās valstis, Somija un Zviedrija, vēlēsies iestāties NATO blokā! Ne tik pamanāmi, bet ne mazāk nozīmīgi procesi norisinās pasaules garīgajā, reliģiskajā telpā, it īpaši pareizticībā.
Aizvien grūtāk ir noslēpt faktu, ka agresīvā krievu pasaules ideja vismaz pa daļai ir dzimusi Krievu pareizticīgās baznīcas klēpi. Garīgās frontes priekšējā līnija patlaban atrodas Ukrainā. Šajā valstī darbojas divas pareizticīgās baznīcas. Pirmā ir Maskavas patriarhāta Krievu pareizticīgā baznīca. Tieši tāds ir šīs baznīcas oficiālais nosaukums - nevis Krievijas, bet gan Krievu baznīca. Otrā - Ukrainas pareizticīgā baznīca, kuras neatkarību 2019. gadā atzina Konstantinopoles patriarchs Bortolomejs. Tā ir jauna, patriotiska, dinamiska un augoša baznīca. Šī gada sākumā Ukrainas pareizticīgai baznīcai bija ap 7000 draudzes, savukārt Maskavas patriarhāta baznīcai- ap 12 000. Kopš kaŗa sākuma ap 700 draudzes pametušas Maskavas patriarhātu, pievienojušās Ukrainas baznīcai vai kļuvušas par neatkarīgām draudzēm. Varētu vaicāt - kāpēc šis process ir tik lēns un kāpēc Maskavas patriarhātam Ukrainā joprojām pieder tik liels skaits draudžu?
Lieta tāda, ka daudzi ukraiņi šo baznīcu jau sen ir pametuši. Draudzēs tagad saimnieko vai nu pārliecināti Maskavas atbalstītāji, vai naivi vientieši. Kā liecinā socioloģija, krievu baznīcu patlaban atbalsta vien ap 5 % Ukrainas iedzīvotāju. Aptuveni puse ukraiņu uzskata, ka tā būtu pilnībā jāaizliedz. Interesanti, ka Maskavas patriarhāta baznīcā Ukrainā patlaban ir vairāk priesteru nekā draudžu. Tikmēr Konstantinopoles patriarhāta baznīcā vērojams garīdznieku trūkums, 7000 draudzes apkalpo vien 4500 priesteri. Kāpēc? Izrādās, daudzās draudzēs, kas pametušas Maskavas patriarhāta baznīcu, to priesteri attiecās sekot savu draudžu locekļu izvēlei. Vēl viena liecība tam, ka šiem garīdzniekiem patiesībā ir vairākas priekšniecības, un viena no tām atrodas Maskavā. Ļoti iespējams, ka zem priestera vai mūka tērpa slēpjas Krievijas Federālā Drošības dienesta (bijušā VDK) virsnieka uzpleči.
Tikmēr Maskavas patriarhāta Ukrainas baznīcā sākusies jezga. Vismaz piecpadsmit diacēzes Ukrainā paziņojušas, ka pārtrauc dievkalpojuma laikā pieminēt sava augstākā garīdznieka, Krievijas patriarcha Kirila vārdu. 27. maijā steigā sasauktā sinode izdarīja grozījumus baznīcas dokumentos, kas it kā apliecina baznīcas neatkarību. Tomēr bīskapiem pietrūka drosmes pilnībā saraut saites ar Maskavu. Faktiski šī baznīca nonākusi strupceļā. Krievija to neatlaiž, bet Konstantinopoles patriarhāts neatzīst tās kanoniskumu un aicina pievienoties tā paspārnē esošajai Ukrainas baznīcai. Tā vien izskatās, ka Maskavas patriarhāta baznīca Ukrainā tiks burtiski sarauta gabalos. Kāpēc pareizticībā ir tādas rūpes par kanoniskumu? Pirmkārt, viņu uzskatā kanoniskums nozīmē baznīcas īstumu. Skrupulozi tiek ievērota apustuliskā pēctecība - kuŗš kuŗam kopš pirmo apustuļu laikiem uzlicis rokas, iesvētījis par bīskapiem un priesteriem. Saprotams, no šāda viedokļa raugoties, daudzas evaņģeliskās baznīcas nav īstas, to mācītāji - vienkārši cilvēki no ielas, viņu izdalītie sakramenti- bez spēka utt. Otrām kārtām ar kanoniskumu saprot tiesības saimniekot kādā noteiktā ģeografiskā territorijā, šajā gadījumā Ukrainā.
Latvijas pareizticīgā baznīca apgalvo, ka tai ir autonomijas statuss Krievu pareizticīgās baznīcas ietvaros. Savukārt pati Krievu baznīca uzskata, ka Latvijas baznīcai ir vien pašpārvaldes tiesības. Iespējams, šie jēdzieni ir tikai baznīcas tiesību nianses. Tomēr lietas būtību tas nemaina - Latvijas pareizticīgo baznīca šodien ir daļa no Krievu baznīcas. Katras liturģijas laikā pareizticīgo priesteri Latvijā piemin viņa svētību Krievzemes patriarchu Kirilu. Ja kādas autonomijas iezīmes arī pastāv, tad tās drīzāk ir uzlikusi Latvijas valsts. Likums par Latvijas Pareizticīgās baznīcu nosaka, ka Par Baznīcas galvu, metropolītiem, bīskapiem un šo amatu kandidātiem drīkst būt tikai Baznīcas garīdznieki un Latvijas pilsoņi, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā pēdējos 10 gadus ir Latvijā. Mūsu likumdošana aizliedz importēt augstākos baznīcas garīdzniekus no Krievijas, kā tas pirms dažiem gadiem notika Igaunijā. Tur pēc metropolīta Kornīlija (1924- 2018) nāves Igaunijas baznīcas (kas līdzīgi kā Latvijas baznīcai atrodas Maskavas pakļautībā) sinode par savu vadītāju ievēlēja Kazahstānā dzimušo Krievijas pilsoni Valēriju Rešetņikovu, tagadējo Tallinas un Igaunijas metropolītu Jevģēņiju. Viņa priekšgājējs Kornīlijs bija dzimis Igaunijā, prata igauņu valodu, par savu reliģisko pārliecību izcieta trīs gadus ilgu ieslodzījumu Mordovijas soda nometnēs. Diemžēl pašreizējais Igaunijas baznīcas galva igauņu valodu nepārvalda. Nav brīnums, ka Igaunijā blakus Krievu baznīcas filiālei kopš 1996. gada darbojas Igaunijas Apustuliskā Pareizticīgā baznīca, kas ir autonoma baznīca Konstantinopoles patriarhāta paspārnē. Tajā ir 65 draudzes ar 27 000 sekotājiem, kas pārsvarā ir igauņu tautības.
Kopējā tendence pasaules pareizticībā ir skaidra - prom no Maskavas, prom no Krievu baznīcas un tās patriarcha Kirila. Jo ilgāk turpināsies kaŗš Ukrainā, jo centīgāk patriarchs Kirils dos svētību Krievijas kaŗavīriem, jo lielākas problēmas sagaida Krievu pareizticīgo baznīcu gan pašā Krievijā, gan aiz tās robežām. Daži man pazīstami latviešu luterāņi un katoļi ir teikuši, ka dažkārt mēdzot iegriezties pareizticīgo baznīcā. Nolikt sveci, vienkārši pasēdēt, paraudzīties ikonās, izbaudīt mieru un klusumu. Nesen kāds vīrs vidējos gados, kuŗš bija iecienījis sv. Aleksandra Ņevska pareizticīgo dievnamu uz Brīvības un Blaumaņa ielu stūra Rīgā, atzinās, ka kopš kaŗa sākuma viņš tajā vairs neesot spēris savu kāju. Un es pat nejautāju, kāpēc, - tāpat viss bija skaidrs.
Atpakaļ
.jpg)
