Pareizais lēmums
Kārlis Streips    17.04.2018

 

 

Rakstu pirmdien, 16. aprīlī, un sanāk tā, ka šodien ir 15. gadadiena lēmumam, kuŗš mūsu valstij bija ļoti nozīmīgs. Todien 2003. gadā Atēnās tikās Eiropas Savienības grandi, lai parakstītu līgumu ar Latviju un vēl deviņām valstīm, lielākoties Austrumeiropā, par iestāšanos Eiropas Savienībā. Latviju ceremonijā pārstāvēja toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, premjerministrs Einars Repše un ārlietu ministre Sandra Kalniete. Mazliet vairāk nekā nedēļu pirms tam Eiropas Parlaments tam visam bija devis savu jāvārdu, un tāpēc līgums bija gatavs parakstīšanai.

 

No tā neizriet, ka todien Latvija kļuva par pilntiesīgu dalībvalsti. Līgumā bija noteikts, ka tas stāsies spēkā nākamajā - tātad 2004. gada 1. maijā, starp citu, lai tām valstīm, kuŗās bija paredzēts referendums par iestāšanos, būtu pietiekami laika tādu sarīkot. Tobrīd to jau bija paguvušas izdarīt Malta un Slovēnija, mūsu valstī referendums bija 2003. gada septembrī. Jau no sākta gala bija skaidrs, ka vairākums teiks - jā. Argumenti pret iestāšanos Eiropas Savienībā bija labākajā gadījumā nepārliecinoši, lai neteiktu absurdi un pagalam muļķīgi. Bija cilvēki, kuŗi uzskatīja, ka Latvijas nākotne saistāma ar austrumu, nevis rietumu virzienu. Ņemot vērā to, kas vēsturiski bija nācis no tā austrumu virziena, tā bija atbaidoša doma. Bija citi, kuŗi it kā bija padzirdējuši, ka Eiropas Savienība savām dalībvalstīm uzliek nepanesamus pienākumus un prasības, kas nebija taisnība. Absurda kalngals savukārt bija "arguments", ka ES nevajag stāties tāpēc, ka tās nosaukumā, tāpat kā PSRS nosaukumā, bija vārds "savienība", tā teikt, kāpēc no vienas savienības pa tiešo pāriet uz citu savienību.

 

Laimīgā kārtā šie centieni bija nesekmīgi. 2003. gada 20. septembrī ļaudis Latvijā devās pie urnām, tostarp arī jūsu padevīgais kalps. Kopumā nobalsoja vairāk nekā 70 procenti balsstiesīgo, kas bija līmenis, kāds kopš tā laika nav sasniegts nevienās vēlēšanās (lielākais vēlētāju procents bija pirmajās pēcokupācijas Saeimas vēlēšanās 1993. gadā, kad iecirkņos ieradās gandrīz 90 procenti balsstiesīgo, savukārt 2014. gadā 12. Saeimas vēlēšanās - tikai 58,85% vēlētāju). Referendumā par Eiropu 66,9 procenti nobalsoja jā, Latgales pusē un - it īpaši Daugavpilī un Rēzeknē - vairākums balsoja pret, taču ar to nepietika, lai rezultātu pagrieztu citā virzienā. Kopumā Latvijas pilsoņi nobalsoja par iestāšanos.

 

Tas nepārprotami bija pareizs lēmums, turklāt tas arī bija sava veida brīnums, ka tikai padsmit gadus pēc Padomju savienības sabrukuma Latvija bija gatava iestāties vienā no pasaules lielākajiem ekonomiskajiem blokiem (vēl lielāks brīnums bija tas, ka tajā pašā laika posmā mazā Latvija arī kvalificējās iestāties NATO, bet šonedēļ ne par to šis stāsts). Latvija formāli prasību iestāties Eiropas Savienībā iesniedza 1995. gada oktobrī, tam sekoja ļoti garš likumu un noteikumu saskaņošanas process. Notika sarunas par dažādiem blokiem, un tikai pēc tam, kad katrs bloks bija noslēgts, varēja būt saruna par iestāšanos kā tādu. Kā minēju, 2003. gadā process bija pabeigts, un viss varēja notikt tālāk.

 

Ļoti neilgi pēc oficiālās iestāšanās Latvijai pirmoreiz bija iespēja piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās, mūsu valstij tur bija piešķirti deviņi mandāti. Vēlēšanās piedalījās vien 41 procents vēlētāju, vēlēšanas bija jūnijā, laika apstākļi droši vien bija labi, un daudzi ļaudis nolēma paslinkot. Mazliet pārsteidzošā kārtā četrus no tiem deviņiem mandātiem ieguva Tēvzemei un brīvībai/LNNK, uz Eiropas Parlamentu nosūtot Robertu Zīli un Inesi Vaideri, abi no viņiem tur darbojas joprojām, kā arī Guntaru Krastu un Ģirtu Kristovski. Partija Jaunais laiks ieguva divus mandātus, pa vienam saņēma polītiskā apvienība Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā, tā būtu visai bēdīgi slavenā Tatjana Ždanoka, kuŗu darbaļaudis ievēlēja vēl divreiz, pirms šogad viņa nolēma atgriezties Latvijā un savu polītiku veicināt šeit, kā arī Tautas partija un savienība Latvijas ceļš.

 

Ko atrašanās Eiropas Savienībā ir nozīmējusi Latvijas Republikai. Pirmām kārtām, tā mazliet vulgāri runājot, tā ir bijusi liela kaudze naudas. Ar tā dēvēto Eiropas naudu Latvijā būvēti ceļi, sakārtotas ūdens piegādes sistēmas, pilnveidota infrastruktūra gan pilsētās, gan arī laukos. Protams, laukos ir bijusi bubināšana par to, ka mūsu zemnieki saņem mazākus maksājumus nekā kollēgas, piemēram, Francijā, taču allaž bijis jautājums, vai tad būtu labāk, ja tās naudas nebūtu vispār? Nebūtu. Šajā ziņā ļoti nozīmīgi bijis arī tas, ka Eiropa ir piespiedusi cilvēkus Latvijā ar naudu rīkoties godīgi, pieprasot ļoti daudzas atskaites projekta laikā un arī pēc tam. Ir bijuši krāpniecības gadījumi, taču ne tuvu tajā līmenī, kāds laika gaitā veidojies Latvijas iekšzemes polītikā un tautsaimniecībā. Vēl jākonstatē, ka Eiropa piespieda Latvijas lauku ļaudis saprast, ka atšķirībā no dzīves tā dēvētajos Ulmaņa laikos maza ferma ar pusotru hektāru zemes un vienu govi vairs nav reāli ejoša prece, arī konsolidācija un kooperatīvu veidošana laukos bijuši nozīmīgi procesi.

 

Ir arī tas apstāklis, ka momentā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībās Lielbritanija un Īrija atvēra savu darba tirgu arī mūsu valsts pilsoņiem, vēlāk tā arī darot citām ES dalībvalstīm. Būtu grūti pārvērtēt, to cik nozīmīgi ir bijis tas, ka cilvēki varējuši tur strādāt un naudu pelnīt. Man pašam ir labs draugs, kurš Londonā nostrādāja divus vai trīs gadus, lai mamma varētu nomaksāt dzīvokļa kredītu. Pēc tam cilvēks atgriezās Latvijā. Tajā ziņā viņš ir salīdzinoši rets gadījums - lielākoties tie, kuŗi savulaik pārcēlās uz turieni, turpat arī ir palikuši, strādājuši, bērnus audzinājuši, skolā viņus sūtījuši. Ļoti iespējams, daudzi no viņiem tā arī nekad mājup nebrauks. Taču vienalga viņi daudzos gadījumos ir liels financiāls atspaids ģimenes locekļiem šajā valstī.

 

Taču visvairāk jāmin tas, ka Latvija tagad gandrīz 14 gadu garumā ir bijusi Eiropas koptirgus sastāvdaļa. It īpaši laikā, kad attiecības ar Krieviju ir tādas, kādas tās ir, iespēja brīvi tirgoties savienībā, kuŗā kopumā dzīvo vairāk nekā 500 miljoni cilvēku, ir bijusi nozīmīga, un tas ir ļoti maigi teikts. Daudzi uzņēmumi ir pārorientējuši savu darbību Rietumu virzienā, un tas vairumā gadījumu ir bijis ļoti pozitīvi - ne tikai naudas pelnīšanas, bet arī kvalitātes nodrošināšanas kontekstā.

 

Un tāpēc šodien pirms 15 gadiem bija laba diena. Laba diena, nudien.