Par vēlēšanām
Kārlis Streips    09.10.2018

 

 

13. Saeimas vēlēšanas nu ir pagājušas. Kopumā par to rezultātiem varu teikt, ‒ varēja būt krietni sliktāk, bet  varēja arī būt labāk. Taču vislielākais pārsteigums man bija par to, ka ārvalstīs vislielāko skaitu un procentu balsu saņēma partija KPV LV, konkrēti 11 341 balss un 35,67 procenti. Uzreiz gan jāsaka, tas nebija, "pateicoties" tā dēvētajai "vecajai trimdai," visticamāk tās bija balsis no cilvēkiem, kuŗi no mūsu valsts ir emigrējuši nesenākā pagātnē, un tiem balss par KPV varbūt bija protesta balss, varbūt vienkārši tīkams joprojām šķiet partijas dibinātājs, kādreizējais aktieris Artuss Kaimiņš. 

 

Kopumā ārvalstīs nobalsoja 31 946 Latvijas pilsoņi, tas ir par astoņiem tūkstošiem vairāk nekā pirms četriem gadiem 12. Saeimas vēlēšanās, taču vienalga tas nav pietiekami, lai Latvijas polītikā gāztu kalnus. Pēc KPV ārzemnieki savas balsis atdeva attiecīgi par apvienību Attīstībai/Par! (4 853 balsis), par Jauno Konservātīvo partiju (3 808), par Jauno Vienotību (2 843), par Nacionālo apvienību (2 462). Par jēdzienu Saskaņa sociāldemokratiska partija (2 052 un visticamāk bez "vecās trimdas" piedalīšanās vispār, jo Saskaņa joprojām ir uzskatāmi tas spēks, kuŗš ir visapšaubāmāks jautājumā par attiecībām ar mūsu lielo un agresīvo kaimiņvalsti). Par partiju Progresīvie (1 930),  par Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS, 922 balsis). Visas minētās partijas, izņemot Progresīvie ieguva mandātus Saeimā, savukārt Progresīvajiem galvenais mērķis bija tikt pāri diviem procentiem balsu, lai nākamajos četros gados tiktu pie valsts financējuma, un tas partijai izdevās ar mazu uzviju – 2,61 procents.

 

Gribu teikt lielu paldies visiem Laika un Brīvās Latvijas lasītājiem, kuŗi pagājušajā sestdienā piedalījās vēlēšanās! Zinu, ne visiem un ne visur tas bija īpaši viegli. Tīmeklī lasīju par letiņiem, kuŗi speciāli bija organizējuši autobusus, lai dotos uz tuvāko iecirkni, kas daudzos gadījumos nemaz tik tuvu nebija. Droši vien tas izvērtās par  saviesīgu procesu, varu iedomāties latviešus pa ceļam dziedot tautas dziesmas. Kopumā tie 31 946 balsojošie pilsoņi bija no 130 702 balsstiesīgajiem, lielākais balsu skaits nodots Londonā, Stokholmā un Oslo, arī Peterborough Lielbritanijā, kas nu nav pasaules pazīstamākā pilsēta, bet acīmredzot tur dzīvo gana daudz tautiešu. Ziemeļamerikā visapmeklētākais iecirknis bija Kanadā, Toronto (428 balsis), Amerikā tā bija Ņujorka (348). Manā dzimtajā Čikāgā iecirknī ieradās 276 vēlētāji, paldies viņiem!

 

Par vēlēšanām kopumā – pirmkārt, kopējā vēlētāju līdzdalība šoreiz bija par četriem procentiem mazāka nekā pirms četriem gadiem. Sestdien bija jauks laiks, un tas noteikti nospēlēja savu lomu, lai gan Saeimas vēlēšanās cilvēks drīkst balsot jebkuŗā iecirknī, un tas nozīmē, ka nebalsošanai pie vainas bijusi vienkārša apātija. Tas ir nožēlojami. Otrkārt, pirms vēlēšanām bija dzirdami visai apokaliptiski apgalvojumi par to, ka šīs būs izšķirošas, iespējams, eksistenciāli izšķirošas vēlēšanas, jo varētu sanākt Saeimas vairākums, kas Latviju vērsīs nevis Rietumu, bet gan Austrumu virzienā. Nekas tamlīdzīgs nenotika. 

 

Saskaņai savs elektorāts acīmredzot ir iekodēts stingri jo stingri, ja pirms četriem gadiem apvienība tika pie 24, tad šogad pie 23 mandātiem. Nekādu konkurenci tai nesastādīja Latvijas Krievu savienība, saņemot vien mazliet vairāk par trim procentiem. Tāpat kā Progresīvie, arī LKS tagad tiks pie valsts financējuma, bet tā turpinās darboties ārpus parlamenta. Jau minētā KPV LV bija vienīgā, kuŗa atteicās izslēgt iespēju par sadarbību ar Saskaņu, taču tās 16 mandāti kopā ar Saskaņas 23 mandātiem vairākumu neveido. Kādu brīdi arī bija šaubas par Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS), daži no tās pārstāvjiem bilda, ka varbūt jau varētu pamēģināt koaliciju ar Saskaņu, redzēšot, kas  sanāks. Taču, pirmkārt, partijas vadība to stingri noliedza un, otrkārt, kopā ar minētajām partijām  vienalga sanāktu tikai 50 balsis, kas nebūtu vairākums, turklāt koalicija ar Saskaņu varētu nozīmēt KPV LV šķelšanos. Tā nav viendabīga partija, tai vienīgais kopīgais ir tās ekscentriskais dibinātājs, un ar to arī apmēram viss ir pateikts.

 

Savukārt, ja partijas atteiksies no sadarbības ar Saskaņu un KPV LV, tad tām kopā parlamentā sanāk 61 balss, un tas jau ir vērā ņemams vairākums. Runa būtu par Jauno Konservātīvo partiju (JKP, 16 mandāti), apvienību Attīstībai/Par! (13), Nacionālo apvienību (13), "zaļajiem zemniekiem" (11), un Jauno Vienotību (8). Kā zināms, patlaban valdības vadītājs ir ZZS pārstāvis Māris Kučinskis. Visticamāk viņam nespīd piedāvājums no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa par jaunas koalicijas veidošanu – 11 mandāti un piektā vieta vēlēšanās neko tamlīdzīgu nesola. Attīstības/Par! kandidāts premjērministra amatam ir Juris Pūce, polītikā pieredzējis cilvēks, kuŗš patlaban ir Rīgas domes deputāts, taču kopumā A/P! ir nepārbaudīts un pavisam jauns spēks, maz ticams, ka valdības veidošanu uzticēs tam. 

 

Nacionālās apvienības kandidāts jau vairāku vēlēšanu garumā ir Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle. Viņš ir teicis –, ja rādīsies, ka NA spēs vadīt spējīgu un it īpaši ilgtspējīgu koaliciju, tad viņš varētu apsvērt atteikšanos no siltās vietiņas Briselē, taču tā kā koalicija šajā gadījumā gandrīz noteikti būs ar piecām ideoloģiski stipri atšķirīgām partijām, tā varētu nebūt īpaši stabila, ja par kaut kādu jautājumu izcelsies lieli kašķi.

 

Atliek Jānis Bordāns no JKP. Viņš teicis, ka būtu gatavs sastādīt jaunu valdību. Bordāns ir ar pieredzi gan Saeimā, gan arī Ministru kabinetā, kādu laiku bijis tieslietu ministrs no Nacionālās apvienības. Ar laiku tā viņu izslēdza, ļoti iespējams tāpēc, ka viņš pārāk bija uzminis uz varžacīm NA tuvajai maksātnespējas administrātoru industrijai. Oficiālais iemesls NA lēmumam bija tāds, ka J. Bordāns vienlaikus bija biedrības Demokratiskie patrioti valdes loceklis, NA tur saskatīja polītisku konkurenci. Jauno Konservātīvo partiju Bordāns izveidoja 2014. gada maijā, tā kandidēja tā gada Saeimas vēlēšanās, bet saņēma tikai 0,7 procentus balsu. Savukārt pērn pašvaldību vēlēšanās JKP Rīgā saņēma neparedzēti lielu atbalstu un deviņas vietas Rīgas domē. 

 

Varam paredzēt, ka plosīšanās ap Ministru kabineta krēsliem būs itin intensīva, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka JKP programmā ir paredzēta ministru portfeļu skaita krietna samazināšana. To droši vien pārējās partijas nepieļaus. Pašreizējās 13 ministrijas ir adekvāts skaits pārdalei, mazāks skaits nozīmētu, ka atsevišķas partijas, iespējams, Ministru kabinetā būtu pārstāvētas ar tikai vienu ministru, kas polītikas „bīdīšanu” padarītu krietni sarežģītāku. 

 

Rezumējot – nākamās nedēļas būs itin interesantas, diezin vai vienmēr pozitīvā nozīmē. Par to, kas notiks šonedēļ – nākamajā laikraksta numurā.