18.02.2014
Par vārda brīvību
Kārlis Streips
Labi pazīstams mūsu pasaulē ir chrestomatiskais teiciens: Man nepatīk tas, ko tu saki, bet es līdz nāvei aizstāvēšu tavas tiesības tā teikt. Bieži tiek apgalvots, ka šā teiciena autors ir dižais francūzis Voltērs, lai gan patiesībā to rakstījusi viņa biografijas autore Evelīna Beatrise Halla, kuŗa tā rezumēja lielā rakstnieka filozofa pasaules uzskatu.
Jautājums par vārda brīvību patlaban atkal ir kļuvis aktuāls Latvijā. Jau kādu brīdi Saeimā ir risinājušās diskusijas par domu, ka vajadzētu noteikt kriminālatbildību par Latvijas okupācijas noliegšanu, slavināšanu vai attaisnošanu. Janvārī Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību polītikas apakškomisija apsprieda toreizējā tieslietu ministra Jāņa Bordāna ierosinājumu noteikt kriminālatbildību par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības publisku noliegšanu, bet šis ierosinājums tika noraidīts, jo tajā esot bijušas redakcionālas nepilnības. Deputāti apgalvoja, ka ministra ierosinājumā nav iekļauta doma par tāda cilvēka sodīšanu, kuŗš nenoliedz pašu neatkarības zaudēšanas faktu, bet apgalvo, ka tās process ir bijis tiesisks. Tāpat parlamentāriešiem nepatika doma, ka notiesāšanas gadījumā šādiem cilvēkiem būtu piespriežams piecu gadu cietumsods. Tas, viņuprāt, būtu nesamērīgi.
Pagājušajā nedēļā minētā apakškomisija attiecīgo jautājumu apsprieda no jauna, lemjot, ka par PSRS vai nacistiskās Vācijas pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu vai ļaunprātīgu apšaubīšanu varētu piespriest cietumsodu līdz pat trim gadiem vai piespiedu darbu, vai arī naudas sodu. Šo jauno versiju apakškomisija apstiprināja bez iebildumiem.
Mūsu valsts nacionālistiski noskaņotie cilvēki par to priecājas. Vienmēr un visur visa latviskā aizstāvētājs laikraksts Latvijas Avīze dižojas, ka viltus vārda brīvības aizstāvji nevarēs atsaukties uz Eiropas principiem šajā jautājumā, jo Eiropas Padome 2008. gadā pieņēma pamatlēmumu par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm. Dokumentā, starp citu, ir teikts, ka dalībvalstīm ir jāveic nepieciešamie soļi, lai nodrošinātu sodu tiem, kas publiski attaisno genocīda noziegumu, noziegumus pret cilvēci, kā arī kaŗa noziegumus.
Iebildumi pret šo domu nākuši no dažādām pusēm. Nevienam nebūs pārsteigums, ka par to kārtējo reizi un pietiekami skaļi sāka burkšķēt Krievijas Federācijas Ārlietu ministrija tā pati, kuŗa nepārtraukti svētulīgi apgalvo, ka nu nekādi gan nevēloties iejaukties citu valstu iekšējās lietās.
Taču diezgan stingru pretestību minētajam likumprojektam ir paudis arī Latvijas Republikas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (Reformu partija). Runājot tieši par Eiropas viedokli, ministrs vēstulē Saeimas Juridiskajai komisijai apgalvoja, ka saskaņā ar līdzšinējo Tiesas jurisdikciju izteikumi, kuŗus vārda brīvība neaizsargā, ir aicinājumi uz vardarbību, holokausta noliegšana un rasu un etniskā naida kurināšana. Ministrs arī norādījis uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kuŗas 10. pantā runa ir tieši par vārda brīvību. Vēl viņš apgalvo, ka likumprojektā iekļautie jēdzieni attaisnošana, ļaunprātīga apšaubīšana u.tml. ir pārāk neskaidri un tāpēc dažādi interpretējami, un piebilst, ka nav skaidrs, kāds īsti ir likumprojekta mērķis. Tas nozīmē, ka Latvijai jāspēj atklāt, kā vairāk nekā 20 gadus pēc tās neatkarības atjaunošanas to patiesi apdraud piedāvātajos Krimināllikuma grozījumos minētie izteikumi.
Iemesls, kāpēc vairāk nekā 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas polītiķi ir ķērušies pie šī konkrētā jautājuma, nav ar uguni meklējams. Pirmkārt, tuvojas nākamās Saeimas vēlēšanas, un visas partijas vēlēsies demonstrēt savu izcilo tautiskumu. Otrkārt, pagājušā gada maijā Eiropas Parlamenta deputāts Alfrēds Rubiks (tas pats, kuŗš ir vienīgais cilvēks Latvijas vēsturē, kas notiesāts par valsts nodevību) nāca klajā ar šādu paziņojumu: Tās represijas, kas bija 1949. gadā, nevar vērtēt viennozīmīgi. Tur daudzi tika represēti pēc nopelniem, jo tie bija tie, kas sadarbojās ar fašistiem. Vēl A. Rubiks atrada par vajadzīgu kārtējo reizi apgalvot, ka nekādas okupācijas Latvijā nav bijis, iestāšanās PSRS esot bijusi tikpat brīvprātīga kā iestāšanās Eiropas Savienībā.
Par šiem izteikumiem daži aktīvisti vērsās Drošības policijā, apgalvojot, ka polītiķa teiktais ir pašreizējā Krimināllikuma pārkāpums, jo tā 74.1. pantā paredzēts, ka par nozieguma pret cilvēci publisku slavināšanu, publisku noliegšanu vai attaisnošanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai īslaicīgu brīvības atņemšanu, piespiedu darbu vai naudas sodu. Drošības policija savukārt vēlāk paziņoja, ka A. Rubika izteikumos tā nesaskatot kriminālnozieguma pazīmes. Stipri ticams, ka jaunais likumprojekts Saeimā ir sava veida atbilde uz šo paziņojumu.
Lasītāji droši vien nebūs pārsteigti, uzzinot, ka es sliecos piekrist ārlietu ministram. Protams, nav jautājuma par to, ka 1941. un 1949. gada deportācijas ir vienas no tumšākajām lappusēm visā Latvijas Republikas vēsturē. Arī manā ģimenē vairāki cilvēki nonāca lopu vagonos, lai mērotu tālo, briesmīgo ceļu uz Sibiriju. Tāpat es saprotu, ka visa Padomju Savienība pati par sevi ir bijis noziegums pret cilvēci, ja ievērojam šī jēdziena definīciju Nirnbergas prāvas laikā. Runa ir par slepkavību, cilvēku iznīcināšanu, verdzināšanu, deportāciju vai cita veida necilvēcisku rīcību pret jebkuŗu pilsonisku sabiedrību kaŗa laikā vai pirms tam, kā arī par represijām polītisku, rasu vai reliģisku iemeslu pēc. Saprotams, Nirnbergas tribunāla redzeslokā bija tieši Hitlera nacistu noziegumi, Staļina boļševiku noziegumi tolaik netika apspriesti. Kā nekā PSRS Otrajā pasaules kaŗā bija Rietumvalstu sabiedrotā, un vēl šodien Rietumeiropā ir grūti kādam iestāstīt, ka Staļins ir bijis daudzreiz lielāks monstrs nekā Hitlers.
Taču Saeimas likumprojekta sakarā runa tomēr ir vairāk, turklāt krietni vairāk par runas brīvību. Pirmkārt, ko nozīmētu okupācijas slavināšana? Tas nav polītisks jautājums vien. Latvijā ir visai daudz cilvēku, kuŗi, salīdzinot PSRS laikus ar mūslaikiem, atceras, ka cilvēkiem toreiz tomēr bijusi zināma drošība dzīvē. Cilvēks vismaz zinājis, ka, viņam aizejot no šīs pasaules, tā dēvētā zārka nauda nebūs problēma. Vai to varētu uzskatīt par slavināšanu? Tāpat jājautā par jēdzienu ļaunprātīga okupācijas apšaubīšana. Vai pēc tā jāsecina, ka iespējama arī neļaunprātīga apšaubīšana? Kas būs tas, kas tās atšķirs vienu no tās otras?
Tomēr nozīmīgāks te ir cits ārlietu ministra piesaukts jautājums, proti, kā īsti Latvijas Republikas un tās iedzīvotāju interesēm kaitē Alfrēda Rubika ieskats, ka 1949. gadā ļaudis uz Sibiriju nosūtīti pēc nopelniem? Protams, tiem, kuŗu dzīve tāpēc tika izbojāta, šāds apgalvojums ir kā duncis sirdī. Galu galā toreiz lopu vagonos nonāca arī bērni, kuŗiem sadarbība ar fašistiem nu nekādi nebija inkriminējama.
Taču vai šādā sakarā tiek ievainota arī Latvijas Republika? Diez vai. Jo te ir redzama vienas mūsu sabiedrības daļas diezgan konkrētā nespēja atteikties no nepārtrauktas vēlmes domāt tikai un vienīgi par mūsu tautas grūtajiem brīžiem. Latvijā veselas četras dienas ir saistībā ar okupāciju, un visiem valsts iedzīvotājiem obligāti ir jāizkaŗ Latvijas Republikas karogs ar melnu sēru lenti. Tas tomēr ir sabiedrisks mazochisms, jo tauta, kas allaž lūkojas pagātnē, ir krietni mazāk spējīga raudzīties uz tagadni un skatīt nākotni. Nebūt nav tā, ka Saeimai un Ministru kabinetam patlaban nebūtu risināmi pietiekami nozīmīgi jautājumi, tostarp jaunais Eiropas Savienības financējuma periods, nepārtrauktais skandals Korupcijas novēršanas un apkaŗošanas birojā, drīz gaidāmā elektrības tirgus atvēršana mājsaimniecībām un krietni daudz citu u. c. Taču deputāti cenšas pierādīt savu nacionālismu un tautiskumu, turklāt rīkojas tā, ka rodas pietiekami daudz jautājumu par cilvēka vārda brīvību. Un nekas labs tādā rīcībā nav..
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)