Par skolām, valodu un valdības deklarāciju
   28.01.2014

Par skolām, valodu un valdības deklarāciju

Sallija Benfelde

Janvāŗa vidū Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņoja, ka Krievija plāno drīzumā atvērt ārvalstīs krievu skolas, arī Baltijas valstīs. Šajās skolās mācības notikšot pēc Krievijas standartiem. Savukārt Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča ieskatā šādu skolu atvēršana nav un nebūs pieņemama un Lavrova paustā iecere nav atbalstāma: „Es neredzu nepieciešamību un esmu pret to, lai Latvijā tiktu atvērtas skolas, kas darbotos saskaņā ar Krievijas izglītības programmām.” Arī Latvijas izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete atzīst, ka Krievijai neizdosies Latvijā atvērt nevienu krievu skolu, jo šādai rīcībai tā nevarētu saņemt visas nepieciešamās licences un atļaujas. Protams, runa nav tikai par Krievijas skolu fizikas, ķīmijas vai matēmatikas programmu atbilstību programmām Latvijā (kaut gan neatbilstības noteikti ir), neapšaubāmi rastos jautājums, kādā valodā šo skolu beidzēji kārtotu eksāmenus, jo likums paredz, ka gala pārbaudījumi jākārto valsts valodā.

Lavrova paziņojumā par mācībām pēc Krievijas standartiem, šķiet, patiesībā slēpta rūpīgi plānota un pārdomāta diversija pret Latvijas valsti, jo nevajag daudz fantazijas, lai spētu iztēloties, kāda vēsture šajās skolās tiktu mācīta. Jau tagad tajās Latvijas skolās, kuŗās bērni lielāko tiesu mācās krievu valodā, ik pa brīdim atklājas, ka, piemēram, divdesmitā gadsimta vēstures skaidrojumi un pat fakti radikāli atšķiŗas no civīlizētā un eiropiskā pasaulē pieņemtajiem. Tāpēc jautājums par to, ka Krievija varētu mūsu valstī atvērt savas skolas krievu valodā, ar savām mācību programmām, tiešām ir pat neapspriežams. Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs gan sacījis, ka krievu skolas citās valstīs tiek atvērtas, visu saskaņojot ar attiecīgo valstu amatpersonām, un tas attiecas arī uz Baltijas valstīs iecerētajām krievu skolām. Mazliet smieklīga atziņa – gandrīz var nodomāt, ka kāda valsts var kaut ko darīt otras valsts teritorijā bez atļaujas un saskaņošanas. Lai nu kā, domāju, var droši sacīt – tādu Krievijas skolu Latvijā nebūs.

Tomēr jautājums par izglītību Latvijā ir un paliek ļoti svarīgs, jo mazai un ne pārāk turīgai valstij galvenā vērtība ir cilvēki. Tas nozīmē, ka cilvēku veselībai un izglītībai ir jābūt pirmajā vietā valstī vai, kā tagad sakām: tām, jābūt valsts prioritātēm.

Laimdotas Straujumas valdības deklarācijā ir ierakstītas 11 prioritātes un trijās no tām vairāk vai mazāk ir pieminēta izglītība un latviešu valoda.

„Veidot zināšanu ekonomiku, pateicoties ieguldījumiem izglītībā, un spēcīgu laikmetīgu nacionālo identitāti, nodrošinot latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību,” rakstīts pirmajā no tām. „Veicināt Latvijas tautas ataudzi, veidojot demografijas ceļa karti, nodrošinot atbalstu un piemērotu vidi bērnu audzināšanai un izglītošanai, lai iedzīvotāji atgrieztos Latvijā,” rakstīts otrajā, bet trešajā rakstīts: „Stiprināt piederību Latvijai un nacionālo identitāti sabiedrībā un diasporā, sekmējot sabiedrības saliedētību un veicinot latviešu valodas lietojumu. Stiprināt ārvalstīs dzīvojošo Latvijas pilsoņu saites ar dzimteni.” Visās trijās citētajās prioritātēs runa ir arī par citiem jautājumiem. Tādēļ, lai gūtu plašāku ieskatu, ko tad valdība sola darīt izglītības un valodas jautājumos, palūkojos deklarācijas sadaļā Izglītība, zinātne, sporta, jaunatnes un valodas polītika.

Šī valdības deklarācijas sadaļa ir diezgan plaša un skaŗ gan pirmsskolas, pamata, vispārējo vidējo un profesionālo vidējo izglītību, gan augstāko izglītību, paidagogu atalgojumu un vairākus organizātoriskus jautājumus. Sirdi priecē deklarācijā ierakstītais: „Pieņemsim Valsts valodas polītikas plānošanas dokumentu 2015. - 2020. gadam, lai nostiprinātu latviešu valodu visās sabiedriskās dzīves jomās. Pilnveidosim izglītības sistēmas un kultūras lomu valsts valodas polītikas īstenošanā, latviskas kultūrtelpas un vienotas sabiedrības veidošanā. Izstrādāsim jaunu mazākumtautību izglītības programmu latviešu valodas agrīnas apguves nodrošināšanai.” Tas nozīmē, ka ir plānots pamazām pāriet uz latviešu valodu visos izglītības posmos, ieskaitot bērnudārzus. Priecē arī vārdi: „nodrošināsim pirmsskolas izglītības un pamatizglītības apguvi pēc iespējas tuvu bērna dzīvesvietai, bet vidējās izglītības apguvi koncentrēsim skolās ar attīstītu paidagoģisko un materiāltechnisko bazi. Izveidosim skolu tīkla attīstības stratēģisko modeli, kas ietveŗ starpnozaŗu programmu Latvijas lauku skolu kā nozīmīgu infrastruktūras centru saglabāšanai.”

Reālajā dzīvē tas nozīmētu, ka skolas nepaliktu tikai pilsētās, bet joprojām darbotos arī pagastos un tikai vidējās izglītības mācību iestādes vairs nebūtu pagastos. Latvijā tas ir svarīgi divu iemeslu pēc. Pirmais – ja skola ir tālu, pašvaldībai jāgādā par skolas autobusu, bet mazajām pašvaldībām nav tik vienkārši atrast līdzekļus, lai katru dienu vadātu bērnus uz skolu lielus ceļa gabalus. Jaunāko klašu skolēnus atstāt internātā arī nav vienkārši, daudziem bērniem tas nāktu tikai par sliktu, – dzīvot atšķirtībā no vecākiem. Pusaudžiem tas būtu vienkāršāk, tikai jābūt normālam internātam. Otrs iemesls – mazās lauku skolas ne vienmēr var nodrošināt vajadzīgo skaitu skolotāju ar nepieciešamo kvalifikāciju. Tāpēc nereti gadās, ka laukos un pilsētā skolu pabeigušo zināšanas atšķiŗas, kaut programma ir bijusi viena un tā pati. Tiesa gan, šādas skolu atšķirības ir vērojamas arī starp Rīgas skolām, tāpēc jautājums par vienādas kvalitātes skolu pieejamību Latvijā ir svarīgs ne tikai pilsētas un lauku skolās, bet skolās vispār. Protams, ar mācību kvalitāti skolās cieši ir saistīts arī skolotāju atalgojuma jautājums, un arī to deklarācija sola pilnveidot u. tml.

Līdz vēlēšanām atlikušajos mēnešos visu deklarācijas izglītības sadaļā ierakstīto nav iespējams īstenot, labākajā gadījumā daudzus darāmos darbus var tikai iesākt. Vēl izglītības un zinātnes ministrei būs jārisina jautājumi par augstāko izglītību un zinātnes financējumu. Pašreizējā ministre Ina Druviete iepriekšējās valdības laikā ne reizi vien ir atzinusi, ka Latvijā ar augstāko izglītību viss ir kārtībā un iecerētajām reformām nav pamata. Tā teikt, šis un tas ir jāpielabo, bet vispār viss ir labi. Patiesībā Druvietes kundze bija viena no tām, kas nostājās pret bijušā izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa idejām, kā pārveidot augstāko izglītību Latvijā. Toreiz sabiedrība vairāk vai mazāk sašķēlās divās daļās: vieni aizstāvēja ministra Ķīļa skatījumu, otri piekrita Druvietei. Kā zināms, Druvietes uzskatus atbalstīja lielākoties augstākās izglītības sistēmas amatpersonas un darbinieki. Skaidrs, ka pirms vēlēšanām ministre negribēs kaitināt vēlētājus, tāpēc vismaz augstākajā izglītībā nekādas lielas pārmaiņas droši vien nav gaidāmas, skolotāji kaut uz nelielu algas paaugstinājumu var cerēt, un gan jau arī skolēnu vecākiem tiks kāds iepriecinājums. Deklarācijā ierakstītajam katrā ziņā var piekrist, jautājums ir tikai – ko no tā visa paspēs izdarīt Straujumas valdības laikā un ko gribēs darīt pirms vēlēšanām? Jāpiebilst, ka gandarī apziņa, ka visā valdības veidošanas jūklī nav pazudusi sapratne par latviešu valodu un tās vērtību un ka šī gada vēlēšanas valodas polītikai pāri nenodarīs.