Par pašnoteikšanos
Kārlis Streips    04.07.2017

 

Būdams latvietis, es neizbēgami izprotu jebkuras tautas vēlmi sev nodrošināt pašnoteikšanos un suverēnitāti. Mūsu tauta gandrīz pirms simt gadiem nodrošināja Latvijas valsts neatkarību pēc daudziem gadu desmitiem, kuŗu laikā tautieši apzināja savas vajadzības un savu statusu. Pirms apmēram 30 gadiem notika latviešu (un ne tikai) nacionālā Atmoda, kuŗas rezultātā sabruka pēdējā pasaules imperija, un mēs savu neatkarību atguvām no jauna. Kā esmu rakstījis citreiz, nu jau pirms laba laiciņa pienāca diena, kuŗā Latvijas Republika bija neatkarīga ilgāk nekā pirmajā neatkarības posmā pagājušā gadsimta sākumā. Abos gadījumos tas bija tiesiskuma jautājums, un abos gadījumos nebūt sākumā nebija skaidrs, ka kaut kas izdosies. Taču izdevās. Divreiz izdevās, un lai Dievs dod, ka nebūs nepieciešamības tā kaut ko darīt trešo reizi. Saules mūžu neatkarīgajai Latvijai!

 

Par to šonedēļ rakstu tāpēc, ka pagājušajā sestdienā man bija iespēja piedalīties paneļa diskusijā par citu tautu, kuŗa patlaban pieprasa savas tiesības veidot neatkarīgu un suverēnu valsti. Runa ir par kataloņiem, kuŗi patlaban dzīvo Spānijas ietvaros. Saruna notika festivālā Lampa Cēsīs, kur šogad bija vairāk nekā 200 dažādu diskusiju, priekšnesumu un sarīkojumu. Te blakus piezīme. Mani uz Cēsīm aizveda jau piektdienas vakarā, un nakti pavadīju Kārļamuižas viesnīcā, kas atrodas Kārļos, turklāt numurs, kuŗā pavadīju nakti, bija ar nosaukumu “Karl.” Kārlis Kārļa numuriņā Kārļamuižas viesnīcā un Kārļos! Tas bija tāds mazs uzmundrinājums man un manam vārdam.

 

Taču ne par to šis stāsts. Katalonijas intereses festivālā pārstāvēja kataloņu “diplomāts” Jordi Arufats Argamunds, kuŗš sarīkojumā teica īsu ievada uzrunu. Vārdiņu “diplomāts” lieku pēdiņās tāpēc, ka vismaz pagaidām Katalonija nav īsta valsts, tā ir territorija plašākā valstī, lai arī ar visai ievērojamu autonomijas pakāpi. Katalonijai ir savs prezidents, savs parlaments, sava no spāņu valodas visai atšķirīga valoda, savs karogs, sava policija, sava himna. (Tagad ‒  arī neatkarības himna pēc latviešu komponista Mārtiņa Brauna skaņdarba „Saule. Pērkons. Daugava.” viņu pašu versijā. ‒ Red.). Vārdu sakot, būtībā gandrīz vai visa neatkarības atribūtika, izņemot neatkarību kā tādu. Autonomija Katalonijai bijusi jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadu beigām, kad Spānijas valdība pieņēma likumu, kuŗā Katalonija, Basku zemes un Galīcija tika atzītas kā “nacionālitātes” ar visu no tā izrietošo. Laika gaitā Spānijas Konstitūcionālā tiesa ir noraidījusi atsevišķus autonomijas elementus, turklāt citās Spānijas territorijās bijusi rūkšana par to, ka kataloņiem šāda autonomija pienākas, bet citiem ne – kāpēc gan tā?

 

Taču kataloņi, cik var spriest, jautājumā par iespējamu neatkarību ir tikuši tālāk nekā pārējie. Vispār šogad bija paredzēts referendums par neatkarību, taču minētā tiesa tam pateica nē, tas būtu valsts suverēnitātes un neaizskaramības pārkāpums. J. Arufats Argamunds sarīkojumā teica ‒ nav nekādu garantiju, ka referenduma gadījumā vairākums Katalonijas iedzīvotāju atbalstītu neatkarību. Galu galā savulaik skoti balsoja pret atdalīšanos no Lielbritanijas, kvebekieši – no Kanadas. Taču tas neesot godīgi, kataloniešiem šādu iespēju liegt pavisam.

 

Spānijas valdības attieksme pret kataloniešu centieniem laika gaitā bijusi dažāda. Diktāatora Franko laikā kataloņu valoda bija pilnībā aizliegta, cilvēki tika konkrēti sodīti par tās lietošanu. Tas daudz neatšķiras no rusifikācijas procesa mūsu valstī visā gaŗajā Padomju okupācijas laikā. Gluži sodīts par latviešu valodas lietošanu, cik man zināms, neviens netika, taču krievu valoda pietiekami smagi tika uzspiesta visās dzīves jomās pēc kārtas. Pirmajā gadā, kad dzīvoju Latvijā, man atkārtoti nācās krievu valodā pateikt vārdus “piedodiet, esmu latvietis no Amerikas, krievu valodu neprotu”,  un vienā gadījumā es tāpēc tiku izsēdināts no taksometra uz tilta, jo cilvēks vienkārši nevarēja iedomāties kādu, kas prot latviešu, bet neprot krievu valodu.

 

Arī tagad Spānijas valdība uz kataloņu prasībām skatās ar visai skābu aci. Jau minēju Konstitūcionālās tiesas spriedumu, taču arī valdība kā tāda nav gatava riskēt ar visai plašas territorijas zaudēšanu. Katalonija territorijas ziņā ir sestā lielākā Spānijas province, taču iedzīvotāju skaita ziņā tā ir otrā vietā aiz Andalūzijas. Tur dzīvo 7,4 miljoni iedzīvotāju, lielākā pilsēta Katalonijā ir skaistā Barselona ar ievērojamu ostu. Madrides acīs tā tomēr ir un paliek Spānijas sastāvdaļa.

 

Minētās territorijas un iedzīvotāju skaita ziņā no Katalonijas noteikti sanāktu “īsta” valsts. Taču ir pāris iemeslu, kāpēc doma par territorijas neatkarību tomēr ir diskutabla, ja arī ne noraidāma kā tāda.

 

Pirmkārt, laikā kopš Otrā pasaules kaŗa Eiropā robežas ir mainījušās tikai divreiz, vienreiz vardarbīgi (bijušās Dienvidslavijas sabrukums astoņās dažādās valstīs) un vienreiz miermīlīgi (bijušās Čehoslovakijas tā dēvētā “samta šķiršanās” Čechijā un Slovakijā). Robežu neaizskaramība, par spīti šiem diviem gadījumiem, tomēr ir visai svēts princips.

 

Otrkārt, kataloņiem būtu jāsaprot, ka izstāšanās gadījumā no Spānijas viņi arī izstātos no Eiropas Savienības, NATO un citām starptautiskām organizācijām. Abos gadījumos iestāšanās process būtu jāsāk no jauna, un ES gadījumā lēmums par Katalonijas uzņemšanu būtu jāapstiprina visām pārējām dalībvalstīm pēc kārtas, tajā skaitā droši vien tādām, kuŗām minētā robežu grozīšana varētu likties visai bīstama. Par to pēc brīža, bet NATO gadījumā Katalonijai ir policija, bet bruņoto spēku kā tādu nav vispār. Ko tādai iesākt pasaules varenākajā militārajā aliansē? Jā, NATO ir arī Luksemburga, kuŗai savas armijas vispār nav, taču tā ir mazītiņa valstiņa, Katalonija tomēr ir krietni apjomīgāka. Vienādi vai otrādi, neatkarības gadījumā būtu vismaz daži, ja ne krietni daudzi gadi, kuŗu laikā Katalonija ir ārpus Eiropas Savienības un tās koptirgus, kā arī no NATO kopējās aizsardzības sistēmas. No tā, protams, neizriet, ka valsts momentā sabruktu, bet nopietns tas jautājums ir vienalga. Patlaban Eiropa risina šķiršanos ar Lielbritaniju, un tas ir tāds klupšus, krišus process, jo savienības dibinātājiem nekad mūžā neienāca prātā doma, ka kāds no klubiņa kādreiz gribēs izstāties. Tā ir izstāšanās no organizācijas. Izstāšanās no esošas dalībvalsts – tas būtu kaut kas pavisam jauns.

 

Un attiecībā uz nervozumu par lēmuma ietekmi citur. Mūspusē pasaulē ir divas tautas, kuŗām ir pretenzijas uz neatkarību un suverēnitāti, bet abos gadījumos nav territorijas, kuŗu tās varētu uzskatīt par savu valsti. Vieni ir jau minēti baski, kuri dzīvo ne tikai Spānijā, bet arī Francijā. Otri ir kurdi, kuŗi apdzīvo vairākas valstis Tuvajos Austrumos. Katalonijas izstāšanās no Spānijas varētu būt grūdiens abu tautu gadījumā, kā arī, ja kas, attiecībā uz tiem pašiem skotiem un ziemeļīriem, kuŗi lielākoties pret savu gribu tiek izvesti no Eiropas Savienības.

 

Kataloņiem vēlu visu to labāko. Kā jau minēju, kā latvietis es nevaru pretoties citas tautas vēlmei ‒ dzīvot savā valstī ar visu no tā izrietošo. Taču minēto iemeslu dēļ, te tomēr būs tas gadījums, kad septiņreiz mērīt, pirms griezt.