Par Nobela prēmijām
Kārlis Streips    10.10.2017

 

 

Pagājušajā nedēļā Skandinavijā tika paziņoti šī gada Nobela prēmiju laureāti. Eksakto zinātņu jomā balvas piešķīra cilvēkiem, kuŗi bija veikuši pētījumus jomās, kas man personīgi ir, kā saka, tumša bilde, eksakto zinātņu draugs neesmu bijis nekad. Literātūras prēmiju šogad saņēma Japānā dzimušais un Lielbritanijā uzaugušais Kazuo Išiguro, kuŗš vislabāk  pazīstams par romānu „Dienas atlikusī daļa,” kas arī ir pieejams lasītājiem latviešu valodā, un, to tulkojusi Inguna Beķere. Miera prēmiju šogad piešķīra Starptautiskajai Kodolieroču likvidēšanas komitejai, un, ņemot vērā to, kas patlaban notiek Ziemeļkorejā, šī nu nebūs tā reize, kad kāds par to īpaši rauks pieri, kā tas bija, piemēram, kad kādreizējo ASV prezidentu Baraku Obamu izvirzīja balvai brīdī, kad viņš tikko bija sācis savu pirmo termiņu amatā.

 

Tāpat jautājumi bija par balvu palestīnietim Jasiram Arafatam brīdī, kad daudzviet pasaulē viņu joprojām uzskatīja par terroristu, nevis valstsvīru, savukārt attiecībā uz Izraēlas prezidentu Šimonu Peresu, kuŗš prēmiju saņēma kopā ar J. Arafatu un arī ar Izraēlas premjērministru Jicaku Rabīnu, kritiķi norādīja, ka Nobela Miera prēmijas statūtos ir teikts, ka kandidātu apspriešanas laikā viens no galvenajiem kritērijiem ir tas, vai attiecīgais cilvēks savā valstī ir veicinājis mieru. Jā, balvas pamatā bija miera līgums starp Izraēlu un palestīniešiem, kuŗam savu roku pielika ASV prezidents Bils Klintons, taču Š. Peress darīja ļoti daudz, lai Izraēlā izveidotu kodolieroču programmu (kuŗu oficiāli minētā valsts nav atzinusi vēl šobaltdien), un to nu par mieru veicinošu procesu neuzskatīt vis.

 

Vislielāko skaitu Nobela prēmiju laika gaitā saņēmuši amerikāņi, kopumā vairāk nekā 350 balvu. Seko Lielbritanija, Francija, Vācija, Zviedrija, pavisam 68 valstis, no kuŗām nākuši prēmijas saņēmēji. Balvu sarakstā arī ir Krievija ar 23 balvām, un te gan jākonstatē, ka balvas īstenībā saņemtas trīs atsevišķās valstīs. Laikā kopš PSRS sabrukuma pie Nobela prēmijām tikuši četri fiziķi, lai gan trijos gadījumos viņi lielākoties strādāja ārpus Krievijas. Vairākas balvas saņēma padomju zinātnieki un autori, tostarp Boriss Pasternaks, kuŗam režīms neļāva braukt saņemt savu balvu, jo leģendārais romāns „Doktors Živago” Krievijā bija aizliegts (to slepus izveda no turienes un izdeva Italijā). Un vairākas prēmijas krievi saņēma vēl pirms boļševiku revolūcijas, kad pastāvēja Krievijas imperija. Par to arī šonedēļas stāsts. 

 

Runājot par baltiešiem, kuŗi ieguvuši Nobela prēmiju ‒ trīs lietuvieši, bet visi trīs ‒ trimdas lietuvieši. Pirmais bija Bernhards Louns, kuŗš izgudroja defibrillatoru sirdsslimnieku atdzīvināšanai. Varētu padomāt, ka tas nozīmētu, ka viņam piešķīra Nobela prēmiju medicīnā, bet no darba brīvajā laikā viņš arī bija miera aktīvists, un 1985. gadā viņš saņēma Miera prēmiju kā Starptautiskās ārstu asociācijas kodolkaŗa novēršanai dibinātājs. B. Louns joprojām ir dzīvs, viņam ir 96 gadi, un viņš dzīvo Bostonā. Ārons Klugs 1982. gadā saņēma prēmiju ķīmijā par darbu mikroskopijas jomā. Arī viņš joprojām ir dzīvs, viņam ir 91 gads, un viņš dzīvo Anglijā. Slavenākais no šīs trijotnes droši vien ir rakstnieks Česlavs Milošs, viņš Otrā pasaules kaŗa laikā palīdzēja glābt ebrējus un saņēma Taisnīgais starp nācijām titulu no Izraēlas. Laikā pēc kaŗa Miošs dzīvoja Polijā un darbojās par   kultūras atašeju Amerikā, kur viņš kļuva par pārbēdzēju. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas Česlavs atgriezās Polijā, kur  2004. gadā nomira 93 gadu vecumā. Česlavs Milošs Nobela prēmiju literātūrā ieguva 1980. gadā.

 

Igauņiem nav neviena Nobela prēmijas laureāta, savukārt, ja aplūko prēmiju sarakstu tīmeklī, redzams, ka arī Latvija nav uzrādīta, bet mums tomēr nosacīti ir savs Nobela laureāts. Viņa vārds ir Vilhelms Ostvalds, un viņš piedzima Rīgā 1853. gadā. Līdz ar vēl pāris zinātniekiem viņu uzskata par vienu no fizikālās ķīmijas tēviem, un viņš arī saņēma Nobela prēmiju ķīmijā. Tas bija 1909. gadā, un Nobela datubazē viņš pieskaitīts Vācijas, ne Krievijas imperijas zinātnieku kopienai. Un tomēr ‒ Vilhelms Ostvalds dzimis Rīgā, tāpēc ar viņu tomēr varam lepoties.

 

Joma, kuŗā Latvijai allaž bijušas lielākās cerības, ir literātūra. Runas par to, vai Rainis tik tiešām tika izvirzīts Nobela prēmijai, kā pirms pāris gadiem Neatkarīgajā Rīta Avīzē rakstīja rakstnieks Arno Jundze, “laika gaitā apaugušas ar biezu kultūrslāni. Nereti šis apgalvojums, kuŗam nav nekāda objektīva pamata, izskan pat diezgan katēgoriskā līmenī.” Ir zināms, ka pats Rainis ļoti cerēja saņemt Nobela prēmiju, dienasgrāmatā jau 1919. gadā lielais dzejnieks rakstīja par sapni, kādu viņš teicās esam redzējis: “Man jādzīvo ilgāk par trīssimt gadiem pilnā gara un miesas spēkā, sirdsapziņas tīrībā, jāiegūst Nobela prēmija un bezgalīga bagātība”. Runas par iespēju, ka Raini varētu izvirzīt Nobela prēmijai, turpinājās visā starpkaŗu laikā, taču, kā zināms, Rainis nomira 1929. gadā, un pēc nāves Nobela prēmija ir piešķirta tikai vienreiz. Tas bija gadījumā, kad cilvēks nomira īsi pirms balvu pasludināšanas, attiecīgā komisija to nezināja, un tika nolemts, ka izņēmuma kārtā tāpēc balvu saņems cilvēka radinieki. Katrā gadījumā Nobela prēmiju datubazē, kuŗā uzskaitīti izvirzītie kandidāti (un te jāpiebilst, ka izvirzītie kandidāti paliek anonīmi 50 gadu gaŗumā) Raiņa nav nudien.

 

Ik gadu Latvijas Rakstnieku savienība izvirza kandidātu prēmijai literātūrā. Prēmiju noteikumos ir uzskaitītas tās instances, kuŗām ir tiesības izvirzīt kandidātus, literātūras balvas gadījumā runa ir par Zviedru akadēmiju un līdzīgām organizācijām. Arī Rakstnieku savienības izvirzītie kandidāti tiek turēti lielā slepenībā. Grūti spriest, cik viegli būtu latvietim vai latvietei gūt šādu atzinību, jo latviešu valodā lasīt, protams, prot latvieši. Ir, protams, daudzi autori, kuŗu darbi ir tulkoti svešvalodās. 2015. gada maijā Latvijas vēstniecībā Amerikā notika literātūras lasījumi, un šajā kontekstā vēstniecība ziņoja, lūk, ko: “Ar tulkojumiem svešvalodās, īpaši angļu valodā, latviešu literātūra pasaulē gūst arvien sadzirdamāka. Pēdējo gadu laikā ASV, Kanadā un Lielbritanijā grāmatās un antoloģijās publicēti Noras Ikstenas, Liānas Langas, Ingas Ābeles, Gundegas Repšes, Sandras Kalnietes, Zigmunda Skujiņa, Juŗa Kronberga, Kārļa Vērdiņa un citu autoru darbi, veidojot arvien pilnīgāku latviešu literatūras ainu un Latvijas tēlu pasaulē.” 

 

Jāpiebilst gan, ka Nobela prēmiju literātūrā ir saņēmis arī kandidāts  no citām jomām ‒ pērn, kā lasītāji atcerēsies, tas bija dziesminieks Bobs Dilans, iepriekšējā gadā balvu saņēma baltkrieviete Svetlana Aleksieviča, kuŗa ir žurnāliste un dokumentālās prozas autore. 

 

Savukārt attiecībā uz citām zinātnes jomām, jāteic, ka  Latvijā zinātne kopš neatkarības atjaunošanas bijusi pabērna lomā, zinātnieki nepārtraukti sūdzējušies par ārkārtīgi zemu valsts financējumu viņu darbam. Tas nozīmē, ka lielākoties zinātnieki mūsu valstī sadarbojas ar kollēgām citur pasaulē, iesaistās atsevišķos projektos plašāku starptautisku projektu kontekstā. Var gadīties, ka kāds no viņiem kādreiz piedalīsies projektā, kuŗa rezultātā tiek piešķirta Nobela prēmija, taču maksimālais saņēmēju skaits ir trīs, un maz ticams, ka kāds no šiem trim būs no Latvijas, ja pētnieku grupa ir lielum liela.

 

Tomēr cerēt nekad nav velti. Mūsu zinātnieki dara nozīmīgu darbu, piemēram, šogad pavasarī grupa pētnieku no Ventspils augstskolas uzbūvēja un no bazes Indijā palaida kosmosā  Latvijas pirmo mākslīgo zemes pavadoni vai satelītu ar nosaukumu  Venta-1. 

 

Rainis droši vien prēmiju būtu pelnījis, un viņš nebūt nav vienīgais mūsu tautas dižgars, par kuŗu tā varētu apgalvot. Dzīvosim, redzēsim, cerēsim!