Par naža asmeni un naudas zīmēšanas kursiem
Sallija Benfelde    28.08.2018

 

 

Intervijā Latvijas Radio Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits nesen sacīja: “Katras Saeimas vēlēšanas ir izšķirošas sakarā ar Latvijas specifisko situāciju. Bet šīs ir izšķirošākas nekā citu reizi. (..) Mums, protams, ir alternātīva ieiet atkal bijušās postpadomju telpas orbītā. Par to ir katru reizi jācīnās. Un šoreiz cīņa ir uz naža asmens, un tas būs atkarīgs no katra vēlētāja un viņa aktīvitātes,” pauda Levits. E. Levits uzskata, ka notiek mēģinājumi Latvijas polītisko kursu pagriezt uz Austrumiem, un tas notiekot, izplatot „viss ir slikti” ideoloģiju.

 

Izvēloties, par ko balsot Saeimas vēlēšanās, Levits ieteica, pirmkārt, raudzīties uz to, vai polītiskais spēks atbalsta Latvijas demokratisku un rietumniecisku orientāciju. Otrkārt, būtiski tas, vai partija spēj dot jēdzīgu piedāvājumu, kā uzlabot situāciju. Un, treškārt, viņaprāt, nevajadzētu izvēlēties populismu.

 

“Nekad, nekad Latvijas tautai, latviešiem nav gājis tik labi kā šodien,” uzsvēra Levits.

 

Arī dzīves līmenis pirmskara periodā nav bijis tik augsts kā pašlaik.

 

Viņš gan atzina, ka vienmēr iespējami un demokratijā nepieciešami uzlabojumi un kritika. “Taču jāatšķir jēdzīga un konstruktīva kritika no destruktīvas darbības, pieņemot “viss ir slikti” ideoloģiju,” sacīja Levits.

 

Protams, acīmredzami mēģinājumi „pagriezt” Latviju, ir Latvijas Krievu savienības (LKS) programmā, kuŗas spilgtākie solījumi ir privātizēt sabiedriskos medijus – Latvijas televīziju un Latvijas Radio, „pazemināt militāros izdevumus un atgriezties pie tādas militāri polītiskās situācijas reģionā, kas pastāvēja līdz 2014. gadam; atdzīvināt uzturēšanās atļauju piešķiršanas programmu personām, kas iegādājas nekustamo īpašumu Latvijā; piešķirt Latvijas pilsonību apmaiņā pret investīcijām Latvijā vairāk nekā viena miljona eiro apmērā; ieviest visās Latvijas skolās obligātu krievu valodas mācīšanu; izslēgt 2014. gada preambulu no Satversmes teksta”. 

 

Tomēr arī partijas, kuŗas sevi dēvē par latviskām partijām un Latvijas patriotiem, dažos jautājumos neatpaliek no LKS. Tā Rīcības partija ( Igors Meļņikovs – pirmais Rīgas vēlēšanu apgabala sarakstā) savā programmā raksta: „Mēs esam par Latvijas pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem, kuŗi to vēlas, sākot ar Latvijā dzimušajiem un pilsoņu ģimenes locekļiem. Vienkāršosim vīzu režīmu un robežu šķērsošanu.” Tiesa gan, dažas ideoloģiskas ievirzes tiek piedāvātas, aizsedzoties ar financējuma palielināšanu no valsts puses: „Samazinot militāros izdevumus, palielināsim medicīnas, policijas un tiesu financējumu; degvielai, alkohola un tabakas izstrādājumiem akcīzes nodokļu samazināšana.” Arī Latvijas Centriskā partija (Andžejs Zdanovičs) programmā raksta, ka vajadzīga atteikšanās no dalības jebkādos militāros blokos un no Latvijas bruņotajiem spēkiem aiz robežas. Savukārt partija „Par Alternatīvu” (Einārs Graudiņš) savā programmā raksta: „Atcelt sankcijas pret Krievijas Federāciju. ASV Prezidents D. Tramps: “ Tikai muļķis nedraudzējas ar Krieviju” un „Latvijas Republikas un tautas intereses augstāk par visu! Nepieciešamības gadījumā referendums par izstāšanos no ES”.

 

Pārlasot programmas, redzams, ka gandrīz visas partijas sola dažādus labumus – algas, pensijas, pabalstus, gan nepaskaidrojot, no kuŗienes valsts budžetā ņemt naudu. Daži piedāvājumi ir tik ambiciozi, ka vairāk atgādina stāstus par komūnismu jau rīt. Tā „Latviešu Nacionālisti” (Andris Rubins) sola: „Veselības aprūpei 5% no IKP. Divreiz lētāki medikamenti un laboratoriskie izmeklējumi. Medicīnas māsu algu palielināšana vidēji līdz 1200 € mēnesī, ārstiem vidēji līdz 2500 €. Sociālā nodokļa samazināšana par 10% par katru bērnu, piecu un vairāk bērnu ģimeņu vecāki nemaksās sociālo un iedzīvotāju ienākumu nodokli”. Bet solījums – „Iedzīvotājiem, dzīvojošiem 101 un vairāk km attālumā no Rīgas, atcelt sociālo nodokli, PVN pārtikai un apģērbam”– atgādina anekdoti. Tiesa gan, iespējams, šis solījums domāts kā kaut kas pretējs padomju okupācijas laika praksei – proti, tas bija neoficiāls nosaukums tiesību ierobežojumam, kas pastāvēja PSRS laikā pret atsevišķām iepriekš sodīto un no padomju viedokļa sabiedrībai nevēlamām personām. Ierobežojums paredzēja aizliegumu apmesties tuvāk par 100 kilometriem no divām lielākajām Padomju Savienības pilsētām Maskavas un Ļeņingradas, republiku galvaspilsētām, arī no Rīgas, kā arī „slēgtajām” pilsētām, kur atradās armijas garnizoni, stratēģiski svarīgi objekti. Sākotnēji šis tiesību ierobežojums tika piemērots pret represijās cietušo ģimenes locekļiem. Vēlāk to piemēroja arī pret nestrādājošajiem (t.s. liekēžiem),disidentiem un citām personām. 

 

Lai kādi būtu solītāju nodomi, acīmredzot solītāji nezina, ka valsts budžets veidojas no nodokļiem, bet saprot, ka vēlētājiem tādas Leiputrijas solījumi varētu būt mīļi.

 

Minētās partijas gan reitingos netiek pat līdz divu procentu robežai, tomēr prātu mulsināšanai un uzskatam, ka „viss ir slikti”, šīs nostādnes ļoti palīdz. Un, saskaitot kopā par šīm partijām nodotās balsis, var izrādīties, ka vairāki tūkstoši balsu ir norakstāmas.