Par nākamo prezidentu un dažām citām lietām
Ojārs Celle    25.05.2015

 

Tuvojas nākamā valsts prezidenta vēlēšanas. Tās joprojām uzticētas Saeimai, resp., ne tautai, bet polītiķiem. Jau apmēram izkristallizējies pretendentu pulciņš, no kuŗa Saeimas deputātiem būs jāizvēlas viens.

 

Izvērtējot piedāvātos kandidātus, par galvas tiesu augstāk virs pārējiem atrodas tikai viens – pasaules mēroga jurists Egils Levits. Viņa zināšanu pamata veidošanā palīdzējuši divi izcili baltvācu zinātnieki: rīdzinieks Andrejs Dītrichs Lēbers (Dietrich Andrē Loeber) un Tartu tiesībnieks un tautsaimnieks Boriss Meisners. Levits bija ievērojamākais  stratēģis Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā. Taču atjaunotās Latvijas pirmo gadu atmosfairā viņš īsti neiederējās izmanīgo padomju režīmā augušo polītiķu un machinātoru pulkā. Ģimene jau viņa ģimnazista gados bija Latviju atstājusi. Levits beidza latviešu Minsteres ģimnaziju un tālāk izglītojās Rietumeiropā. Taču Trešās atmodas gados viņš bija plānotājs un stratēģis atjaunojamās Latvijas juridiskajos jautājumos. Savu vietu īsti neatradis lielajā pēcpadomju Latvijas censoņu un polītiķu pulkā, viņš jurista praksē tādu atrada Eiropas Savienības tieslietu sistēmā. Tas nenozīmē, ka šajos divos gadu desmitos viņš būtu sarāvis saites ar dzimteni. Nē, viņš ar ģimeni te pavada vasaras atvaļinājumus un seko līdzi visam notiekošajam un ir piedāvājis savas idejas un vērtējumus.

 

Valsts prezidenta kandidātu pulks, atskaitot Levitu, nav bagāts ne pieredzē starptautisko zināšanu laukā, ne valstiskā vidē, ne respektā un cieņā aiz valsts robežām. Nopietnākajam pretendentam Raimondam Vējonim ļoti labi piestāv pašreizējais aizsardzības ministra amats, taču valsts prezidenta lomai viņš vēl nav nobriedis. Mārtiņš Bondars no Reģionu apvienības guvis pieredzi darbā Valsts prezidenta kancelejā un pildījis dažādus pienākumus saskarsmē ar ārzemēm, bet viņš nāk no partijas ar mazu balsu skaitu Saeimā, tādēļ, iespējams, izkritīs pirmajā vēlēšanu kārtā. Kā rāda maza aptauja, tīmekļa lietotāju vidē viņš ir vispopulārākais. Saskaņa ir izvirzījusi Sergeju Dolgopolovu.

 

Taču Saeima ir Saeima, tā konstruējusies no interešu grupām, tur plaukst gan nenovīdība, gan tīra skaudība. Prezidenta vēlēšanas ir aizklātas. Aiz šīs segas var notikt dažnedažādi brīnumi. Varam tikai cerēt, ka atbildība par valsts interesēm un godīgums izšķirs iznākumu tā, kā to jau tagad, šķiet, ir izvēlējusies pati tauta.

 

* * *

 

Eiropa šobrīd pārdzīvo vēl nepieredzētu bēgļu pieplūdumu, kas bēg no kaŗiem un posta Rietumāzijā un Afrikā. Noziedzīgi elementi tos pārceļ nedrošos peldošos līdzekļos. Daudzi iet bojā, bet lielākā daļa nonāk salās starp Afriku un Italiju un Āziju un Grieķiju. Loģiskākais risinājums būtu Eiropas Savienībai šos cilvēku kontrabandistus vajāt un likvidēt. Diemžēl Eiropai jāuzņemas gādība par bēgļiem, ko kontrabandisti piegādā. ES birokrati tagad izdomājuši „taisnīgi” sadalīt ES valstīm negribētos bēgļus. Latvija un vēl virkne valstu ir izteikušas nevēlēšanos bēgļus uzņemt. Kāds ir patiesais Latvijas noraidošais iemesls? Gluži vienkāršs. Latvija, kas pusgadsimtu bijusi okupēta zeme, kuŗā patvaļīgi padomju vara ieplūdināja svešu pauninieku pulkus, kuŗiem te iekārtoja dzīvi augstceltnēs un ierīkoja fabrikas nodarbinātībai, vēl šodien nespēj lielu daļu no tiem integrēt. Līdzīgs stāvoklis ir Igaunijā. Ne šeit, ne tur nav nekādas vajadzības svešinieku masu vēl papildināt.

 

Okupantu pārkrievināšanas plāni Latvijā un Igaunijā gandrīz izdevās. Paldies Dievam, ļaunais režīms sabruka, pirms savu noziedzību pret Baltijas tautām bija pabeidzis. Tā kā Latvijas lielākās pilsētas bija pārpildītas ar krieviski runājošiem cilvēkiem, kuŗiem mākslīgi bija izveidotas darbavietas, PSRS sabrukums izraisīja bezdarbu. To papildināja Krievijas nespēja šejienes produkciju iegādāties. Kaut prāva daļa migrantu Latviju atstāja, te palika lielākā daļa no viņiem un vēl tūkstoši atvaļinātu virsnieku ar savām ģimenēm.

 

Straujā atjaunotās Latvijas modernizācija izraisīja lielu darbaroku samazinājumu laukos, kur joprojām dzīvoja lielākā daļa latviešu. Tā kā pilsētas jau bija piepildītas ar svešu ļaužu masu, liela daļa lauku latviešu kā vienīgo darba iespēju bija spiesti izvēlēties emigrāciju uz Rietumvalstīm, kur šodien mīt simti tūkstošu dzimteni atstājušo.

 

Tāpēc mums nav vajadzīgi vēl jauni, neintegrējami bēgļi.

 

Latvijas lieko ļaužu pūli  redzējām 9. maija notikumos. Kaut šie ļautiņi priecājās par „komūnisma uzvaru pār fašismu 1945. gadā”, tikpat labi varam konstatēt, ka viņi priecājas, ka atrodas brīvā un, salīdzinot ar Krieviju, relatīvi bagātā valstī, kas atļauj viņiem dzīvot „kā krieviem ārzemēs”. Šos ļaudis pat ar koku vairs neaizdzīs atpakaļ uz Krieviju, jo viņi te jūtas labi, kaut muļķībā un neizpratnē par viņu patieso stāvokli vēl joprojām dzirdam bazūnējam dažnedažādus cilvēktiesību aizstāvju pārmetumus Briselē un citur.

 

***

 

Plašajā pasaulē pēc 2007. - 2008. gada krizes dzīve visumā turpinājās tāpat kā kādreiz pēc līdzīgas saimnieciskas katastrofas 1929. gadā. Lielākā starpība ASV un arī citur Rietumu pasaulē tagad ir tā, ka nav cietis tikai augšējais viens procents, visbagātākie. Cietusi ir vidusšķira un nabadzīgie, kas savu tiesu joprojām nav atguvuši. Tāpat kā trīsdesmitajos gados, arī tagad lielā mērā ir valstu attiecībās cietusi miermīlība un sadarbība. Revanšista Hitlera vietā nācis revanšists Putins, kas jaunā krievu pasaules sistēmā agresīvi cenšas stiprināt Krieviju. Strauji aug arī Ķīnas iespaids pasaulē, ko daļēji Āzijā var salīdzināt ar Japānas varenības izaugsmi pag. gs. 30. gados.

 

Tam visam klāt nācis musulmaņu fanātisms un galveno viņu ticības novirzienu savstarpējais naidīgums. Jau tā radušos konfliktus tālāk saasina bezdarbs un musulmaņu ļaužu strauja vairošanās ģeometriskā progresijā. Ne ASV, ne Eiropai, ne Austrālijai-Jaunzēlandei kopīgi nav vairs pietiekami spēka un gribas, lai vēlreiz uz zemeslodes ieviestu kārtību.

 

Putina lieluma mānija lielas pārmaiņas neizraisīs, bet Baltijas valstis tā tomēr apdraud. Nākamajos  gadu desmitos turpinās augt Ķīnas iespaids un arvien lielāku chaosu izraisīs musulmaņu straujais skaitliskais pieaugums ar visām tā izraisītajām nelaimēm.

 

Civīlizētā rietumu pasaule ir ļoti tuvu ūdeņraža neizmērojamo kodolspēku atraisīšanai. Tas radikāli mainīs visu pasaules enerģijas avotu savstarpējos samērus. Diemžēl cilvēcei draud briesmas no pavisam citas puses, no dabas katastrofām. Varens vulkānisks izvirdums, kādi atkārtojas ik pa simt vai pāris simt gadiem, uz vairākiem gadiem var radikāli samazināt pasaulē pārtikas ražošanas iespējas. Tādus bada gadus redzam no vēstures. Pie pašreizējā 7 - 8 miljardu cilvēku skaita ir ļoti iespējams, ka bada nāvē bojā aizietu kādi 10 - 20% no tiem. Vissmagāk skartas būtu biezi pārapdzīvotās zemes, kuŗās jau tagad ir vērojams pārtikas trūkums.

 

Globālā sasilšana ir otra „bumba ar laika degli”. Pēc pesimistiskāko ekspertu vērtējuma, pasaule jau tagad ir iegājusi neatgriezeniskajā fazē. Tas nozīmē, ka cīņu pret globālo sasilšanu sākam zaudēt, bet ļaundabīgo izmešu apjomi, kas lēni, bet noteikti pārveido zemeslodes klimatu, kopumā turpina palielināties.

 

Jā, dzīve uz šīs planētas pārdzīvo radikālas pārmaiņas. Taču Latvija no tām šobrīd  iegūst vairāk labuma nekā ļaunuma. Mūsu klimats kļūst siltāks, ziemas maigākas, augšanas sezona gaŗāka. Diemžēl tuvojas citi draudi, mūsu priekšrocības var iekārot tie, kas dzīvo tuvāk tropiem, kuŗu dzīve kļūst arvien neciešamāka.