Par Lāčplēša dienu
Kārlis Streips    08.11.2021

 

 

1919. g. 12. novembrī laikrakstā Latvijas Sargs bija materiāls, kuru sacerēja tā dibinātājs un izdevējs Arturs Kroders zem virsraksta “11. novembris.”  Raksts sākās šādi:  “Pagājušā gada 18. novembrī gan proklamēja Latvijas Republiku, bet tas bija laiks, kad Vācijas imperiālisms sabruka Francijas un Beļģijas kara laukos.  Uz šīs impērijas drupām pacēlās tautu pašnoteikšanās ideja.  1918. gadā, kad radās jaunās nacionālās valstis, tā bija tikai taisnības pilnas idejas uzvara.  Atlika pats svarīgākais: ideju padarīt par īstenību.  Ari Latvijas valsts proklamēšana 1918. g. 18. novembrī bija tikai tautu pašnoteikšanās idejas uzvara Latvijā.  Tā nebija vēl pati valsts kā spēks, kā visu pilsoņu apziņa un kā sociālpolitisks fakts, par kuru nevar klusēt citas valstis.”

 

Tas bija laiks, kad laikrakstu saturs mēdza būt ļoti puķains un uzpušķots.  Centrā A. Krodera rakstam, protams, bija fakts, ka 1919. g. 11. novembrī Latvijas tikai nesen saorganizētajai armijai izdevās no Rīgas padzīt vāciešu un krievu spēkus.  “Mēs nu esam tuvu galīgai uzvarai,” autors priecājās.  “Vismaz lielais trieciens mūsu ienaidniekam ir dots.  Patlaban viņš panikā bēg un vēl nav zināms, kur viņš apstāsies.  Tā tad tikai tagad, 11. novembrī 1919. gadā, Latvijas valsts no idejas kļūst par politisku faktu, par iespēju.  Un īstie Latvijas valsts nodibinātāji ir tie varoņi, kuri patlaban dzen ārā no Latvijas mūsu zemes un valsts ienaidnieku.”

 

Jau tūdaļ Latvijas valdības aprindās sākās saruna par to, kā šos “varoņus, kuri patlaban dzen ārā no Latvijas mūsu zemes un valsts ienaidnieku” apbalvot.  1920. g. septembrī Latvijas Satversmes sapulce apstiprināja speciālu likumu par Lāčplēša kara ordeni, nosakot, ka tas būs Latvijas augstākais militārais apgalvojums, kas piešķirams brīvības cīņu veterāniem, kā arī ārzemju valstsvīriem diplomātiskā protokola ietvaros.  Tāpat tas ir ar Trīszvaigžņu ordeni.

 

Pirmos Lāčplēša ordeņus Latvijas Ministru kabinets apstiprināja 1920. g. 13. augustā, tos piešķirot tālaika Latvijas armijas augstākajiem komandieriem.  Šie virsnieki tad kļuva par Lāčplēša kara ordeņa domes locekļiem.  Pirmie 288 ordeņa kavalieri apgalvojumu saņēma tā paša gada 11. novembrī, izšķirošās cīņās pirmajā gadadienā.  Tos pasniedza Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste.  Laikraksts Latvijas Kareivis vēstīja:  “Šodien Latvija svin Lāčplēša Kara ordeņa pirmos svētkus, godinot savus brašos varoņus.  Svētki notiek Rīgā un to programma īsumā šāda:  Plkst. 11 dienā Esplanādes laukumā svinīga parāde, kurā apbalvos ar Lāčplēša ordeni Latvijas armijas karavīrus, kuru vārdi izsludināti Latvijas Kareivī.  Plkst. 13.30 būs kopējās pusdienas Satversmes sapulces namā.  Plkst. 19 izrāde Nacionālajā operā.”

 

Ikgadējā ordeņa piešķiršana 11. novembrī turpinājās līdz 1928. gadam, kad tuvojās valsts nodibināšanas desmitgade un vairs nebija īsti neviena, kuram piešķirt ordeni par rīcību 1. pasaules kara laikā un tam sekojošajās brīvības cīņās.  Tomēr katru gadu 11. novembris tapa atzīmēts ar ordeņa kavalieru godināšanu, mielastiem, koncertiem un cita veida svinībām.  Sākotnēji dienas nosaukums bija Lāčplēša kara ordeņa svētki, bet pēc Ulmaņa apvērsuma, kad visam bija jābūt īsteni grandiozam – Armijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, kara invalīdu un Brīvības kara dalībnieku svētki.  Pēdējoreiz diena atzīmēta 1939. g. 11. novembrī, kad vienlaikus atzīmēta Latvijas bruņoto spēku divdesmitgade.  

 

Okupācijas laikā, lieki teikt, Lāčplēša diena bija aizliegta.  1988. g. 11. novembrī rakstnieks Alberts Bels un leģendārais aktieris Ēvalds Valters uzkāpa Rīgas pils Svētā Gara tornī un pirmoreiz kopš okupācijas sākuma pacēla neatkarīgās Latvijas karogu.  Valtera kungs kādreiz bija strēlnieks 5. Zemgales strēlnieku pulkā.  Tajā pašā vakarā pirmoreiz ļaudis pulcējās pie Rīgas pils mūriem, lai tur atstātu aizdedzinātas svecītes kā piemiņu karā kritušajiem.  Jāpieņem, vismaz dažos gadījumos runa bija par puišiem no Latvijas, kuri krita PSRS uzsāktajā karā Afganistānā vai citādi PSRS bruņotajos spēkos.

 

1989. g. 10. novembrī LPRS Augstākā padome pasludināja, ka nākamā diena būs vēstures atceres diena – Lāčplēša, bet arī Varoņu piemiņas diena.  Tas tapa darīts plašākā lēmumā, kurā arī pirmoreiz par svētku dienām atzīta Jāņu diena 24. jūnijā, Ziemassvētki 25. decembrī un Latvijas Republikas proklamēšanas diena 18. novembrī (likumā bija rakstīts “Papildināt Latvijas PSR Darba likuma kodeksa 68. panta 1. daļu [..] pēc vārdiem “7. un 8. novembrī – Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadiena” ar “18. novembrī – Latvijas Republikas proklamēšanas diena”).   Togad arī tapa atzīmēti PSRS un Kompartijas gadadienas.

 

1990. g. 3. oktobrī Augstāka padome ķērās pie jauna likuma par svētku un atceres dienām.  Bija diskusija par to, vai Ziemassvētku brīvdienas noteikt 25. un 26. decembrī, vai tomēr 24. un 25. datumā.  Deputāti nolēma akceptēt pēdējo no šiem variantiem.  Bija debates par to, kā saukt deportāciju gadadienas 25. martā un 14. jūnijā – vai piesaukt lieliniekus, komunistus vai staļinismu.  Galu galā deputāti nonāca pie vārda “komunisma.”  Šajā kontekstā deputāts Ivanovs krievu valodā teica “Saprotams, es kā komunists to nepieņemu, bet arī jūsu piekritēji nesapratīs, kad svētīt komunistiskā terora dienu: 25. martā vai 14. jūnijā.  Divi svētki it kā par daudz šiem mērķiem.” Uz ko Saeimas priekšsēdētājs Gorbunovs atcirta “Izsaku piezīmi deputātam Ivanovam par nekorektu rīcību.”

 

Bija arī diskusijas par ebreju tautas genocīda dienu, kuru sākumā bija paredzēts atzīmēt novembrī, bet darba grupa nonāca pie 4. jūlija saistībā ar Gogoļa ielas lielās sinagogas nodedzināšanu 1941. gadā.  Vairāki krievu tautības deputāti aģitēja par svētku dienu 9. maijā, kad ir tā dēvētā “Uzvaras diena” Krievijai un tās sabiedrotajiem.  Un 11. novembris noteikts par atceres dienu, kad pieminēt konkrēti Latvijas atbrīvošanas karā kritušos karavīrus.

 

Attiecībā uz svecītēm pie Rīgas pils mūriem, ar laiku sanāca tādi pūļi ar savām svecēm, ka tās sāka bojāt mūru pamatus.  Mūsdienās ārpus mūriem uzstādītas platformas svecīšu novietošanai.  Katru gadu Lāčplēša dienā ir militāra parāde.  Sākotnēji tā bija aizkustinoša, jo Latvijas bruņotajiem spēkiem tehnikas bija maz.  Laikā kopš 2004. gadā Latvija iestājās NATO un it īpaši kopš te sācis dienēt rotējošais aizsardzības spēks, parāde daudz plašāka bijusi.  Personīgi nekad neesmu bijis karavīrs, bet 11. novembrī arī es uz brīdi apstājos un atceros, ka Latviju neviens mums neuzdāvināja.  Bija nepieciešams to izcīnīt, un tie, kuri tā darīja, pelnīti nes leģendārā varoņa Lāčplēša vārdu.