Par Krievijas mīlētājiem
Juris Lorencs    12.09.2023

 

 

 

Viena no neparastākajām parādībām dažās Rietumu intelektuālajās aprindās ir tā saucamā “Krievijas mīlestība”. Sākusies 19. gadsimtā, tā ilga visu  20. gadsimtu un turpinās joprojām. Tiek pielūgta “noslēpumainā Krievijas dvēsele”, “lielā krievu kultūra”, “nesabojātais garīgums”, “tradicionālisma cietoksnis” utt. Un šos mītus nespēja kliedēt dzimtbūšana, Krievijas izraisīti kaŗi, revolūcijas, boļševiku terrors, nāves nometnes, Hitlera - Staļina pakts, Polijas un Baltijas valstu okupācijas, Brežņeva laiku stagnācija vai pašreizējā agresija Ukrainā. Tātad - mums ir darīšana ar noturīgiem mītiem, kas joprojām dzīvo daudzu cilvēku apziņā. Visprimitīvākie “Krievijas mīlētāji” Rietumos pārstāv kreisu, pat komūnistisku polītisku ideoloģiju. Viņi ar nostalģiju atceras bijušo Padomju savienību, kas centās reālizēt komūnistisko utopiju zemes virsū. Tomēr jābūt no dzīves pilnīgi atrautam fanātiķim, lai neredzētu, ka modernajā Krievijā nav nekā no komūnisma, pazuduši pat tā saucamie “sociālisma iekarojumi”. Varu sagrābuši drošības dienesti un mafija, kas kontrolē, izlaupa un pārdod dabas resursus, iedzīvotājiem atmetot kapeikas. Pie “Krievijas mīlētajiem” var pieskaitīt daļu no tā saucamās “Trešās pasaules”. Parasti tie ir nedemokratiski, korumpēti Āfrikas, Āzijas vai Latīņamerikas režīmi, kas draudzējas ar tiem, kuŗi sola lielākus materiālus labumus. Patiesībā pie varas esošajiem ir vienalga, no kuŗienes nāk nauda - no Parīzes, Londonas, Vašingtonas, Maskavas vai bagātajām arabu valstīm. Problēma ir tā, ka, lai noturētos pie varas, šie režīmi izmanto prokrievisku, pret Rietumiem vērstu propagandu, jo tā patīk tautas masām. Loģika te pavisam vienkārša - Putins labs tāpēc, ka ir “pret Ameriku”, pret bijušajām koloniālajām lielvarām, pret “sapuvušajiem, amorālajiem Rietumiem” utt. Savukārt arabiem Amerika ir slikta tāpēc, ka tā aizstāv Izraēlu. Tas, ka ASV, Kanada, Austrālija un Eiropas valstis katru gadu milzīgus līdzekļus tērē humanitārajai palīdzībai, lai šie Āfrikā dzīvojošie Krievijas fani vienkārši nenomirtu badā, tiek uztverts kā pašsaprotama lieta.

 

Krievijas pielūdzēji šodien sastopami arī reliģiskajās aprindās. Latīņamerikas katoļu baznīcā pagājušā gadsimta vidū radās tā saucamā “atbrīvošanās teoloģija”. Garīgs strāvojums, kas mēģina savienot marksismu ar kristīgo mācību. Šodien viens no redzamākajiem “atbrīvošanās teoloģijas” sekotājiem ir no Argentīnas nākušais pāvests Francisks, kuŗš nekādi nespēj noslēpt savas simpātijas pret Krieviju. 25. augustā, ar tiešraides palīdzību uzrunājot Krievijas katoļu jaunatnes asamblejas dalībniekus, pāvests aicināja: “Neaizmirstiet savu mantojumu! Jūs esat dižās Krievijas pēcteči! Dižās svēto un valdnieku Krievijas, dižās Pēteŗa Pirmā un Katrīnas Otrās Krievijas, šīs impērijas -  izglītotās, dižās kultūras un dižā humānisma. Jūs esat lielās Mātes Krievijas pēcteči, ejiet ar to tālāk! Un paldies -  paldies par to, kā jūs pastāvat, par to, kā jūs esat krievi!”. Šie vārdi pilnībā saskan ar impērisko vēstījumu, kādu sludina krievu propagandisti, lai attaisnotu agresiju pret Ukrainu un tās cilvēku nogalināšanu. Vatikāna ierēdņi gan centās labot situāciju, apgalvojot, ka pāvests esot “pārprasts”, ka viņš tikai “atkārtojis skolas mācību grāmatās lasīto”. Diemžēl šoreiz mums ir darīšana ar patiesu pārliecību. Kārtējais pierādījums - nesenais Franciska ceļojums uz Mongoliju. 1. septembrī, tiekoties ar žurnālistiem lidmašīnas salonā, pāvests aicinājis klausīties krievu komponistu Aleksandru Borodinu, īpaši viņa 1880. gadā sacerēto skaņdarbu “Āzijas stepes”, jo tas “palīdzēšot labāk izprast Mongoliju”. Tātad Franciska skatījumā Mongolija nav nekas cits kā pasaules perifērija, ko iespējams saprast vien caur “lielo krievu kultūru”! Interesanti, ka pat protestantu konfesiju iekšienē šodien parādījusies “mode uz pareizticību”. Piemēram, dažās Latvijas luterāņu baznīcās redzamas ikonas un sveces, tiek kūpināts vīraks, grāmatu galdos nopērkama pareizticīgo garīgā literātūra. Kurzemē netālu no Sieksātes top pirmais luterāņu klosteris Latvijā, kuŗa baznīca architektoniski atgādina pareizticīgo dievnamu ar kupoliem.

 

Bet ne jau marginālas komūnistu grupas vai dīvaini reliģiski strāvojumi ir bīstami Latvijai, bet gan Krievijai simpatizējoši Rietumu polītiķi. Un tieši polītikā sastopamies ar neparastu modernā laika reālitāti - vislielākie Putina “sapratēji”, apjūsmotāji un līdzjutēji nāk no polītiskā spektra galējiem kreisajiem un labējiem flangiem. Parādība gan nav jauna, ne velti Hitlera vadītā polītiskā spēka nosaukums bija Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija. Tomēr tikai 21. gadsimta sākumā franču filozofs Žans Pjērs Fejs noformulēja tā saucamo “pakava teoriju”, kas iztirzāta viņa 2002. gadā izdotajā grāmatā “Ideoloģiju gadsimts” (Jean - Pierre Faye, “Le Siècle des idéologies”). Fejs uzskata, ka polītiskais spektrs (kreisie, centristi, labējie) šodien ir nevis taisna, lineāra ass, bet gan izliekta līkne, kas vizuāli atgādina zirga pakavu. Tādējādi galēji kreisie un galēji labējie polītiskie spēki patiesībā atrodas tuvāk viens otram nekā centram. Eiropā “pakava teoriju” uzskatāmi illustrē polītiskie procesi Francijā un Vācijā. 2022. gada Francijas prezidenta vēlēšanās starp spēcīgākajiem kandidātiem bija arī tā saucamie “Putina sapratēji” - labējā polītiķe, Nacionālās frontes līdere Marina Lepēna un kreiso spēku pārstāvis Žans Melanšons. Vēlēšanu pirmajā kārtā Lepēna saņēma 23 %, Melanšons - 22 % balsu. Par laimi, otrajā kārtā šoreiz uzvarēja centrists Emanuels Makrons. 

 

Līdzīga situācija ir Vācijā. Putins ir autoritāte Kreiso partijai, kas iestājas par NATO likvidēšanu. Savukārt daudzi labējās partijas “Alternatīva Vācijai” biedri Putina Krievijā saskata “konservātīvo vērtību” sargātāju. Aptaujas liecina, ka “Alternatīva Vācijai” stabili kļuvusi par otro populārāko polītisko spēku, tūlīt aiz Kristīgo demokratu partijas. Ja vēlēšanas notiktu šodien, “Alternatīvu Vācijai” atbalstītu 21 % vēlētāju. Zīmīgi, ka viena no  iedzīvotāju grupām, kas īpaši aktīvi atbalsta šo partiju, ir izceļotāji no bijušās Padomju savienības, tā saucamie “Volgas vācieši”. 

 

Diemžēl joprojām nav atrasts universāls, efektīvs līdzeklis, kas spētu efektīvi ārstēt ar “Krievijas mīlestību” apsēstos. Vienīgā pretpote ir Krievijas “labumu” izbaudīšana pašam uz savas ādas. Bet, kā rāda pasaules pieredze, parasti tas jau ir par vēlu.