Par koalīcijām
Kārlis Streips    16.10.2018

 

 

Ir labi, ja kādā valstī ir tikai divas lielas polītiskās partijas. Ja parlamenta vēlēšanās uzvar viena no tām, tad ir skaidrs, ka tai uz attiecīgo laika posmu būs vairākums un līdz ar to tiesības noteikt polītiku. Ja uzvar tā otra, tad otrādi. Tā tas, piemēram, ir manā dzimtenē Amerikā, kur, kā zināms, Kongresa vēlēšanas būs jau pavisam drīz, 6. novembrī. 

 

Latvijā partiju ir ļoti daudz - nesen notikušajās Saeimas vēlēšanās savus sarakstus piedāvāja veselas 16 partijas un apvienības, dažas no tām ar krietni lielākām izredzēm, salīdzinot ar citām. No šiem 16 sarakstiem 10 pietrūka veiksmes, lai iekļūtu likumdevējā, savukārt septiņi vēlēšanu naktī varēja svinēt uzvaru. Tas bija par vienu vairāk nekā pirms četriem gadiem, kad 12. Saeimas vēlēšanās mandātus ieguva seši, bet par diviem vairāk nekā 11. Saeimas vēlēšanās, kad mandātus ieguva pieci saraksti. Pieci - tas arī ir mazākais partiju skaits, tāpat tas bija arī 10. Saeimā. Pirmskaŗa Latvijā, kad nebija nekādu barjēru attiecībā uz balsu procentu, pirmajās četrās Saeimās attiecīgi bija 20, 25 un tad divreiz 27 pārstāvēti saraksti, tiesa, daudzos gadījumos ar tikai vienu vien deputātu.

 

Kur partiju skaits liels, tur neizbēgami ir nepieciešams veidot koalīciju. Visbiežāk Latvijā pēc vēlēšanām bijis skaidrs, kuŗš būs nākamais premjerministrs. Ar ievērojamu veiksmi vēlēšanās un pēc tām premjera krēslā bez problēmām varēja atgriezties i Aigars Kalvītis no Tautas partijas, i Valdis Dombrovskis un Laimdota Straujuma no Vienotības un tās priekšteces, Jaunā laika. Visgrūtāk ar valdības sastādīšanu gāja 6. Saeimā, kur pārstāvību ieguva veseli deviņi saraksti, tajā skaitā divas pavisam jaunas partijas - Demokratiskā partija Saimnieks un Tautas kustība Latvijai jeb tā dēvētā Zīgerista partija. Toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis pirmo piedāvājumu valdības veidošanā deva Tēvzemei un Brīvībai pārstāvim Mārim Grīnblatam, galvenokārt tāpēc, ka Saimnieks, kuŗš vēlēšanās ieguva lielāko balsu un mandātu skaitu, bija nezināms un nepārbaudīts jēdziens. Grīnblata piedāvāto Ministru kabinetu Saeima noraidīja. G. Ulmanis otru iespēju piedāvāja Saimnieka izvirzītajam Ziedonim Čeveram. Balsojums Saeimā bija 50 pret 50 un tātad - noraidīts. Visbeidzot Valsts prezidents valdību veidot aicināja tobrīd bezpartejisko Andri Šķēli, kuŗa valdība tika apstiprināta un kuŗš vēlāk izveidoja Tautas partiju. 

 

Šoreiz vadošo lomu koalīcijas veidošanā ir centušies ieņemt divi pagājušajā nedēļā ievēlētie politiskie spēki - partija KPV LV un Jaunā konservātīvā partija (JKP), kuŗu kandidāti ministru prezidenta amatam attiecīgi ir Aldis Gobzems un Jānis Bordāns. Visu pagājušo nedēļu partijas pavadīja savstarpējās konsultācijās. Viens, kā vienmēr, ir bijis skaidrs no paša sākuma proti, partija Saskaņa kārtējo reizi paliks opozīcijā, lai arī šogad, tāpat kā iepriekšējās vēlēšanās, tā saņēma lielāko balsu un tātad mandātu skaitu. 

 

Vistālāk šajā procesā ir ticis J. Bordāns, kuŗš pagājušajā piektdienā izplatīja potenciālo ministriju sadalījumu starp dažādām partijām. Viņš ir teicis, ka koalīcijā neaicinās Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), kuŗa, kā zināms, vēlēšanās cieta smagu sakāvi un zaudēja pusi savu mandātu. Visticamāk J. Bordāna atteikuma pamatā ir fakts, ka "zaļie zemnieki" turpina uzturēt attiecības ar vienu no apvienībā sastāvošajām partijām, Ventspilij un Latvijai, un tās kompromitēto vadītāju Aivaru Lembergu. (Cita starpā pagājušajā nedēļā Eiropas Cilvēktiesību tiesa noraidīja viņa sūdzību par to, ka viens no drošības līdzekļiem apsūdzību kontekstā ir aizliegums vadīt Ventspils domi.) Tas, savukārt, nozīmē, ka koalīcijā ir jāņem KPV LV, jo citādi atlikušajām partijām Saeimā būtu tikai 50 balsis, tātad nebūtu vairākuma. Kā rakstīju pagājušajā nedēļā, šis nav spēks, kuŗš ir īpaši pārliecinošs jautājumā par to, vai tas būtu gatavs atteikties no kampaņā redzētā populisma un demagoģijas, un tāpēc turpinu uzskatīt, ka Valsts prezidentam Raimondam Vējonim būtu premjerministra amatam jāizvirza J. Bordāns, nevis A. Gobzems. Prezidents ir teicis, ka viņš sarunas ar partijām sāks kaut kad šonedēļ vai nākamnedēļ.

 

Kāds varētu izskatīties Jāņa Bordāna Ministru kabinets? Viņš piedāvā struktūru, kur viņa pārstāvētā JKP saņemtu premjerministra, vides aizsardzības un reģionālās attīstības, kā arī iekšlietu ministra portfeli. Partijai Attīstībai/Par! būtu finanču, labklājības un veselības ministra krēsli. Tas pats par sevi ir netipiski, jo visbiežāk premjera partija tomēr saglabā finanču ministrijas kontroli, lai nodrošinātu sadarbību starp to un centrālo valdības aparātu, savukārt Veselības un Labklājības ministrijas ir tās, kur ministriem visbiežāk nākas „aplauzties”, jo abos gadījumos tās ir ļoti sarežģītas un grūtas jomas. Varbūt J. Bordānam tā ir daļa no aprēķina? Nacionālā apvienība J. Bordāna kabinetā saglabātu kultūras ministra portfeli, patlaban tā ir Dace Melbārde, un pievienot Izglītības un Zemkopības ministriju vadību. Jaunā Vienotība būtu atbildīga par Tieslietu un Aizsardzības ministriju, neoficiāla informācija vēsta, ka pēdējo varētu vadīt aizejošais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Savukārt KPV LV tiktu pie ekonomikas un satiksmes ministru krēsliem. Satiksmes ministrija ir ļoti naudīga ministrija, kur tiek īstenoti ļoti dārgi projekti, kuŗos noteikti ir ieinteresēti dažādi uzņēmumi, tostarp tādi ar ne pavisam pozitīvu reputāciju. Aizkulisēs mēļots, ka viens tāds ir saistīts ar kādreizējo satiksmes ministru Aināru Šleseru, kuŗu atceramies kā ministru, kuŗš reiz augstu vietu vienā no ministrijas pakļautības iestādēm piešķīra cilvēkam tāpēc, ka cilvēka tēvs savulaik bija A. Šlesera šoferis. Gribētos cerēt, ka šāda attieksme ir pagātnē un neatgriezīsies, tāpēc ar KPV LV - uzmanīgi pār tiltu!

 

Savukārt ārlietu ministra amatam J. Bordāns vēlas atrast kādu bezpartejisku profesionāli, un te jājautā, kāpēc? Grūti ticēt, ka topošo koalīciju veidojošajās partijās nav neviena, kuŗš varētu uzņemties ārlietu pārraudzību, turklāt bezpartejisks ministrs automātiski Ministru kabinetā būs viens pats un bez kādas partijas aizmugures, kas var būt ļoti nozīmīga. Ceru, ka šajā ziņā J. Bordāns pārdomās.

 

Patlaban vēl nekas nav akmenī iekalts. Pārējās partijas J. Bordāna piedāvājumam vēl nav piekritušas, un šonedēļ sarunas par tēmu ir turpinājušās aizgūtnēm vien.