Par Jauno gadu domājot
Kārlis Streips    05.01.2016

 

Laimīgu Jauno gadu ikkatram no jums, godājamie lasītāji!

 

Kā zināms, Latvija jauno, 2016. gadu iesāka bez jaunas valdības. Partijas „noņēmās” attiecībā par iespējamiem kandidātiem. Vienotības pārstāvji iekšējā aptaujā konstatēja, ka vislielākais atbalsts esot partijas līderei Solvitai Āboltiņai, “zaļie zemnieki” te nāca ar domu, ka nākamais premjērministrs varētu būt tagadējais  zemkopības ministrs Jānis Dūklavs vai varbūt Saeimas deputāts Māris Kučinskis, te atkal paziņoja, ka savu kandidātu vispār  neizvirzīs. Tāpat nekādu īpašu piedāvājumu nebija no Nacionālās apvienības. Tā arī kandidāti līdz 28. decembrim netika nosaukti. Vēl vairāk  - . “zaļzemnieki” paziņoja, ka viņi “ieturēs pauzi. Vienotība laikam saprata, ka S. Āboltiņai premjērministra amats “nespīd,” jo viņai nav vienota atbalsta pat savā partijā. Galu galā Valsts prezidentam Raimondam Vējonim šī situācija apnika, un viņš 30. decembrī paziņoja - ja reiz polītiskās partijas nav spējīgas atrast kandidātu, kuŗš varētu vadīt “stabilu un rīcībspējīgu koaliciju, kuŗa spēs rīkoties un atrisināt valsts attīstībai svarīgus un neatliekamus jautājumus”,  tad šonedēļ viņš pats meklēs kandidātus, visticamāk tomēr Vienotības aprindās.

 

Tieši šai kontekstā “zaļie zemnieki” pateica, ka no viņu puses kandidāta nebūs, sak, ja reiz Vienotība kopš 2009. gada marta ir vadījusi valdību, tad lai tik vada tālāk. Tas arī saprotams, jo  “zaļo zemnieku” vadmotīvs vienmēr ir bijis jebkurā koalicijā veidot sava veida iekšējo opoziciju, un šis polītiskais spēks nemaz tik ļoti nealkst valdības vadītāja posteni, jebšu, pirmkārt, tas nozīmētu daudz lielāku atbildību kā iekšpolītikā, tā ārpolitikā, otrkārt, polītikas vērotāji nav aizmirsuši, ka vienīgais “zaļo zemnieku” premjērministrs Indulis Emsis bija visnotaļ chaotisks premjērministrs, un, treškārt, droši vien lēmuma pamatos slēpjas arī tas, ka pagājušajās Saeimas vēlēšanās “zaļie zemnieki” kārtējo reizi par savu “premjērministra kandidātu” piedāvāja kompromitēto Ventspils pilsētas galvu Lembergu.

 

Nedēļas laikraksta specifikas pēc šo komentāru rakstu nedēļas nogalē, un, iespējams, ka brīdī, kas laikraksts nonāks lasītāja rokās, Valsts prezidents jau kaut ko būs izlēmis. Vienotībā netrūkst kadru, kuŗiem ir pietiekami liela polītiskā pieredze, turklāt nav S. Āboltiņas negātīvās bagāžas. Piemēram,  pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, lai arī viņš jau preventīvi ir teicis, ka premjērministra posteni nevēlas. Vienotības spožākās polītiskās zvaigznes patlaban dienē Eiropas Parlamentā, iespējams, Valsts prezidents mēģinās runāt ar kādu no tām, lai arī maz ticams, ka kāds īpaši vēlēsies atgriezties mājās no Briseles, lai vadītu gana sarežģītu koaliciju (lai arī, kā atceramies, 2009. gadā tieši tā izdarīja Valdis Dombrovskis, kuŗš atkal ir atgriezies Briselē,  nu jau kā Eiropas komisijas viens no viceprezidentiem). 

 

Vienādi vai otrādi, šī situācija ir diezgan dīvaina. Sena paruna vēsta, ka “slikts zaldāts ir tas, kuŗš nevēlas kļūt par ģenerāli”,  bet Latvijas polītikā, kā izrādās, pārāk lielu ambīciju izrādīšana ne vienmēr tiek uztverta pozitīvi, drīzāk jau otrādi. Tādā ziņā apstākļus Latvijā varam salīdzināt ar Ameriku, kur šogad, kā zināms, būs prezidenta un arī Kongresa vēlēšanas. Republikāņu partijas kandidātu plejāde ir tik milzīga, ka debašu laikā visiem nemaz īsti nav vietas uz skatuves, tāpēc jārīko divas debates. Tur nu ambīciju netrūkst pat tiem, kuŗiem Balto namu visticamāk neredzēt kā savas ausis.

 

Savukārt Latvijai ir vajadzīgs kompetents un stingrs premjērministrs. Pirmkārt, darbs būs sarežģīts tieši  no polītiskā viedokļa, jo “zaļie zemnieki” un it īpaši Nacionālā apvienība nekad nav bijuši īpaši ērti partneri. Otrkārt un galvenokārt,  nākamajai valdībai tomēr būs ļoti svarīgi darāmie darbi. Joprojām nav atrasts pat kaut cik  pieņemams risinājums jautājumā par pedagogu algām. Joprojām ļoti  aktuāls ir valsts drošības jautājums, tostarp   viedi nodrošinot, ka Nacionālie Bruņotie spēki spēs absorbēt  lielo financējuma pieaugumu, kāds tiem paredzēts šī gada valsts budžetā. Valdībai un tās vadītājam tikpat viedi būs jāpārstāv valsts starptautiski gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Šis solās būt ļoti sarežģīts gads. Kaut kad tuvākajā  nākotnē Latvijā ieradīsies pirmie bēgļi no Tuvajiem Austrumiem, un svarīgs būs veids, kādā valsts un sabiedrība šos cilvēkus uzņems un palīdzēs tiem šeit veidot pastāvīgu dzīvi. Ļoti iespējams, ka bēgļu skaits šogad izrādīsies lielāks  par tiem 700, kuŗus (gana negribīgi) valdība ir solījusi akceptēt jau tagad. Vienvārd sakot, darāmā netrūks.

 

Valsts prezidentam tomēr derētu  arī palūkoties ārpus partiju aprindām. Precedents tam ir bijis. Pēc 1995. gada Saeimas vēlēšanām, kuru rezultātā Latvija tika pie parlamenta, ko reizēm bija grūti raksturot ar citu vārdu kā “cirks” (atcerēsimies Joachimu Zīgeristu un viņa banānus, Gundaru Valdmani un viņa īsbikses arī Saeimas sēžu zālē u.tml.), ievēlētās partijas ilgstoši nespēja vienoties par jebkuŗu kandidātu premjērministra amatam, un ar laiku toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis „no atvilktnes” izvilka  mazpazīstamo uzņēmēju Andri Šķēli. Viņš par premjērministru kļuva 1995. gada decembrī, 1997. gadā viņš demisionēja,  tomēr veidoja arī nākamo valdību, un pēc 1998. gada Saeimas vēlēšanām, kuŗās A. Šķēle startēja paša veidotajā Tautas partijā, viņš amatu ieņēma trešo reizi (lai arī tikai pēc tam, kad kādu brīdi valsts trešās personas amatā bija ne īpaši rezultātīvais Vilis Krištopans no  Latvijas ceļa). Tāpat 2007. gadā par Valsts prezidentu kļuva polītikā nezināmais Valdis Zatlers.

 

Tiesa, kopš Šķēles laika ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi,  un  būtu jādomā, ka šajā laikā Latvijas polītiskā sistēma būtu nobriedusi tiktāl, ka Valsts prezidentam nebūtu jārakņājas skapī, lai atrastu kaut cik pieņemamu premjērministra kandidātu. Manuprāt, nebūtu pārāk stipri teikts, ka tā ir prātam neaptverama polītiska bezatbildība, jo, kā jau minēju, ir brīdis, kad Latvijai un tās valdībai ir milzumdaudz būtisku uzdevumu, arī neaizmirstot, ka sabiedrības labklājība mūsu valstī joprojām ir tālu no vēlamās.

 

2016. gadā parlamenta, prezidenta vai pašvaldību vēlēšanas būs Austrijā, Čechijā, Gruzijā, Vācijā, Īrijā, Lietuvā, Portugālē, Rumānijā, Krievijā, Slovakijā un Lielbritanijā. Arī tās būs svarīgas, domājot par Eiropas nākotni. Būs interesanti redzēt, vai mūsu lielajā kaimiņvalstī polītiskā opozicija būs kaut minimāli spējīga mainīt savu totālitāru un represīvu valsts iekārtu.

 

Vēlēšanas šogad tātad, būs arī manā dzimtenē ASV. Zinu, dažiem lasītājiem kremt, kad runāju par Republikāņu partijas nedarbiem,  tomēr nevar noliegt, ka pēdējo gadu laikā partijas pārvaldītais ASV Kongress ir izcēlies  ar nekā nedarīšanu, tostarp, piemēram, jau kopš pagājuša gada aprīļa ASV Senāts  nav bijis spējīgs nobalsot par tās amatpersonas apstiprināšanu, kuŗa būtu vistiešāk atbildīga par terrorisma financēšanas identificēšanu un novēršanu... Esmu gandrīz pārliecināts, ka B. Obama Baltā nama atslēgas nodos  Demokratu pārstāvim vai, visticamāk, pārstāvei, jo doma, ka par ASV prezidentu varētu kļūt, piemēram, Donalds Tramps, ir prātam neaptverama. Amerikā dzīvojošajiem tautiešiem šā gada novembrī par to būs jāpadomā pietiekami konkrēti.