Par “invalidiem”, kuŗi ir varoņi
   20.09.2016

 

Pagājušajās nedēļas beigās Riodežaneiro,  Brazīlijā,  beidzās 16. Paraolimpiskās spēles. Laikam tas ir likumsakarīgi, ka Paraolimpiskās spēles piesaista mazāk uzmanības nekā pašas Olimpiskās spēles, bet par to ir mazliet žēl, jo sasniegumi tajās pirmajās var būt tikpat lieliski un aizraujoši kā sasniegumi tajās pēdējās. Tikai viens piemērs. 1500 m skrējienā vājredzīgajiem un neredzīgajiem visi trīs sportisti, kuŗi saņēma medaļas, distanci noskrēja ātrāk nekā cilvēks, kurš tajā pašā disciplīnā zelta medaļu saņēma “lielajā” Olimpiadā. Visi trīs. Paraolimpiskajās spēlēs bronzas medaļas ieguvējs Henrijs Kirva no Kenijas 1500 m noskrēja trīs minūtēs un 49,59 sekundēs, savukārt Olimpiskajās spēlēs zelta medaļas ieguvējs Metjū Centrovics to paveica trīs minūtēs un 50 sekundēs. Un vai zināt, arī ceturtās vietas ieguvējs Paraolimpiskajās spēlēs Metjū ātrumu pārsniedza, viņam bija trīs minūtes un 49,84 sekundes. Savukārt zelta medaļas saņēmējs Abdelatifs Baka no Alžīrijas pēcāk skaidroja, ka daļēji uzvaru var pierakstīt tam, ka viņš skrējiena laikā sāncenšus nevar redzēt, un tāpēc viņš par tiem neuztraucas.

 

To minu kā piemēru, lai pateiktu, ai, kā es ienīstu vārdu “invalids!” Zinu, ka latviešu valodā jēdzienam nav tā pati nozīme, kāda ir vārdam invalid angļu valodā – nederīgs, bet angļu valodā ir tikpat kaitinošais vārds handicapped. Es personīgi 1500 metrus 3 minūtēs un 49,59 sekundēs nevarētu noskriet nekādā gadījumā un ar visu redzi un pārējām maņām. Paraolimpiskajās spēlēs arī bija futbols vājredzīgajiem, lai visiem spēlētājiem redzes līmenis būtu vienāds, visi spēlētāji spēlēja ar aizsietām acīm. No futbola bumbas skan skaņas signāls, lai spēlētāji zinātu, kur tā atrodas. Padomā, lasītāj, droši vien kaut kad ir gadījies būt istabā, kuŗu tu labi pazīsti, bet ir tumšs, varbūt elektrība pazudusi. Vai nav tā, ka piepeši ir ļoti grūti orientēties? Acis plati atplestas, rokas sev priekšā, lai neietriektos sienā. Kur palika tas kafijas galdiņš? Dievs nedod tajā ietriekties ar stilbu! Un tad apsver tādos apstākļos spēlēt futbolu. Vai arī, ja esi slēpotājs. Divas slēpes, divas nūjas, aiziet. Bet, ja nu tev ir divas kājas, bet tikai viena roka, kā tas ir latvietim Mārim Nimrodam, kurš 2006. gada ziemas Paraolimpiskajās spēlēs Torino Italijā piedalījās slaloma un milzu slaloma sacensībās? Māris vienu roku zaudēja negadījumā, bet vienalga piedalījās, vienalga slēpoja ar to vienu roku. Kāds vēl tur “invalids”?

 

Latviju šogad Paraolimpiskajās spēlēs pārstāvēja 11 sportisti airēšanā, loka šaušanā, paukošanā, peldēšanā, iejādē un vieglatlētikā. Viens no tiem, piemēram, ir jājējs Richards Snikus, kurš visu mūžu cietis no cerebrālās triekas, bet vienalga viņš jāj, viņš arī nodarbojas ar velosportu. Rio iejādē Richards ierindojās nebūt ne sliktā sestajā vietā, lai arī pirms četriem gadiem Paraolimpiskajās spēlēs Londonā bija ceturtā vieta, noteikti arī šoreiz Richards priecājās, es priecājos līdzi.

 

Turklāt atšķirībā no tiem 32 sportistiem, kuŗi mūsu valsti pārstāvēja “lielajā” Olimpiadā, paraolimpieši mājās pārbrauca ar medaļām. Lielas cerības mums bija Olimpiskajās spēlēs par riteņbraucēju Māri Štrombergu, viņš bija divkārtējs Olimpisko spēļu čempions savā disciplīnā, šoreiz nekas neiznāca. Lielas cerības bija par plūdmales volejbolistiem Jāni Šmēdiņu un Aleksandru Samoilovu, pasaules reitingā viņi abi jau labu laiku kotējas ļoti augstu, brīžiem pirmajā vietā, bet Olimpiskajās spēlēs laime neuzsmaidīja. Tāpat ar šķēpmetējiem un citiem.

 

Savukārt Paraolimpisko spēļu gadījumā jau otrajā spēļu dienā Aigars Apinis piedalījās diska mešanā un ar trešo metienu izcīnīja zelta medaļu. Pāris dienu vēlāk šķēpmetēja Daiga Dadzīte, viņa ir Latvijas Paraolimpiskās komitejas vadītāja, Rio viņai bija tas gods atklāšanas ceremonijā nest Latvijas karogu, arī dabūja zeltu, turklāt labojot pasaules rekordu savā veselības grupā. Un tad vēl Edgars Bergs, lodes grūdējs, viņam šoreiz izdevās lodi aizgrūst pietiekami tālu, lai tiktu pie bronzas.

 

Turklāt Aigaram un Edgaram šis nebija nekas neparasts. Šobrīd 43 gadus vecais Aigars Apinis pirms nu jau diezgan daudziem gadiem cieta nelaimes gadījumā un visu laiku kopš tā brīža ir sēdējis ratiņkrēslā. Tas viņam netraucēja 2000. gadā Paraolimpiskajās spēlēs Austrālijā dabūt bronzas medaļu i diska mešanā, i lodes grūšanā. Pēc četriem gadiem Atēnās bija zelts diska mešanā, vēl pēc četriem gadiem Pekinā zelts diska mešanā, sudrabs lodes grūšanā, pienāca kārta Londonai 2012. gadā, tur Aigars dabūja zeltu lodes grūšanā un sudrabu diska mešanā. Un nu Rio, kontā vēl viena zelta medaļa. Kopā astoņas dažāda kaluma medaļas. Neviens no mūsu valsts “veselajiem” sportistiem ar tādu sasniegumu lepoties nevar. Plūs vēl pērn pasaules meistarsacīkstēs Dohā diska mešanā Aigars ieguva vēl vienu zelta medaļu.

 

Savukārt Edgaram Bergam bronza lodes grūšanā bija ceturtā medaļa karjērā, Pekinā bija sudrabs tajā pašā disciplīnā, Atēnās bija sudrabs lodes grūšanā un bronza diska mešanā. Sarakstā kopā ar Aigaru un Edgaru medaļu iegūšanas ziņā ir jau minētā Daiga Dadzīte, arī neredzīgais Aigars Ližbovskis, kuŗš izcīnīja bronzas medaļu tāllēkšanā 2000. gadā Sidnejā. Tas nozīmē, ka Latvijas paraolimpiešiem kopumā ir 14 medaļas. Olimpiskajās spēlēs kā tādās Latvijas brīvvalsti pārstāvošie sportisti laika gaitā ir savākuši 19 medaļas vasaras, plūs vēl septiņas ziemas Olimpiskajās spēlēs (Latvijas paraolimpieši ziemas spēlēs ir piedalījušies divreiz, jau minētais Māris Nimrods slēpošanā, arī Aldis Šūpulnieks 1994. gadā Norvēģijā distances slēpošanā, abos gadījumos bez īpašiem rezultātiem). Gribu teikt, ka paraolimpiešiem tās 14 ļoti noteikti ir līdzvērtīgas tām olimpiešu 26 medaļām. Jo mēs it kā “veselie” cilvēki nemaz nevaram iedomāties, ko tas nozīmē, dzīvot kā aklam cilvēkam, vai nedzirdīgam cilvēkam, vai cilvēkam ratiņkrēslā, vai cilvēkam ar cerebrālo trieku, kur nu vēl piedalīties lielajā sportā, braukāt pa visu pasauli, orientēties lidmašīnās, viesnīcās, citās pilsētās, citās valstīs. Manā uztverē ikkatrs no šiem mūsu līdzcilvēkiem ir varonis, kas ir pārvarējis sevi veidā, ko mēs nemaz nevaram iedomāties (izcēlums mūsu ‒ Red.).

 

Turklāt paraolimpieši to dara apstākļos, kas ir krietni knapāki par olimpiešiem pieejamajiem apstākļiem. Nav viņiem pieejamas treniņa iestādes tādā pašā līmenī. Šogad Latvijas Olimpiskā komiteja ar lielu pompu prezentēja sportistu uniformas un atribūtiku Rio spēlēm, kaut kā piemirsās uz sarīkojumu uzaicināt paraolimpiešus. Viņiem pie uniformām bija jātiek pašu spēkiem, pašiem naudiņa bija jāatrod. Vispār 2010. gadā Aigars Apinis sabiedrībā izraisīja lielu rezonansi, piedāvājot pārdot savu bronzas medaļu no 2000. gada Paraolimpiskajām spēlēm Austrālijā, tā bija Latvijas pirmā paraolimpiskā medaļa. Iemesls? Jo Latvijas Paraolimpiskajai komitejai nebija naudas, lai Aigars un citi sportisti varētu doties uz 2011. gada pasaules meistarsacīkstēm. Paraolimpiskā komiteja togad bija prasījusi 287 000 latu financējumu, valsts sakasīja kopā vien 40 360 latu, septiņas reizes mazāk. Ar to bija jāfinancē sportistu dalība sacensībās, visi treniņi un viss pārējais.

 

Manuprāt, tas ir nožēlojami, vēl jo vairāk, ja saprotam, ka mūsu “invalidi” Olimpiskajās spēlēs piedalās ar līdzvērtīgiem vai pat labākiem rezultātiem nekā mūsu “veselie” sportisti, šogad nu pavisam konkrēti. Paraolimpieši mājās pārveda četras medaļas, “veselie” sportisti – nevienu. Zināmā mērā mierinājums ir par to, ka pēc pagājušajām Paraolimpiskajām spēlēm Londonā valdība beidzot atjēdzās, un medaļu ieguvējiem sāka maksāt tādas pašas prēmijas kā “veselajiem” sportistiem. Ir arī ļoti labi, ka Latvijas banka Citadele jau vairāku gadu gaŗumā sponsorē programmu “Tu esi. Tu vari,” kuŗas mērķis ir “invalidus” izvest no savām četrām sienām un ļaut viņiem būt aktīviem. Tur savākts ļoti daudz naudas.

 

Taču te arī ir sabiedrības izpratnes jautājums. “Invalidiem” Latvijā ikkatra diena ir pārbaudījums ne tikai sportā, bet, piemēram, apstāklī, ka ne visur Rīgā infrastruktūra ir pieejama cilvēkiem ar citām vajadzībām. Šonedēļ manā radio raidījumā Latvijas radio gribējām intervēt Aigaru Apini, bet radio mājā ir salūzis vajadzīgais lifts, savā ratiņkrēslā viņš nevarētu tikt līdz studijai. Šādu piemēru ir daudz. Un tāpēc teikšu vēlreiz – Aigars Apinis un pārējie paraolimpieši ir varoņi un malači, un viņi ir pelnījuši lielu paldies, paceltu cepuri, un visu atbalstu, kādu vien viņiem varam dot.