Par hibrīdkaŗu, „maigās varas” ķetnām un mums pašiem
LR ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs intervijā Ligitai Kovtunai    10.02.2015

 

Kādas labas ziņas atvedāt uz Latviju pēc darba vizītes Amerikas Savienotajās Valstīs?

 

E. R. Vizītes laikā bija vairākas vērtīgas tikšanās un sarunas – gan ar ASV viceprezidentu Džo Baidenu, gan ar Valsts sekretāru Džonu Keriju un citiem valstsvīriem, galvenokārt par situāciju Ukrainā, kā arī par Eiropas Savienības sadarbību ar ASV ģeopolītiskās krizes risināšanā, cīņā pret terrorismu. Runājām arī par situāciju Baltijas jūras reģionā, par drošības riskiem. Bet tā labā ziņa – saņēmu atbalstu aicinājumam Amerikai stiprināt mūsu valsts ārējo robežu. Tas iekļauj novērošanas sistēmas, drošības elementus utt., ko gan plašāk nekomentēšu, jo tas saistās ar valsts drošības jautājumiem, taču darbs jau ir sācies. Mēs zinām, ka mūsu robežas nav pietiekami labi nostiprinātas un apzināmies arī, ka tas pirmām kārtām attiecas uz mums pašiem. Robežu nostiprināšana ir Iekšlietu ministrijas kompetence, un ministrija ir sagatavojusi konkrētus priekšlikumus par to, kur tieši var noderēt Amerikas palīdzība. ASV Valsts sekretārs šos priekšlikumus ir apstiprinājis, kā arī apliecinājis, ka palīdzību Amerika ir gatava sniegt, un jo drīzi sekos ekspertu darbs un konkrēti risinājumi.   

 

Cik spēcīgi „kaŗotāji” esam informātīvajā kaŗā, kas norit bez ieročiem, bet tāpēc nav mazāk baiss?

 

Tas, ko mēs dēvējam par informātīvo kaŗu, propagandas kaŗu, citkārt par hibrīdkaŗu, īstenībā jau nav nekas jauns un nebijis. Atminēsimies t. s. aukstā kaŗa laiku, kad Padomju Savienība sabiedrībai „skaloja smadzenes” par „ļaunajiem imperiālistiem”, galvenokārt amerikāņiem! Tagad tas tikai norit 21. gadsimta manierē, kad plaši pieejami TV, tīmeklis un sociālie tīkli. Informācija izplatās daudz straujāk, sasniedz nesalīdzināmi lielāku auditoriju un ir efektīvāka.

 

Taču Krievija pati informātīvi slēdz savas robežas Rietumvalstu plašsaziņas līdzekļiem, Krievijas iekšienē ir lielas problēmas ar mediju brīvību, tiek slēgti opozicijas kanāļi. Nevaru to nosaukt citādi kā vien par „smadzeņu skalošanu” pašā Krievijā. Un cilvēki tiešām tic arī tādām lietām, kas ir pilnīgi absurdas, kā, piemēram, tam, ka Malaizijas lidmašīnu notrieca Ukrainas iznīcinātāji, ka Ukrainā kaŗo amerikāņi  un NATO kareivji  utt.

 

Ne vien Baltijas reģionā – visā Eiropas Savienībā ir masīvs propagandas spiediens – Krievijas Russia Today, Sputnik raida angļu, vācu, spāņu, arabu valodā, un tam netiek taupīti milzu līdzekļi.

 

Ko mēs darām? Pirmkārt, kopš janvāŗa ir sācies konkrēts darbs, pieņemot ES Ārlietu padomes lēmumu (un šo darbu Latvija – ES Padomes prezidējošā valsts dara) sagatavot visaptverošu Eiropas rīcības plānu. Mums ir jārēķinās ar to, ka paši vien Latvijā ar to galā netiksim, lai gan valdība iespēju robežās ir piešķīrusi līdzekļus Latvijas TV 7. kanālim. Bet vēl daudz darba un līdzekļu jāiegulda, lai Latvijas sabiedriskais medijs aptvertu visus reģionus, īpaši Latgali. Ir darbs, kas jāpadara pašiem, un ir tāds, kas veicams visai Eiropas Savienībai kopā.

 

Otrkārt, Rīgā darbojas NATO centrs komūnikācijas jautājumos, kas gādā par informatīvo pretdarbību. Un vēl mēs mēģinām pārliecināt kollēgas Eiropā, ka vajadzīgs vienots izklaidējoša un informātīva rakstura  TV kanālis. 

 

Tai pašā laikā mēs nedrīkstam pārvērsties par Krievijas „spoguļattēlu”- propaganda-pretpropaganda. Vajag strādāt profesionāli, sniedzot maksimāli objektīvu informāciju.  

 

Latvijas prezidentūras ietvaros kopā ar kultūras ministri virzām arī iniciātīvu par to, cik objektīvi ir Eiropas normatīvie akti, kas šobrīd ļauj trešajām valstīm reģistrēt savus medijus kādā citā valstī un izplatīt informāciju . Nedēļas nogaļu raidījumi Krievijas TV kanāļos bieži vien balansē uz tādas robežas, ko demokratiskā valstī kvalificētu par „naida runu” un ierosinātu tiesvedību. Latvijas iespējas šai ziņā ir ierobežotas. 

 

Taču jāņem vērā risks nepārvērsties par tādiem, pret kuŗiem paši cīnāmies. Ar to es domāju to smalko robežu, kas šķir informāciju un propagandu no vārda un preses brīvības ierobežojuma. Tā robeža patiešām ir ļoti smalka un jāstrādā maksimāli precīzi.

 

Kā šai situācijā izpaužas t. s. „maigā vara” un kā to atpazīt? 

 

Pirmām kārtām tā atpazīstama pēc visa tā, ko iepriekš apspriedām. Un vēl – bieži vien informācija mūsu valstī ieplūst caur „kvazinevalstiskām” organizācijām ar centieniem ietekmēt zināmas sabiedriskas grupas. Tās var būt nometnes, diskusijas, fondu rīkoti konkursi ar it kā cēlu mērķi, piemēram, atcerēties kādu vēsturisku notikumu. Parasti  tā ir „spēle vienos vārtos” ar mērķi sniegt sev vēlamo vēstures interpretāciju un ietekmēt domāšanu. Un ir vēl arī tieša polītisko partiju financēšana, kā tas noticis, piemēram, Francijā un Ungārijā, kad galēji radikālas labējās partijas saņēmušas kādu valsts finanču atbalstu. Darbojas arī šāds „instruments”. 

 

Un atkal otra puse – sadarbība kultūrā, publiskā diplomātija ir atbalstāma un veicināma, to nekādi nedrīkst ierakstīt šai „maigajā varā”. Gan jāraugās, vai šīs kultūras  sadarbības aizsegā valstī nenonāk kāda skandaloza izstāde vai grāmatu dāvinājums ar attiecīgu vēstures interpretāciju.

 

Kas ir „Austrumu partnerība”, viena no Latvijas prezidentūras ES  Padomē prioritātēm?

 

Tā izveidota 2009. gadā, iekļaujot sešas valstis – trīs Kaukaza republikas – Gruziju, Armēniju, Azerbaidžānu un vēl arī Moldovu, Ukrainu, Baltkrieviju, un no Eiropas puses piedāvājot zināmu „sadarbības rāmi” valstīm, kas vēlas ciešāk sadarboties ar ES. Visas bijušās PSRS republikas ir dažādas, un arī viņu mērķi ir dažādi. Gruzija, Moldova un Ukraina vēlas sadarbības līgumu ar ES. Divas Eirāzijas savienības valstis – Armēnija un Baltkrievija nedomā iestāties ES, tikai vēlas īpašu līgumu, kas neskaŗ to statusu minētajā savienībā. Baltkrievija, piemēram, tikai vēlas uzlabot attiecības ar ES noteiktās jomās – ekonomikas modernizācija, polītiskais dialogs. Azerbaidžāna sevi redz galvenokārt kā ES partneri enerģētikas jomā, jā, arī drošības jomā, bet ne kā ļoti aktīvu attiecību partneri. ES savukārt atbilstoši sniedz palīdzību gan minētajās, gan, piemēram, valsts polītiskās un tiesu sistēmas attīstībā, ekonomikas modernizācijā u. c. tiktāl, cik pašas valstis to vēlas.

 

Šovasar, jūlijā, notiks 2. Pasaules latviešu ekonomikas un innovāciju forums. Ārlietu ministrija ir PBLA partneris tā rīkošanā. Kādu nozīmi piešķirat šim forumam?

 

Ņemot vērā, ka 1. forums pirms pāris gadiem aizritēja ļoti veiksmīgi, uzskatu, ka arī šim būs liela nozīme ekonomisko sakaru veicināšanā, iesaistoties latviešu uzņēmējiem no visas pasaules. Tā ir lieliska iespēja satikties cilvēkiem no visiem kontinentiem, pārrunāt jautājumus, dibināt kontaktus, sadarboties, kas, kā man zināms, kopš 1. foruma veiksmīgi notiek . Ir ieinteresēti cilvēki no ASV, Austrālijas, Eiropas, Krievijas, Cenrālāzijas, Singapūras, un šī sadarbība ir rēgulāri jāturpina. Ārlietu ministrija no savas puses strādā, lai pilnveidotu saikni ar tautiešiem ārvalstīs, izmantojot sociālos tīklus. Šogad būs ļoti svarīgi arī izanalizēt iegūto pieredzei – kas izdevies, kas ne? kāpēc, tādējādi palīdzot arī Latvijas valdībai veidot ekonomisko polītiku. 

 

Neatsverami palīgi šai darbā ir mūsu goda konsuli, kuŗi arī tiekas ik pa diviem gadiem. Goda konsulu vidū ir ne vien latvieši, bet arī attiecīgo valstu pavalstnieki, kas pēc brīvas gribas un par saviem līdzekļiem veic šo vajadzīgo darbu – pārstāv Latviju. Un bieži vien ne tikai pārstāv Latviju, bet palīdz atrisināt gluži praktiskas problēmas. Interesanti, ka Dienvidaustrumāzijas valstīs un Latīņamerikā goda konsuli ir vairāk orientēti uz ekonomisko sadarbību ar Latviju. Arī ASV, bet te konsuli strādā arī tautiešu sabiedriskās dzīves un kultūras jomās. Tāds interesants piemērs – šobrīd mūsu valsts Goda konsuls Singapūrā ir pēc tautības ķīnietis, kas rosīgi darbojas turienes latviešu dzīves organizēšanā un viņu kopā saturēšanā, atbalsta studentu un uzņēmēju biedrību, tās mājaslapu.

 

Konsulu tīkls ir ļoti plašs, daudz plašāks nekā vēstniecību tīkls, un viņi izdara vienlīdz lielu un svarīgu darbu kā vēstniecības. Īpaši nozīmīgi tas ir valstīs, kuŗās Latvijai nav diplomātisko pārstāvību.