Par gara spēku un Baltijas reģiona drošību
Sallija Benfelde    22.09.2020

 

 

Atmodas laikā mēdzām sacīt – ar gara spēku pret kaŗaspēku. Pēc trīsdesmit gadiem tagad tā notiek Baltkrievijā, kur cilvēki iet miermīlīgos protesta gājienos, un viņiem stājas pretī apbruņoti vīri, tērpušies melnā, ar melnām sejas maskām. Ar katru dienu aizturēto kļūst aizvien vairāk, melnie vīri kļūst aizvien nežēlīgāki, bet notiek sieviešu gājieni, kopējie protesta gājieni, kas Minskā katru svētdienu pulcē vairāk par 100 tūkstošiem dalībnieku. Protesta gājieni notiek arī daudzās citās Baltkrievijas pilsētās. Par spīti tam, ka jebkuŗā brīdī jebkuŗu var aizturēt, baltkrievi iet ar asprātīgiem plakātiem rokās, uzdzied. Kāds protestētājs Minskā vairākas reizes gājienos piedalījās kopā ar...savu mājas zosi, kuŗa brīvi, nepiesieta tecēja uz priekšu un ik pa laikam pārbaudīja, vai zālienā blakus ielai nav atrodams kas noderīgs.  Par protestu simbolu ir kļuvusi ļoti aktīvā 73 gadus vecā Ņina Bachinska, kuŗa pēc vairākkārtējas piedalīšanās gan sieviešu, gan kopējos gājienos un kuŗu milicija neaiztika, beidzot tika arestēta. Vēlāk gan izrādījās, ka milicija pēc dažiem kvartāliem bija apturējusi mašīnu un Ņinu tomēr atlaidusi, jo viņu ne reizi vien bija filmējusi televīzija un viņas seja ir pazīstama ne tikai Baltkrievijā.  Cilvēku apģērbs ir balts ar sarkaniem akcentiem, daudzi iet, ietinušies baltsarkanbaltajos karogos, un, no malas vērojot, varētu domāt, ka tas ir svētku gājiens, nevis gājiens, iespējams, uz dzīvību vai nāvi. Tie, kuŗiem neizdodas nokļūt pilsētas centrā, jo ielas aizšķērsojuši bruņutransportieri, dzeloņstieples un OMON vienības, pulcējas daudzstāvu māju pagalmos, dzied, spēlē mūziku, rīko kopīgus tējas vakarus. Un arī šajos pasākumos mēdz ierasties milicija vai OMON un cilvēkus aiztur. Baltkrievi saka – baisā vardarbība tūlīt pēc vēlēšanām viņus ir pamodinājusi pavisam, viņi neapstāsies.

 

Diktators Lukašenko skaidri ir pateicis, ka varu neiegūst tādēļ, lai to atdotu un ka viņš stāvēs līdz galam, tātad – līdz nāvei.

 

Jau esmu pieminējusi, ka žurnālisti masveidā tiek vajāti, izņemot, protams, Putinam uzticīgos Krievijas žurnālistus, kuŗi stāsta to, ko vajag Putinam un Lukašenko. Akreditācijas tiek atņemtas, vienus izsūta no valsts, citus tiesā. Baltkrievijā cilvēki ir neaizsargāti, likumi nedarbojas. Ir bailes un terrors – tā savā valstī notiekošo raksturo baltkrievu žurnālists Ruslans Kuļevičs, kuŗu Latvijas Televīzijai izdevās nointervēt. Viņš neklusēja, darīja to, kas žurnālistam jādara, - rakstīja par notiekošo. Kādā vakarā abi ar sievu brauca ar velosipēdiem. Bijis jūtams, ka viņus izseko. Patvērušies tuvējā veikalā. Piebraucis milicijas auto. Pēc dažām sekundēm vīri maskās ielauzušies veikalā. “Ar rupjībām, ar bļāvieniem – gulties! Es kliedzu, ka esmu žurnālists, un neaiztieciet manu sievu. Tas nelīdzēja. Prasīja kā uzvārds. Kuļevičs. Teica – nu, lūk, tu esi iekritis! Tādu kā tevis dēļ valstī tagad ir kaŗš. Tādus vajag novākt! Aizveda uz aizturēšanas busiņu. Ar steku dauzīja pa rokām. Es centos aizsegt seju, galvu un muguru ar rokām. Vēlāk man konstatēja, ka abām rokām ir lauzti kauli,” atceras Ruslans. “Teica, ka esmu iezīmētais – jo man bija veste ar uzrakstu – prese. Pēc tam veda pārējos, kam ar zaļu vai zilu marķieri bija uz sejas uzkrāsotas zīmes. Vēlāk es uzzināju, ka tā iezīmēja tos, kuŗi ir jāsit,” viņš skaidro. Miliči bijuši tērpti melnā, ar melnām maskām, lai neviens nevarētu viņus atpazīt. “Tāpat arī OMON bija melnos kreklos un melnās maskās. Viņi sastājās divās rindās. Un katrs no viņiem sita ikvienam aizturētajam, kuŗš tika vests laukā no busiņa. Es kliedzu, ka esmu žurnālists. Ļoti kliedzu, jo kaut ko tādu piedzīvoju pirmoreiz. Es nekad nedomāju, ka cilvēki, kas lasa manus rakstus, var tā pret mani izturēties. Mani nogāza zemē, sāka izlauzt kājas un rokas,” stāsta Ruslans. Jāpiebilst, ka mājās viņš tika palaists tikai pēc trīs diennaktīm un tikai tad varēja meklēt mediķu palīdzību. Izrādījās – abas rokas lauztas, galvaskausa trauma un smadzeņu satricinājums. Tagad abi slēpjas brīvprātīgo sarūpētā patvērumā laukos un nezina, kad varēs atgriezties Grodņā, bet Ruslans turpina rakstīt.

 

Sākusies arī vēstnieku un Baltkrievijas Ārlietu ministrijas „tīrīšana” – diktators Aleksandrs Lukašenko ir atbrīvojis no amata vēstnieku Latvijā Vasīliju Markoviču. Viņam atņemts arī diplomātiskais rangs. Tāds pats lēmums pieņemts arī par bijušo Baltkrievijas vēstnieku Slovakijā Igoru Ļeščenju un vienu no Koordinācijas padomes līderiem Pāvelu Latuško, kuŗš nesen atklāja – viņam ir zināms par vēl vismaz trīsdesmit cilvēku atlaišanu. Lukašenko ir sācis arī augstskolu rektoru un dažu lielo uzņēmumu vadītāju atlaišanu, vietā ieceļot, viņaprāt, uzticamākus cilvēkus. Tiekoties ar ierēdņiem un parlamentu, Lukašenko paziņoja: “Eiropas kontinentā aktīvi darbojas amerikāņu satelīti,” Polija, Lietuva, Čechija un, diemžēl, mūsu Ukraina. Katrs atstrādāja savu lomu”. 

 

Nobela prēmijas laureātes literātūrā Svetlanas Aleksijevičas dzīvoklī Minskā, lai pasargātu viņu no iespējamās aizturēšanas, 10. septembrī ieradās vairāki Eiropas Savienības, arī Latvijas, diplomāti, kuŗi kā sardzē mainījās. Aleksijeviča teica žurnālistiem, ka nevēloties aizbraukt no Baltkrievijas, taču norādīja, ka bažījas par metodēm, kādas var izmantot drošības struktūras. “Nē, negribu [aizbraukt]. Taču jūs zināt, kādi viņiem ir paņēmieni,” sacīja rakstniece. Viņa arī sacīja, ka kopš augusta tiekot rēgulāri izsekota. Augusta beigās Aleksijeviča kā lieciniece tika izsaukta uz nopratināšanu Baltkrievijas Izmeklēšanas komitejā krimināllietā par Koordinācijas padomes izveidošanu, taču atteicās sniegt liecības.

 

Tikmēr ANO nosodījusi cilvēktiesību pārkāpumus ANO un savā rezolūcijā pieprasīja nodrošināt ANO īpašajai tiesību novērotājai Anaīsai Marinai brīvu piekļuvi arī cietumiem.

 

Baltkrievijas opozīcijas polītiķe Svetlana Tichanovska pirmdien, 21. septembrī, Briselē paziņoja, ka bez ārvalstu atbalsta pašreizējā Baltkrievijas līdera Aleksandra Lukašenko režīmam pietiks naudas vēl tikai piecām līdz astoņām nedēļām. Pēc tam viņš nespēs samaksāt pat algas milicijai un OMON. Briselē viņa tikās gan ar ES ārlietu ministriem, gan apmeklēja Eiropas Parlamentu. Pirms vizītes Briselē Tichanovska apmeklēju Latviju, tikās ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, ar kuŗu kopā devās uz Briseli.

 

Pašlaik Latvijā ārstējas 10 vardarbībā cietušie baltkrievi, uz Latviju vēlas pārcelties 12 IT nozares uzņēmumi no Baltkrievijas.

 

Notikumu sarakstu varētu turpināt, bet stāstam par Baltkrieviju ir kāda ļoti svarīga iezīme – tas ir ne tikai stāsts par solidaritāti, cilvēcisku un morālu atbalstu, tas ir  stāsts par Baltijas reģiona drošību. Proti, Putina interesi par Baltkrieviju neapšaubāmi nosaka ne jau tikai vēlme paplašināt Krievijas Federācijas robežas un pēc tam lepoties, ka viņš atjauno bijušo Padomju Savienību. Atbalsts Lukašenko, nesen aizdotie 1,5 miljardi dolaru, kuŗus atpakaļ, visticamāk, nesaņems nekad, un skaļi paustais, ka ir gatavs atbalstīt arī militāri, ja būs tāda situācija, patiesībā liecina par Putina plānu ar savu armiju nokļūt pie Suvalkiem, jo tad aptuveni simt kilometrus platajam robežas posmam starp Lietuvu un Poliju, kas ir vienīgais trīs Baltijas sauszemes ceļš uz Eiropas Savienību (ES), abās pusēs būtu Krievijas territorija ar tur koncentrētu armiju. Šobrīd tā dēvētajam “Suvalku koridoram” vienā pusē ir Kaļiņingradas apgabals, kas pieder Krievijai, bet otrā pusē – Baltkrievija. Tādēļ Baltijas valstīm notiekošais Baltkrievijā un tās nākotne ir daudz svarīgāka, nekā citām ES valstīm. Ja Baltkrievijā ievērojami pieaugs Krievijas ietekme vai Baltkrievija pat nokļūs Krievijas rokās, tas mainīs visa reģiona drošības situāciju. Tādēļ, piemēram, arī ASV nostāja Baltkrievijas un Krievijas jautājumos ir ne mazāk svarīga kā Eiropas attieksme pret notiekošo.