Par emocijām, gaumi un naudu
Sallija Benfelde    07.01.2020

 

 

Vecā gada pēdējās minūtēs, kā ierasts, savus apsveikumus un novēlējumus teica gan Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš, gan Valsts prezidents Egils Levits. Jāteic, ka premjēra un prezidenta runas papildināja viena otru. 

 

Protams, abu valstsvīru runas tika vērtētas dažādi. Vieni tās uzteica par skaidru nostāju ne tikai pamatjautājumos, bet arī par skaidru vērtību sistēmu. Otri sūrojās, ka tajās neesot bijis svētku aizrautības un krāšņuma. Iespējams, ka brīdi pirms Jaunā gada atnākšanas, šampanieša glāžu šķindoņā un salūta gaidās, cilvēki labāk sadzirdētu spilgtus salīdzinājumus un iespaidīgus tekstus. Manuprāt ārējais krāšņums ir kā slimība, ar kuŗu bieži sirgstam. Tieši tāpat, kā negātīvā nostāja pret visu, kas notiek vai varētu notikt. Diemžēl ar aizdomām bieži vien tiek sagaidīts viss – idejas, lēmumi, cilvēki un notikumi. Protams, nejēdzību un nebūšanu netrūkst, bet jautājums ir, vai vienīgā reakcija ir žēlošanās un noskatīšanās no malas, pašiem neko nedarot? 

 

Vecgada vakarā, skatoties dažādu Latvijas televīzijas kanalu sarūpētos šovus un koncertus, diemžēl nācās pievienoties kritizētājiem. Zinu un saprotu, ka daudzu problēmu sakne ir naudas trūkums. Tāpat zinu, ka senajā teicienā – par gaumi nestrīdas – ir liela daļa patiesības. Tomēr, manuprāt, ir kāda robeža, kuŗu pārkāpjot runa vairs nav par atšķirībām gaumes izjūtā, bet par tās trūkumu, un nauda tur diez vai ko var glābt. Piemēram, sabiedriskā televīzija īsti nebija skatāma. Kopā ar draugiem centāmies to skatīties, bet beigu beigās youtube plašumos atradām...Amerikas talantu šovu, ko skatījāmies līdz pat premjēra un Valsts prezidenta uzrunām. Droši vien Vecgada programma ir pārbaudījums visiem televīzijas kanaliem, jo, manuprāt,  īsti nav skaidrs, kāda ir tā auditorija, kam pasākumi domāti. Nezinu, vai jaunieši sēž pie TV ekrāniem vai savos telefonos, lai skatītos Vecgada raidījumus, bet skaidrs, ka divdesmitgadnieki diez vai skatīsies to pašu, ko grib redzēt pensijas vecuma cilvēki, un pa vidu vēl ir četrdesmit un piecdesmitgadnieki. Tāpat kā bieži vien, noraugoties partiju darbos un nedarbos, jāvaicā, vai tiešām tās nevar pasūtīt socioloģisko pētījumu, lai saprastu, vai darītais un sacītais sasniedz plašāku vēlētāju loku, gribas teikt, ka vismaz sabiedriskā televīzija varētu izpētīt savus skatītājus. Tas būtu lēmums un rīcība, domājot par nākotni un iespējām to veidot.

 

2020. gads ir klāt. Diez vai pasaulē tas gaidāms mierīgāks un līdzsvarotāks par aizgājušo. Protams, bez emocijām neiztikt,  un būtu labi tās nejaukt ar empātiju un spriestspēju, runājot par to, kas notiek vai nenotiek. Un, protams, izcilu demokratisku labklājības valsti nav iespējams izveidot ātri un vienkārši, it īpaši, ja stāvam malā un tikai kritizējam. Tādēļ jāsaka – Dievs,  svētī Latviju, mūsu sirdis un prātus! Lai visiem šis gads laimīgāks un gaišāks!