Par atbildību
Sallija Benfelde    07.12.2021

 

 

Latvijā ir atnākusi ziema – balta, skaista un auksta, šķiet, pat lielās polītiskās kaislības uz brīdi pierimušas – nākamā gada budžets ir pieņemts. Vislielāko spriedzi sabiedrībā rada pandēmija un ar to saistītie ierobežojumi un, kā zināms, diemžēl esam bēdīgi slaveni ar neuzticēšanos medicīnai un zinātnei. Tomēr inficēšanās un slimošana ar kovidu šobrīd samazinājusies par aptuveni 20 procentiem. Tiesa gan, iespējams, ka Latvijā jau ir pirmie inficēšanās gadījumi ar jauno omikrona vīrusu, un vēl nav zināms, cik lipīgs un bīstams ir šis vīruss. Tomēr kopējais vakcinēto skaits ir sasniedzis 68 procentus, un tas ir tikai par dažiem procentiem zemāks līmenis nekā vidēji Eiropā. Senioru vidū vakcinācija ir sasniegusi 81 procentu, un tas ļauj cerēt, ka Ziemassvētkus sagaidīsim ar mierīgu sirdi un varēsim teikt, ka tie ir bijuši gaiši.

 

Ja vīrusu varam ierobežot ar vakcīnu un vienkāršiem piesardzības pasākumiem, tad aizspriedumus un zināšanu trūkumu izdeldēt nav tik vienkārši. Joprojām sabiedrībā klejo mīts, ka tikai sliktā valdība ir vainīga pie tā, ka vajadzīgi ierobežojumi, ka cilvēki slimo ne tikai ar vīrusu un veselības aprūpe vajadzīgajā apjomā tādēļ nav pieejama visiem un tik daudz, cik vajadzētu. Joprojām nereti izskan balsis, ka vajadzēja mainīt valdību, ka premjers Krišjānis Kariņš vainīgs pie visa un ka „Kariņa-Levita režīms” esot jāgāž. Protams, „režīma” gāzēji nav pamanījuši un pat negrib pamanīt, ka Latvijā ir koalīcijas valdība un ka premjeram ir tikai viena balss. Tāpat kā viņi izliekas neredzam, ka gadu pirms Saeimas vēlēšanām parlamentu nevar atlaist. Viņuprāt, it sevišķi pašieceltie „Tautas vadoņi” Šlesers un Gobzems izliekas neredzot, ka Saeimas atlaišanu neļauj Satversme un ka šāda likuma norma neļauj vēl palielināt spriedzi, kas pirms vēlēšanām tāpat ir neizbēgama. Un, protams, daudzi iedzīvotāji joprojām negrib atzīt, ka par saviem darbiem atbild ne tikai valdība, bet arī katrs no mums, Latvijas iedzīvotājiem.

 

Manuprāt ir vērts atcerēties, ko īsti nozīmē koalīcijas valdība. Atjaunotajā Latvijā vēl nevienai partijai Saeimas vēlēšanās nav izdevies iegūt 51 procentu vēlētāju balsu, tādēļ valdības apstiprināšanai Saeimā par kopīgu darbu ir jāvienojas vairākām partijām. 13. Saeimas vēlēšanās pāri noteiktajai piecu procentu barjerai tika septiņas partijas un partiju apvienības, kuŗām bija jāvienojas. Valdību izveidoja piecas – Jaunā Vienotība (JV), Jaunā konservatīvā partija (JKP), Attīstībai/Par! (A/P), KPV LV un Nacionālā apvienība (NA). Opozīcijā palika Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un Saskaņa. Ar laiku KPV LV izjuka, kādu izslēdza, kāds aizgāja, un tagad daļa ir apvienojusies frakcijā Neatkarīgie, daļa pievienojās pie frakcijām nepiederošajiem deputātiem. Šobrīd Saeimā ir 19 pie frakcijām nepiederoši deputāti, kuŗi gandrīz vienmēr balso pret koalīcijas lēmumiem. Frakcijā neatkarīgie ir seši deputāti, kuŗi vienmēr balso pret. Protams, pret ir arī Zaļo un zemnieku savienība un Saskaņa. 

 

Jau pirms vēlēšanām dažas partijas paziņoja, ar kuŗiem polītiķiem nestrādās kopā. NA paziņoja, ka noteikti to nedarīs ar Saskaņu, bet JKP – ar Saskaņu un ZZS. Pēc vēlēšanām kļuva skaidrs, ka ar Saskaņu noteikti kopā negrib strādāt gandrīz visi, izņemot ZZS, kuŗas nostāja nebija tik noteikta. Valdību veidot nevedās viegli un raiti, tas neizdevās ne KPV LV, ne JKP, bet NA to nevēlējās darīt, līdz Ministru prezidenta postenis tika piedāvāts Krišjānim Kariņam no Jaunās Vienotības. Balsojums par Kariņu bija pārliecinošs, bet tālāk tik viegli vis nevedās. 

 

Piecas partijas, kuŗas veidoja valdību, vairākos jautājumos ir ar atšķirīgiem uzskatiem, turklāt – kā jau nereti polītikā notiek – dažam labam ministram bija arī savas vai savu sponsoru intereses. Trīs gadu laikā ir mainījušies vairāki ministri, no valdības aizgājusi KPV LV. Savukārt premjers ir centies šo brīžam pretrunīgo komandu noturēt kopā un līdzsvarot dažādās vēlmes un intereses. Kariņš neslēpj, ka koalīcija visu laiku ir strādājusi, balansējot uz izjukšanas robežas, un, manuprāt, premjera spēja saglabāt mieru un savaldību ir apbrīnojama.

 

Valdība ir vilcinājusies ar lēmumiem, kas saistīti ar pandēmijas ierobežošanu, ir bijuši arī kļūdaini lēmumi. Gan jāteic, ka diez vai pasaulē ir kāda valdība, kuŗa pandēmijas apstākļos ir darbojusies nevainojami un nav kļūdījusies, jo vīruss nesis sev līdzi daudz jauna un nezināma, nevienam nebija pieredzes, kā īsti rīkoties. Protams, partiju sponsoru intereses brīžam bija pat ļoti manāmas, un, ja valdībā pēc gaŗas stīvēšanās arī izdevās pieņemt kādu lēmumu, Saeima daudzus no tiem vilka gaŗumā. Veselības aprūpes eksperti ieteica vienu, valdība brīžiem izlikās nedzirdam, jo kādam vajadzēja vaļā visus veikalus un neko neslēgt, vēl kādam šķita, ka policijai nekas nav jākontrolē. Protams, valdībai bija jārisina ne tikai ar pandēmiju saistītie jautājumi, un arī tie ne vienmēr tika pieņemti pietiekami ātri un veiksmīgi. Un, protams, valdību nomest var vienmēr, bet jautājums ir, kāda būs nākamā. Partiju un arī to sponsoru intereses nemainās tik ātri, jauna valdība nenozīmē citu domāšanu un skatījumu. Turklāt ir jārēķinās ar tiem deputātiem un partijām, kuŗi ievēlēti Saeimā, un ir skaidrs, ka bez ZZS valdību izveidot neizdosies, un tad var gadīties, ka valdībā iekļūst arī Saskaņa. Pašlaik opozīcijas frakcijām kopā ar pie frakcijām nepiederošajiem deputātiem ir 53 balsis. Tiesa gan, ne visi pie frakcijām nepiederošie balsotu par jaunu valdību ar Saskaņu un ZZS, bet cilvēkus var iekārdināt ar amatiem. Tādēļ manuprāt nav prātīgi mainīt valdību, it sevišķi desmit mēnešus pirms vēlēšanām, jo tas radītu chaosu un varētu veidoties bīstamas finanču plūsmas.

 

Šīs Saeimas laikā ne reizi vien ir atgādināts, ka Saeima ir tāda, kādu to ievēlējām un, manuprāt, vietā ir arī atcerēties, ka Saeima patiesībā ir tieši tāda pati, kādi esam mēs, vēlētāji. Tādēļ ir vērts atcerēties, ka par to, kas notiek Latvijā, sava atbildības daļa ir arī mums, pilsoņiem.