Par aizsardzību
Kārlis Streips    21.11.2017

 

 

Valsts svētki nu ir pagājuši. 18. novembrī atzīmējām Latvijas Republikas izveidošanas 99. gadadienu, nu atliek gaidīt simtgadi, kad noteikti svinības sitīs ļoti augstu vilni. Šī gadsimta laikā, par spīti Krievijas solījumam, no Latvijas valsts atteikties uz mūžīgiem laikiem, pirmā brīvvalsts pastāvēja 19 gadus, 10 mēnešus un sešas dienas. Padomju okupācija ilga 51 gadu, divus mēnešus un septiņas dienas. Latvijas atjaunotā neatkarība, savukārt, man rakstot, ilgusi 26 gadus, divus mēnešus un 28 dienas. Kopumā okupācijas periods bija garāks nekā abi brīvvalsts periodi kopā ņemti, taču nu visā visumā varam justies droši, ka neatkarības periods turpināsies un nekad vairs netiks pārtraukts.

 

Šonedēļ Saeima ķērusies klāt pie nākamā gada valsts budžeta apstiprināšanas. Vienā ziņā valdība šogad bijusi sevišķi taupīga, jau laikus paziņojot, ka šogad tā dēvēto deputātu kvotu, kuŗru ietvaros atsevišķām Saeimas frakcijām un deputātiem tiek piešķirti līdzekļi, kuŗus izdot pa savam prātam, nebūs. Citugad par šādiem līdzekļiem būvētas vai renovētas baznīcas, sporta un kultūras celtnes u.tml. Šogad par spīti valdības solījumiem, deputāti uz trešo lasījumu iesniedza burtiski simtiem dažādu priekšlikumu, taču ar ļoti retiem izņēmumiem, gudrās galvas ieturēja disciplīnu, tos noraidot. Šāda pieticība var likties pārsteidzoša tādā nozīmē, ka nākamgad būs 13. Saeimas vēlēšanas, un tas nu būtu tas brīdis, kad demonstrēt dāsnumu ar deputātu kvotu palīdzību. Taču nē. Šoreiz tas tā nebūs.

 

Viens liels iemesls, kāpēc šogad valdība piegrieza grožus,  bija tas, ka nākamgad pirmo reizi mūsu valsts pastāvēšanas vēsturē valsts aizsardzības vajadzībām tiks piešķirti divi procenti no iekšzemes kopprodukta. Lasītāji zina, ka NATO šo izdevumu līmeni paģērējusi jau sen un no visām dalībvalstīm. Tikai pirms pāris gadiem, kad sāka pieaugt kaimiņvalsts agresija Ukrainā un citur, valdība beidzot apņēmās to pakāpeniski sasniegt, un nākamgad tas tā arī būs. Varēsim būt lepni, jo tajā brīdī Latvija būs viena no tikai astoņām no NATO 29 dalībvalstīm, kura nodrošina attiecīgo līmeni. Lauvas tiesu NATO izdevumu uz saviem pleciem allaž nesušas Amerikas Savienotās Valstis, tas tā ir arī tagad, kad Vašingtonā pie teikšanas ir cilvēks, kurš priekšvēlēšanu kampaņas laikā aliansi aprakstīja kā novecojušu un nepārtraukti runāja par to, ka citas NATO dalībvalstis it kā Amerikai esot parādā daudzus miljardus dolaru. Tiesa, tā šis cilvēks demonstrēja savu absolūto neizpratni par Ziemeļatlantijas aliansi un tās darbību, tāpat kā laikā kopš tam viņš demonstrējis lielu nezināšanu par citām mūsu pasaules reālijām.

 

Pakāpeniski Latvija arvien vairāk un vairāk veido sadarbību ar citām NATO dalībvalstīm, un pienācīgā izdevumu nodrošināšana apliecina, ka esam gatavi aizsargāt sevi un līdz ar to sagaidīt atbalstu un sadarbību no partneriem. Šovasar mūsu valstī ieradās NATO spēku aizsardzības bataljons, kuŗā piedalās kaŗavīri no vairākām alianses dalībvalstīm, tādi paši bataljoni arī izvietoti Igaunijā, Lietuvā un Polijā. Latvijā komandēšanas funkcijas uzņēmušies kanadieši, bet patlaban rotācijas kārtībā mūsu valstī arī atrodas spāņi, italieši, albāņi, poļi un slovēņi, kopumā mazliet vairāk par tūkstoš zaldātu. Laikā kopš viņu ierašanās, daudz darīts, lai viņus pieradinātu Latvijas klimatam un arī reljefam, kas ir svarīgi dažādu veidu motorizētas technikas vajadzībām. Kareivju klātbūtnē Ādažu militārajā bazē un citur bijis labs atspaids apkārtējiem uzņēmumiem, laika gaitā esmu lasījis intervijas, kuŗās it īpaši ēdināšanas uzņēmumu pārstāvji ir stāstījuši, kā viņiem nācies pielāgot receptes un piedāvājumu visdažādākajām ārvalstnieku gaumēm.

 

Tūkstoš cilvēku var nelikties kā milzīgi liels skaits, taču Ādažos un citur ātrā tempā nācies celt barakas un cita veida celtnes. Sākumā bataljona pārstāvjiem nācās dzīvot teltīs, nevis vienkāršās, bet ar apkuri un cita veida ērtībām aprīkotas. Krievijā par to notika liela ņirgāšanās, re, Latvija zaldātiem pat pienācīgus dzīves apstākļus nevar nodrošināt, kāda būs dzīve teltīs tad, kad sāksies ziemas spelgonis? Uz to Kanadas komandieris smaidot atbildēja, viņa vīri apmācību laikā savas valsts tālajos ziemeļos dzīvojuši ne tādās teltīs un ne tādos apstākļos vien, būs labi. Starp citu kanadieši Latvijā ieradās ar hokeja ekipējumu, viņi cer ziemā uzspēlēt. Spāņi savukārt atbrauca ar futbola ekipējumu, viņiem hokejs nav tikpat interesants, bet futbolu gan viņi ir gatavi spēlēt jebkurā laikā. Šogad darīts ļoti daudz, lai uzlabotu kaŗavīriem vajadzīgo infrastruktūru un dzīves apstākļus.

 

Papildu līdzekļi arī Latvijas bruņotajiem spēkiem ļauj iegādāties ekipējumu. Aizsardzības ministrija ir vēstījusi, piemēram, ka jau nākamā gada laikā ikkatram kareivim un zemessargam tiks nodrošināts individuāls ekipējums, lai gatavotos lielākajām kara mācībām, kādas mūsu valstī būs kopš neatkarības atjaunošanas. Iepirkta dažāda veida technika, tajā skaitā bruņotas kāpurķēžu kaujas mašīnas no Lielbritanijas. Par tām sabiedrībā notika ņirgāšanās, cilvēkiem apgalvojot, ka patiesībā tās ir ļoti vecas, bet tā tas noteikti nav. Kādā intervijā aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis teicis:  “Šogad lielākais kaŗavīru daudzums kopš neatkarības atjaunošanas devās uz apmācībām Vācijā, un viņi ar šīm mašīnām parādīja ļoti labus rezultātus. Amerikāņi bija pārsteigti, ka tikai gadu mēs šīs mašīnas lietojam, bet esam sasnieguši tik augstas profesionālās vadības spējas.” Parakstīti līgumi arī par cita veida techniku, tajā skaitā domājot par prettanku ieročiem, pretgaisa aizsardzības iekārtām un cita veida ekipējumu. 

 

Starp citu, šajā sakarā Latvijā veidojusies diskusija par to, kāpēc šāda veida lietas jāpērk ārzemēs, vai mēs tās nevaram ražot paši, tajā skaitā atceroties, ka pirmās brīvvalsts laikā Latvijā bija trīs uzņēmumi, kuŗi ražoja munīcijas. Protams, kaŗa lidmašīnas, zemūdenes un smago techniku pie mums neražo, taču ir citas jomas, kuŗās Latvijas uzņēmumi var darboties un jau darbojas. Tajā pašā intervijā R. Bergmanis stāstīja, ka jau ir noslēgts sadarbības memorands ar lauksaimniecības organizācijām par pārtikas piegādi bruņotajiem spēkiem un Zemessardzei. “Ceru, ka jau tuvākajā laikā spēsim paziņot par jauniem sadarbības līgumiem, lai pēc iespējas vairāk naudas paliek šeit uz vietas,” teica ministrs. “Tagad daudz lielās militārās kompanijas, kas mums piegādā ekipējumu, bruņojumu un citas lietas, to ir sapratušas un ir akceptējušas jaunos spēles noteikumus. Šīs kompanijas, pašas sev par pārsteigumu, ir atradušas šeit vietējos uzņēmumus, kas augstā kvalitatīvā līmenī ir gatavas sadarbībai. Daudz vienkāršāk un izdevīgāk ir, ja tehnikas apkopi mūsu bruņutehnikai var nodrošināt uz vietas, nevis sūtīt kaut kur tālu prom.” 

 

Vienvārdsakot, šajā ziņā viss notiek. Ir zināms, ka Krievija pēdējā laikā ir pamatīgi koncentrējusi spēkus gar mūsu, un ne tikai mūsu, robežām, kopumā trīs jaunas divīzijas. Laiks rādīs, kas kaimiņu lācim ir padomā, taču Ukraina (un pirms tam arī Gruzija), kuŗas nav NATO dalībvalstis, ir viena lieta, pakacināt pasaules lielāko militāro aliansi – ir kaut kas pavisam cits. Ilgu laiku NATO attiecībā uz mūsu reģiona drošību šaubījās, vilcinājās, taču tieši agresija Ukrainā bija pagrieziena punkts, un nu alianse atbildību par mūspuses drošību ir uzņēmusies nepārprotami un bez tālākiem jautājumiem. Aizsardzības budžeta palielināšana līdz tiem diviem procentiem līdz ar to ir tikai un vienīgi apsveicama. Bībelē teikts, ka Dievs sargā tos, kuŗi sargā paši sevi. Dzīvē tieši tas pats sakāms par militārām lietām.