EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Par aizsardzības spēju stiprināšanu
125729
Foto: LETA

Sallija Benfelde    19.07.2022

 

 

Karstas diskusijas Latvijas sabiedrībā ir izraisījis aizsardzības ministra Arta Pabrika paziņojums par obligātā militārā dienesta jeb valsts aizsardzības dienesta ieviešanu parallēli profesionālajai armijai un Zemessardzei. 

 

Aizsardzības ministrija ir informējusi, ka sākts darbs pie Valsts aizsardzības dienesta pakāpeniskas ieviešanas Latvijā, kas paredz piecu gadu laikā izveidot sistēmu, kurā visi 18 līdz 27 gadus veci Latvijas pilsoņi vīrieši (sievietes šajā pašā vecuma grupā brīvprātīgi) varēs izvēlēties vienu no četriem dienesta veidiem: Valsts aizsardzības dienestu, Zemessardzi, vada komandieŗa kursu augstskolā vai alternātīvo – Iekšlietu ministrijas, Veselības, Labklājības ministrijas – dienestu. Ministrs ir arī pamatojis šo vajadzību, sakot, ka ir jāpalielina to pilsoņu skaits, kuŗi spējīgi pilnvērtīgi iesaistīties valsts aizsardzībā kaŗa laikā: „Latvijas sabiedrībai ir jāapzinās svarīgākais izdzīvošanas priekšnoteikums – jo lielāks būs militāri sagatavotu un apmācītu iedzīvotāju skaits, jo mazāka kļūs iespējamība, ka Krievijai būs vēlēšanās vērst savu militāro agresiju pret Latviju”. Drīz pēc tam arī Valsts prezidents publiski pauda: “Mums ir jāstiprina mūsu aizsardzības spējas jaunajā ģeopolītiskajā situācijā. Sabiedrotie palielinās klātbūtni Latvijā, bet arī mums pašiem ir jāstiprina mūsu bruņotie spēki. Ir nepieciešams izveidot rezerves ar militāri apmācītiem iedzīvotājiem, un šāds dienests ir pareizais instruments, kā apgūt prasmes aizsargāt savu valsti”. Premjers Krišjānis Kariņš pēc sadarbības padomes sēdes ir paziņojis, ka valdošā koalīcija tam konceptuāli piekrīt.

 

Diskusijās un sociālajos tīklos brīžam plosās tādas kaislības, ka režisors Alvis Hermanis jau publiski uzrakstījis: “Nu ko, izrādās, ka šis ir patiesības mirklis Latvijas valstij un visiem tās iedzīvotājiem, visiem kopā un katram atsevišķi. Un tas, ka tik liela daļa pat latviešu apšauba obligāto militārdienestu, skaidri parāda, ka sabiedrība šeit ir mēreni iepuvusi un viss ir aizgājis greizi. Izrādās, ka pat liela daļa latviešu šo valsti uztver tikai kā patērētāji.(..)... katrs domā tikai par savu nabu, savu personisko labumu un nevis kopējo. Tādai kopienai nākotnes nav, ja nekas nemainīsies”.

 

Tātad, par ko ir domstarpības? Kas piedāvātajā idejā raisa tik noliedzošu attieksmi pret aizsardzības dienestu? Ir taču skaidrs, ka Latvija nevar un nespēj uzturēt, piemēram, 50 tūkstošu lielu profesionālo armiju gan izmaksu dēļ, gan tāpēc, ka dažādām nozarēm tiktu atņemtas darba rokas. Arī NATO dalībvalstis diez vai var atļauties uzturēt Latvijā – un vajag jau arī Igaunijai, Lietuvai un Polijai – tādu armiju, turklāt jāatgādina, ka nav tādas vienas NATO armijas, bet ir dalībvalstu armijas. Kaŗš Ukrainā ir arī parādījis, ka ir jāprot darboties ar modernajiem ieročiem, un pat to kaŗavīru apmācībai, kuŗi nav iesācēji, ir vajadzīgs laiks. 

 

Cilvēkiem ir konkrēti jautājumi: vai Latvijā dienēt vajadzēs tiem jauniešiem, kuri ir Latvijas pilsoņi, bet kuri nekad nav te dzīvojuši, kuri varbūt pat lāgā neprot latviešu valodu? Vai uz šo dienestu būs jābrauc arī ārvalstīs studējošajiem, pametot mācības? Un, ja viņi iestāsies Zemessardzē, vai Latvijas valsts viņiem apmaksās ceļa izdevumus par braukšanu uz Zemessardzes mācībām? Visbeidzot, vai Latvijas pilsoņiem, kuŗi ir dienējuši vai darbojas Zemessardzei līdzīgās organizācijās savās mītnes zemēs, arī būs jāiesaistās šajā dienestā Latvijā?

 

Jautājumi ir arī par financējumu, jo NBS komandieris ir paudis, ka infrastruktūras izveidei, militārajam aprīkojumam u.c. izdevumiem pirmajā gadā vajadzēs aptuveni 700 miljonus eiro, bet turpmāk ik gadu – aptuveni 120 miljonus. Aizsardzības ministrijai nopietnu aprēķinu nav vai arī par tiem pašlaik netiek runāts, un vismaz iedzīvotājiem nav skaidrs, kur tādu naudu sameklēt un vai tas vispār ir iespējams kaŗa izraisītās krizes laikā. Tādēļ daudzi jautā, vai prātīgāk nebūtu vēl ieguldīt Zemessardzē – ne tikai tās infrastruktūrā un kopējā financējumā, bet arī gudrai un pārdomātai kampaņai tās prestiža celšanai, lai tiktu uzskatīts, ka tā ir katra vīrieša goda lieta – kļūt par zemessargu.

 

Jāteic, ka arī agrāk ne reizi vien šāds obligāts dienests ir pieminēts sarunās par aizsardzību, bet līdz šim šī ideja vienmēr ir noraidīta. Vēl šogad februārī izskatījās un izklausījās, ka aizsardzības ministrs neuzskata, ka tāds risinājums ir vajadzīgs. Tādēļ diskusijās tiek pieminētas vēlēšanas un punktu vākšana savam reitingam, izskan arī viedokļi, ka tas bijis nopietns NATO ieteikums vai pat prasība, jo ideja parādījās uzreiz pēc NATO Madrides samita. Protams, aizdomas par vēlēšanu „karodziņu”, kurs vairs netiks vicināts pēc tām, idejas populāritāti nevairo.

 

Protams, sociālajos tīklos tiešām tiek pausta arī negātīva attieksme pret aizsardzības spēju stiprināšanu tādā veidā, jo dienestam vai Zemessardzei esot jābūt tikai brīvprātīgai; armija vispār esot viens briesmīgs pasākums, rakstītāji to labi zinot, jo padomju laikā dienējuši armijā. Uz atgādinājumu, ka padomju laiku nav jau 30 gadu un ka šī ir pavisam cita armija, atbildes parasti nav. Tad izskan vēl dīvainākas iebildes, ka lūk, Ulmanis nav pretojies un okupācijas dienā gājuši bojā tikai daži cilvēki, protams, „aizmirstot” par 50 okupācijas gadiem pēc tam. Ar vārdu sakot, kā parasti netrūkst cilvēku ar „alternātīvajiem viedokļiem” par notiekošo un kā parasti viņiem nav piedāvājuma arī jautājumā, kā tad stiprināt Latvijas aizsardzības spējas.

 

Manuprāt ir jāsagaida nopietns ministrijas piedāvājums ar atbildēm uz visiem jautājumiem, lai varētu spriest, kā tad īsti stiprināt valsts aizsardzības spējas. Pretējā gadījumā diemžēl nāksies piekrist Alvja Hermaņa sabiedrības vērtējumam.

 

 


 

Atpakaļ