Par 9. maiju un simboliem
Kārlis Streips    12.05.2015

 

9. maijs ir atkal  atnācis un pagājis.  Lasītāji zinās, ka tā ir tā diena, kad mūsdienu Krievija (un ne tikai) piemin PSRS uzvaru Otrajā pasaules kaŗā.  Šogad svinēja 70. gadadienu, kopš kaŗš beidzās Eiropā (bet ne Āzijā).  Līdz ar to, protams, Maskava vēlējās noorganizēt vērienīgu  pasākumu ar daudzu pasaules grandu klātbūtni. Nesanāca. Maskavā ieradās tikai to valstu vadītāji, kuŗās valda diktātūra vai kaut kas tuvu tai - Ķīna, Kuba, Uzbekistāna, Turkmenistāna u.tml.  Rietumu valstu vadītāji jau pirms laba laika paziņoja, ka pašreizējos apstākļos viņi nepiedalīsies procesā, kuŗa nepārprotams  mērķis ir demonstrēt Krievijas un tās bruņoto spēku varenību.  Pat Baltkrievijas diktātors Aleksandrs Lukašenko paziņoja, ka viņš uz Maskavu nedosies.  Tāpat arī visu trīs Baltijas valstu prezidenti, lai gan mūsu pašu Andris Bērziņš šo ziņu publiskoja krietni pēc Lietuvas prezidentes Daļas Grībauskaites un Igaunijas prezidenta Tomasa Ilvesa paziņojuma.  Savukārt Lielbritanija savu attieksmi pret notiekošo nodemonstrēja, uz Maskavu deleģējot vienkāršu parlamenta deputātu, kuŗa vectēvs bija Lielbritanijas kaŗa laika premjērministrs Vinstons Čērčils.  

 

Parāde Sarkanajā laukumā bija gana impozanta. 16 tūkstoši kaŗavīru, visāda veida militāra technika, tajā skaitā arī pati jaunākā.  Nelabvēļi vienmēr ir melsuši, ka šajās parādēs patiesībā militārā technika ir butaforiska un neīsta, taču šoreiz visticamāk tas tā nebija.  Kremļa mērķis nepārprotami ir brīdināt pasauli par to, ka ar pliku roku Krievija nav un nebūs ņemama. Lai arī visa pasaule zina, ka kaŗam Ukrainā Krievija bijusi spiesta vākt specvienību kareivjus no visas plašās Krievzemes. Kāds ievainots zaldāts kādam laikrakstam stāstījis, ka viņš nākot no Burjatijas, kas no Ukrainas ir 4500 kilometru attālumā.  Pat Vladimirs Putins šajā kaŗā neuzdrīkstas izmantot parastā iesaukuma kaŗavīrus, jo tas nu reiz varētu novest pie plašiem nemieriem, puišiem Ukrainā ejot bojā.  Specvienību kareivju nāvi it kā ir vieglāk noslēpt no plašāku aprindu acīm.

 

Putins savā "uzvaras dienas" uzrunā teica, ka Krievija atzīst un ir gandarīta par to, ka Otrā  pasaules kaŗa laikā Padomju Savienībai  palīgos nāca amerikāņi, briti un franči.  Tas ir kaut kas jauns, jo parasti Kremļa diktātors mēdz uzvesties tā, it kā krievi kaŗā būtu uzvarējuši vieni paši. Taču Putins arī atrada par vajadzīgu iemest akmeni kādreizējo sabiedroto dārziņā: "Esam redzējuši mēģinājumus veidot vienpusēju pasauli, un mēs redzam, kā piespiesta pakta domāšana kļūst arvien plašāka."  Tas, savukārt, nav nekas jauns.  Jau sen Putins un viņa runasvīri ir centušies krievu tautai iestāstīt, ka pie visa pēc kārtas ir vainīgi visi pēc kārtas, izņemot pašu Krieviju.  Lielākoties tie esot amerikāņi, kuŗi esot izraisījuši nemierus Ukrainā, kuŗu dēļ kādreizējais valsts prezidents Janukovičs bija spiests pamest savu valsti kā žurka, kas pamet grimstošu kuģi.  Amerikāņi arī tagad visādā veidā atbalstot "fašistu" valdību Kijevā, un tāpēc Krievijai nekas cits neatliek, kā mesties palīgos "tautiešiem." Briesmīgs marasms, taču savas tautas savaldīšanai diktātoram nekas cits neatliek, kā vien pa spundi viņus barot ar neiedomājami melīgu propagandu.

 

Savukārt Rīgā pie Uzvaras pieminekļa sestdien, 9.maijā, pulcējās krietni liels skaits cilvēku, protams, bez militāras technikas defilēšanas.  Par godu kaŗa beigu 70. gadadienai Krievijas vēstniecība Latvijā uzsauca salūtu, notika koncerts, kārtējo reizi policijai nācās savākt kādu bariņu svinētāju, kuŗi bija pārāk aizrāvušies (Latvijā, tajā skaitā arī Uzvaras parkā, ir aizliegts atrasties ar atvērtu alkohola pudeli, bet kas tad to svētkos ievēros...).  Viens cilvēks tika aizturēts par neatļauta karoga vicināšanu.  Kopā vismaz uz brīdi aiz restēm nonāca 25 cilvēki.

 

Neiztrūkstošs viesis šai  9. maija sarīkojumā  ir  Rīgas pilsētas galva Nils Ušakovs.  Viņš jau pirms kāda laika paziņoja, ka uz Maskavu nedosies, lai "svētkus" svinētu kopā ar savējiem.  Lūk, kas viņam sakāms:  "Tiem simtiem tūkstošu rīdzinieku, kuŗi svin uzvaras dienu 9. maijā, tie ir īsti tautas svētki.  Tāpēc, ka mēs paši tos organizējam, paši vācam ziedojumus gan savu veterānu apsveikšanai, gan koncertam.  Bet mūsu bērni visu dienu šeit strādā kā brīvprātīgie.  Mūsu svētki 9. maijā - tās ir skumju un prieka asaras, tā ir mīlestība un cieņa pret veterāniem, tas ir prieks, ka vislielākais pasaules ļaunums tika uzvarēts."

 

Pieļauju, ka vairāki lasītāji, šo lasot, mazliet aizrijās.  Pirmkārt, nekādi "simti tūkstošu" rīdzinieku nepiedalījās. Otrkārt, ja arī Rietumu pasaule jau kopš kaŗa beigām ir vienojusies, ka "vislielākais pasaules ļaunums" bija nacisms un Hitlers, latvieši zina, ka vēl briesmīgāks par Vācijas fīreru bija Krievijas diktātors Staļins. Vēl jo vairāk Ušakova apgalvojums kožas rīklē tagad, kad Krievija atkal ir kļuvusi par agresīvi imperiālistisku valsti, kuŗa apdraud visas kaimiņvalstis un ne tikai.

 

Vēl viens neiztrūkstošs simbols 9. maija pasākumos kā Krievijā, tā  arī pie mums Latvijā, ir tā dēvētā svētā Georga lentīte.  Melni oranžā lentīte pirmoreiz lietota cariskajā Krievijā 18. gadsimta vidū, kad to piestiprināja pie valsts nozīmīgākā militārā ordeņa.  Interesantā kārtā lentīti saglabāja arī padomju iekārta.  Interesanti tādā nozīmē, ka boļševiki, protams, centās izdarīt visu iespējamo, lai darbaļaudis aizmirstu carisko iekārtu, kādā tie bija dzīvojuši pirms tam.  Pēc Otrā  pasaules kaŗa Georga lentīti piešķīra "Lielā Tēvijas kaŗa" dalībniekiem.  Izzūdot PSRS, izzuda arī lentīte, līdz 1988. gadā to "rehabilitēja" toreizējais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins.  Mūsdienās ir pamats lentīti uzskatīt par Krievijas imperiālistisko ambīciju simbolu.  Nelabvēļi ir paraduši to saukt par "Kolorado lentīti," jo lentītes krāsas ir tādas pašas kā Kolorado kartupeļu vabolei.  Savukārt Baltkrievijā šogad "uzvaras dienā" cilvēki nēsāja nevis melnas un oranžas, bet gan sarkanas, zaļas un baltas lentītes, tā atspoguļojot Baltkrievijas karoga krāsas.

 

Dažas dienas pirms "uzvaras dienas" Saeimas neatkarīgais deputāts Veiko Spolītis (neatkarīgs tāpēc, ka pēc notiesāšanas par braukšanu dzērumā viņš izstājās no  Vienotības frakcijas, un mūsu parlamentā deputāts, kas aiziet no vienas frakcijas, nedrīkst pievienoties citai) nāca klajā ar domu, ka Georga lentīte būtu jāaizliedz tāpat kā Latvijā ir aizliegta nacistu un komūnistu simbolikas publiska demonstrēšana. Pirmkārt, nākt klajā  ar šādu domu burtiski pēdējā mirklī pirms  notikuma, kuŗā Georga lentīte, tā teikt, sit visaugstāko vilni, šķiet visnotaļ neloģiski. 

 

Likuma grozīšana prasa visas Saeimas akceptu. Zobgaļi Latvijā ironizē, ka V. Spolītis varbūt tā izdarīja tā, lai vismaz puslīdz būtu cerības, ka likumprojektu varētu apstiprināt līdz nākamā gada 9. maijam. Otrkārt, te tomēr ir arī saistība ar runas brīvības jautājumu.  Lasītāji varbūt atcerēsies brīdi pirms pāris gadiem, kad Saeimas "gudrās galvas" sprieda par cita veida PSRS simbolikas aizliegšanu, un nācās konstatēt, ka, piemēram, sirpis un āmurs ir atrodams Austrijas karogā, PSRS zvaigznes ir tādas  pašas, ko sev virs galvas tur mūsu Brīvības pieminekļa statuja, svastika ir tas pats kāškrusts u.tml.  Tas varbūt nav tik būtiski, taču brīvā valstī cilvēkiem tomēr ir tiesības ģērbties tā, kā vien viņi vēlas, arī  krekliņā ar Staļina ģīmetni (tāds, diemžēl, ir redzēts). Attiecībā uz Georga lentīti ir tieši tāpat.  Varu  saderēt, - ja lentīti aizliegtu, tad jau drīz vien daudziem cilvēkiem mugurā būs džemperis vai ap kaklu šalle melni oranžās krāsās.

 

Patlaban Latvijā aug otrā paaudze, kuŗi padomju laikus nepiedzīvoja, savukārt to, kuŗi piedzīvoja Otrā pasaules kaŗa un tam sekojošās šausmas, kļūst mazāk.  Jādomā, pēc 20 gadiem vairs nebūs īpaši daudz cilvēku, kuŗi Rīgā vēlēsies svinēt PSRS "uzvaras dienu". Lai nu tā būtu.