Par 2017. gadu domājot
Kārlis Streips    03.01.2017

 

Mīļš sveiciens visiem Laika un Brīvās Latvijas lasītājiem Jaunajā gadā!  

 

Droši vien ir pietiekami daudz cilvēku, kuŗi iepriekšējo gadu labprāt redzēja aizejam.  Jo ‒ ai, kas viss pērngad notika!  Terrorisms kļuva par arvien lielāku un lielāku traģēdiju.  Orlando, Nica, Berlīne, Brisele, vēl un vēl.

 

Chaoss Tuvajos Austrumos kā nerimst tā nerimst, terroristu uzbrukumi Eiropā un citur pasaulē notiek arī tāpēc, lai atriebtu to, kas tur ir noticis laikā, kopš kādreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais uz pilnīgi baltiem diegiem šūta pamata iebruka Irakā, gāza, atrada un nogalināja minētās valsts diktatoru Huseinu, un uzsāka procesu, kuŗam gals nav redzams vēl šobaltdien.

 

Ar to pašu situāciju arī saistīta bēgļu krize, kas arī pērn sita ļoti augstu vilni. Šķita jau, ka gada pēdējos mēnešos tā nomierinājusies, Eiropas līgums ar Turciju par bēgļu vētīšanu, pirms tos laist tālāk, ir bijusi puslīdz efektīvs.  Latvijā tie cilvēki, kuŗi šeit ieradušies Eiropas Savienības bēgļu pārdales programmas ietvaros, gandrīz visi bez izņēmuma pēc bēgļa vai alternatīvā statusa saņemšanas ir piesituši pēdu un devušies uz citām labklājīgākām ES dalībvalstīm.  Par to gan latviešiem jājūt nožēla, ka mūsu valsts nav spējīga pat tik mazam cilvēku skaitam nodrošināt minimumu, kas vajadzīgs, lai uzsāktu jaunu dzīvi.

 

Tās abas ir jomas, kuŗās mēs arī šogad varam gaidīt turpinājumu, abos gadījumos tāpēc, ka kaŗam un chaosam Sīrijā un apkārtējās valstīs gals, kā jau minēju,  nav redzams.  Cilvēki turpinās mukt, tā dēvētā Islāma valsts turpinās savu prātam neaptveramo cietsirdību, terroristi turpinās uzdarboties.  Raugi, Vecgada naktī cilvēks, ietērpies Ziemsvētku vecīša kostīmā,  iebruka naktsklubā Stambulā, nošāva 39 cilvēkus.  Vēl  pēdējais punkts briesmīgajam gadam...

 

Latvijā šogad lielākais notikums būs pašvaldību vēlēšanas. Tās būs 3. jūnijā, un  uzreiz jāsaka, ka atšķirībā no Saeimas vēlēšanām, šajās vēlēšanās ārvalstīs dzīvojošie tautieši nevarēs piedalīties, jo pašvaldību vēlēšanas, protams, ir konkrēti saistītas ar cilvēka dzīvesvietu Latvijā.  Visvairāk uzmanības, visticamāk,  tiks pievērsts vēlēšanām Rīgā, kur tandēms Saskaņa un Gods kalpot Rīgai ir saimniekojis jau kopš 2009. gada, kad pēdējā vēl bija Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš.  

 

Saskaņas spīdeklis ir Rīgas pilsētas galva Nils Ušakovs, kuŗš Latvijas galvaspilsētā saglabājis ļoti pozitīvu reitingu, jo pašvaldība ir tā, kuŗa var labot ielas (tiesa, kā redzējām šīsvasaras Barona ielas epopejā, ne vienmēr prasmīgi vai pilnīgi), nodrošināt brīvu sabiedrisko transportu dažādām sabiedrības grupām u.tml.  Visticamāk Ušakovs saglabās vietu pie Rīgas domes stūres arī pēc 3. jūnija, jo kārtējo reizi tā dēvēto “latviešu” partiju plejāde būs milzīgi liela.  Vienotība, kuŗai reitings patlaban ir bīstami tuvu iznīcības robežai, dikti centusies pārliecināt citas partijas par to, ka šoreiz vajag veidot kopēju sarakstu, taču gandrīz visas uzrunātās partijas tai ir parādījušas pigu.  Pagājušajās Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā vēlētāju rīcībā bija 12 dažādi saraksti, tostarp atsevišķi startējot Latvijas Zaļajai partijai un Latvijas Zemnieku savienībai, kuŗas lielā polītikā veido Zaļo un Zemnieku savienību (šoreiz tas tā nebūs, LZS sola vēlēšanās startēt ar kopēju sarakstu).  Ir arī tā, ka partijām bijis grūti atrast kādu, kas varētu mērīties ar Ušakovu pilsētas galvas posteņa kontekstā. Lasītāji zinās, Latvijas pilsētās galvu nevēlē „pa tiešo”, viņu izvēlas attiecīgā dome pēc tam, kad saskaitīti rezultāti, taču katra saraksta pirmā persona mēdz sevi prezentēt domes priekšsēdētāja kontekstā tāpat kā katrai partijai Saeimas priekšvēlēšanu laikā ir savs kandidāts premjerministra amatam.

 

Vēlēšanas būs arī citviet Eiropā.  Pieaugošas bažas ir par galēji labējo spēku attīstību tādās valstīs, kā Nīderlande, Francija un Vācija.  Francijā būs prezidenta vēlēšanas, aptaujas liecina, ka radikālās Nacionālās frontes pārstāve Marina Lepēna bezlielām problēmām dabūs pietiekami daudz balsu, lai iekļūtu vēlēšanu otrā kārtā.  Grūti iedomāties vairākumu franču balsojot par tādu cilvēku, bet pēc gada, kuŗā piedzīvojām pagalam pārsteidzošo breksita balsojumu Lielbritanijā, kā arī pārsteidzošo valsts prezidenta vēlēšanu rezultātu Amerikā, arī Lepēnas uzvara, Dievs pasargi, nav pavisam izslēdzama.

 

Attiecībā uz Lielbritanijas balsojumu, minētās valsts premjērministre Terēze Meja kā mantru ir skaitījusi tekstu “aiziet nozīmē aiziet,” bet viņa nav paskaidrojusi, ko, viņasprāt, nozīmē jēdziens “aiziet” kā tāds.  Premjēre ir solījusi izstāšanās procesu uzsākt šī gada marta beigās, bet šķiet skaidrs, ka nedz viņai, nedz arī kādam citam Lielbritanijas valdībā ir īpašas sajēgas par to, kas būtu darāms tālāk.  Tas būs tāds ‒ kod,  kuŗā pirkstā gribi, visi sāp.  Nonāks pie lēmuma, ka Britanija paliks Eiropas koptirgū un tāpēc būs spiesta akceptēt Eiropas noteikumus par migrāciju un visu pārējo, bļaus tie, kuŗi vēlas, lai Apvienotā Karaliste no Eiropas Savienības šķiras par visiem 100 procentiem.  Ekonomiskā nākotne var kļūt pagalam neparedzama, Londonai nāktos no jauna pārrunāt  tirdzniecības attiecības ar visām valstīm pēc kārtas.  Tas ir process, kas prasīs vairākus gadus.

 

Visai pasaulei būs jāaiztur elpa 20. janvārī, kad Amerikas prezidenta amatā stāsies Donalds Tramps. Laikā kopš ievēlēšanas šis cilvēks ir turpinājis pierādīt ‒ kas uz mēles, tas tūdaļ publisks, lielākoties izmantojot sociālo tīklu Twitter.  Jaunākais piemērs, par ko jābažījas, ir par to, ka Krievijas cars Putins ir nolēmis nereaģēt uz aizejošā ASV prezidenta Baraka Obamas lēmumu no Amerikas izraidīt 35 “diplomātus” un spert citus soļus, lai sodītu Maskavu par chakošanu ASV priekšvēlēšanu laikā.  Putina lēmumu Tramps apveica ar vārdiem “vienmēr zināju, ka viņš ir ļoti gudrs.” Turklāt šī ziņa tandēmā ar ziņu, ka par savu ārlietu ministru Tramps vēlas redzēt uzņēmēju, kuŗš savukārt ir teicis, ka viņš Putinu pazīstot labāk nekā jebkuŗš cits amerikānis. Ļoti ticams, ka ļaudis Kremlī labpatikā berzē rokas par domu, ka drīz Vašingtonā saimniekos prezidents, kuŗam ir pilnīgi vienalga, ko Krievija dara Ukrainā un citur pasaulē.  

 

Tiesa, Jaunajā gadā arī gaidāmas pozitīvas lietas, vismaz man pašam personīgi. Pirmkārt, augustā būs Saules aptumsums, kuŗa apogejs būs vietā, kas no Čikāgas ir apmēram četru stundu brauciena attālumā.  Es tajā brīdī būšu Čikāgā, mēs ar māsu kāpsim automašīnā un dosimies to skatīties.  Vienmēr esmu gribējis redzēt pilnīgu Saules aptumsumu, nu tā iespēja radīsies.

 

Otrkārt, ir visas cerības, ka mani iemīļotie Čikāgas Kabi būs tik ļoti iedvesmoti no uzvaras meistarsacīkstēs pēc 108 gadu pārtraukuma 2016. gadā, ka viņi spēlēs izcilu beisbolu arī šogad un meistarsacīkstēs uzvarēs vēlreiz.  Precedents tam būtu.  Pēdējo reizi, kad Kabi uzvarēja meistarsacīkstēs 1908. gadā, tas bija pēc tam, kad viņi arī uzvarēja 1907. gadā.  Piedodiet, Laika lasītāji, kuŗi esat citu komandu atbalstītāji, bet es turēšu visus īkšķus par Kabiem arī šogad.

 

Laimīgu Jauno gadu, mīļie lasītāji!  Lai tas Jums visiem  ir pilns veselības,  mīlestības, darba, ienākumu, sirsnības, draudzības, iecietības. Mēs,  latvieši,  varam būt laimīga tauta kaut vien tāpēc, ka mums atkal ir sava valsts, kuŗā mēs varam dzīvot, runāt, strādāt un dziedāt.  Tas nav maz.