Pamiers bez miera un hibrīdkaŗš
Sallija Benfelde    24.02.2015

 

Pamieram Ukrainas austrumos vajadzēja iestāties naktī no 14. uz 15. februāri, bet tā, protams, nenotika. Prokrieviskie separātisti jeb kaujinieki sāka nopietnu uzbrukumu Debaļceves pilsētiņai. Notika sīvas kaujas, un ukraiņu kaŗavīriem nācās atkāpties. Šī pilsētiņa atrodas stratēģiski svarīgā vietā, tādēļ tur tika koncentrēti nopietni kaujinieku (Krievijas) militārie spēki, un kaujinieki paziņoja, ka Ukrainas pilsētiņa Debaļceve ir viņu „zeme”, tādēļ vienošanās par pamieru uz to neattiecas. Šobrīd kopumā visā frontes līnijā ir iestājies nosacīts pamiers, lai gan kaujinieki turpina uzbrukumus Širokinas pilsētiņas virzienā, savelk spēkus pie Mariupoles. Vārdu sakot, ik pa laikam ukraiņu kaŗavīru un brīvprātīgo bataljonu pozicijas tiek apšaudītas, notiek uzbrukumi. Smagā bruņutechnika netiek atvilkta no frontes līnijas, kā paredzēja Minskā panāktā vienošanās tieši šo uzbrukumu dēļ. Turklāt notiek vēl kāds bīstams process – izmantojot nosacītā pamiera aizsegu, Krievija turpina iesūtīt Ukrainā kaŗavīrus un militāro techniku. Izskatās, ka kaujinieki un Krievija gatavojas lielam un nopietnam triecienam Ukrainā – neapšaubāmi par ieganstu tādai rīcībai var kalpot jebkuŗš sīkums vai pat klajš izdomājums.

 

Svētdien, 22. februārī, visā Ukrainā notika pasākumi, pieminot pirms gada Maidanā bojā gājušos. Kā zināms, 2013. gada 21. novembrī Ukrainas valdības vadītājs paziņoja, ka Kijeva aptur gatavošanos asociācijas līguma parakstīšanai ar Eiropas Savienību (ES). Šis paziņojums izraisīja masveidīgus cilvēku nemierus, un sākās Neatkarības laukuma jeb Maidana protesti. Pēc varas iestāžu mēģinājumiem demonstrantus Kijevas Maidanā izdzenāt ar spēku protesti tikai pieņēmās spēkā un pārņēma gandrīz visu Ukrainu. Protesti pārvērtās asiņainās drošības spēku un protestētāju sadursmēs, kas turpinājās līdz 20. februārim un noveda pie vairāk nekā 90 cilvēku nāves. Pēc šiem notikumiem Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs aizbēga no valsts un atrada patvērumu Krievijā, par Valsts prezidentu tika ievēlēts Petro Porošenko. Krievija okupēja Ukrainas pussalu Krimu, bet Ukrainas austrumos rādījās tā dēvētie „zaļie cilvēciņi”, kuŗi apgalvoja, ka cīnās par Ukrainas neatkarību, jo Eiropas Savienība esot sliktākais, kas vien var būt.

 

Ukrainas galvaspilsētā Kijevā svētdienas pasākumā, kas pulcēja simtiem tūkstošu cilvēku, piedalījās vairāku valstu vadītāji, arī Latvijas Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Diemžēl Maidana piemiņas dienā notika terrora akts Harkovā, terroristu sarīkotā sprādzienā gāja bojā trīs cilvēki, daudzi tika ievainoti. Tiek ziņots, ka Harkovā aizturēti vairāki cilvēki aizdomās par terrora akta rīkošanu un ka viņi tikuši apmācīti Krievijā. Svētdienas vakarā izskanēja arī ziņa, ka Ukrainas Drošības dienests (UDD) un Iekšlietu ministrijas darbinieki ir novērsuši līdzīgu terroraktu Odesā.

 

Tikmēr Krievijas prezidenta Vladimira Putina bijušais padomnieks Andrejs Illarionovs ir paziņojis, ka Krievija šobrīd izstrādā hibrīdkara technoloģijas attiecībā uz vairākām savulaik PSRS sastāvā bijušajām territorijām, arī attiecībā uz Austrumlatviju. Savukārt LTV raidījums De facto informē, ka jauna Krievijas propagandas plašsaziņas līdzekļa  „Sputņik” pārstāvji pirms dažām nedēļām ir apmeklējuši Latviju un piedāvājuši sadarbību vairākiem krieviski rakstošiem žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļu vadītājiem. Šis Krievijas plašsaziņas līdzeklis Latvijā plāno atvērt tīmekļa portālu, arī radio krievu un latviešu valodā. Patiesībā projekts “Sputņik” jau ienācis Latvijas mediju tirgū – vakaros un brīvdienu rītos “Sputņik” programmas pārraida “Autoradio”, jo likums atļauj radiostacijām atvēlēt daļu raidlaika pašu neražotam saturam.

 

Ir acīmredzams, ka tas, ko dēvē par hibrīdkaŗu, iesoļo Latvijā.

 

Jautājumā par Latvijas austrumu robežu polītiķi un amatpersonas ir sarosījušies, jo tā ir ES un NATO ārējā robeža. Iekšlietu ministrs Richards Kozlovskis ir sacījis, ka Drošības iestādes ir nobažījušās par pašreizējo situāciju Ukrainā, tādēļ tiks stiprināta Latvijas austrumu robeža, un tā ir viena no iekšlietu jomas prioritātēm: „Dienaskārtībā mums ir robežas ierīkošanas projekts, kas palīdzētu novērst nesankcionētas indivīdu vai indivīdu grupu pārvietošanos pāri mūsu zaļajai robežai, jo tā ir mērāma vairākos simtos kilometru.” Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs publiski ir paudis, ka tuvākajā laikā Latvija no ASV saņems praktisku atbalstu, lai stiprinātu savu austrumu robežu. Kāds konkrēti varētu būt ASV atbalsts Latvijas drošības stiprināšanā, viņš gan neatklāja, sakot, ka pašlaik par to runāt publiski nebūtu saprātīgi. Savukārt Nacionālie Bruņotie spēki (NBS) apsver iespēju militārajās mācībās uz brīvprātības principa pamata iesaistīt arī rezervistus, kuŗi pēc tam varētu iestāties profesionālajā dienestā vai Zemessardzē, vai arī palikt bruņoto spēku rezervē kā apmācīti rezervisti.

 

Diemžēl informācijas telpas aizsardzībā viss nav tik gludi un tā, kā tas būtu vajadzīgs. Nacionālās Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) vadītājs Ainārs Dimants skaidro, ka ar esošo likumu un normu palīdzību nevar aizliegt Latvijā darboties Krievijas propagandas kanāliem. Tiesa, ja vien pietiktu naudas un cilvēku, NEPLP varētu uzraudzīt plašsaziņas līdzekļu  telpu un, ja izdotos pierādīt pārkāpumus (melus, kūdīšanu uz vardarbību un tml.), TV vai radio pārraidi varētu apturēt. Ar esošo financējumu NEPLP var sekot tikai aptuveni vienam procentam no tā, kas notiek TV un radio stacijās. Kā jau esmu rakstījusi, Saeima nepiešķīra financējumu plašsaziņas līdzekļu monitoringam, atsakoties iedot pat tos līdzekļus, kuŗi bija ietaupīti. Grūti pateikt, kāpēc šajā jautājumā Saeimas koalicija bija tik vienprātīga pat ar Saskaņu, bet rezultāts ir bēdīgs.

 

Par to, ko spēj propaganda, bailes un arī nauda, ir kāds šokējošs stāsts no Krievijas. Protams, varētu sacīt, ka tā ir Krievija, pie mums ar cilvēkiem tā nav iespējams manipulēt, bet, ja paskatāmies, ka vēlētāji savos prātos nekādi nevar salikt kopā ar korupcijas skandaliem “aplipušo” Rīgas domi un tās valdes priekšsēdi saskaņieti Nilu Ušakovu, kuŗu par nākamo Valsts prezidentu grib redzēt lielākā daļa aptaujāto Latvijas iedzīvotāju, tad ir skaidrs, ka cilvēki nevērtē darbu atbilstību vārdiem. Turklāt pēdējās Saeimas vēlēšanās par Saskaņu nobalsoja 23 procenti Latvijas vēlētāju. Līdzīgi rīkojas arī citu partiju un vadoņu atbalstītāji. Šķiet, ka vārds „zemnieki” ir kā maģisks rituāls, kas neprasa ne skaidrojumu, ne saprātīgu padarīto darbu un attieksmes vērtējumu, gluži tāpat kā vārdi „nacionāls” un „Latvijai”. Nav svarīgi, ka „zemnieku tautas” un no sirds Latviju pārstāvošie grib slepus vienoties par viņu darījumiem un Krievijas valdonim Putinam tīkamu Latvijas Valsts prezidentu, ja nu nekādi neizdotos paturēt amatā esošo Bērziņu. Nav svarīgi, ka nacionālie latviešu valodas un bērnu aizstāvji ir pārliecināti, ka vislabākais nacionālās polītikas balsts ir maksātnespējas administrātoru sagādātie labumi. Nav svarīgi, ka vienotās tautas pārstāvji nedzird un neredz neko, kas nepatīk un traucē saglabāt varu. Galvenais – vēlētāju acīs viņi taču ir „mūsējie”,  un katrs, kuŗš kaut ko kritizē, ir vai nu krievu, vai amerikāņu aģents un ir izslēdzams no partijas vai vismaz nomētājams ar dubļiem.

 

Bet stāsts par propagandas varu ir tāds. Krievijas karavīru māšu komiteju apvienības vadītāja Valentīna Meļņikova intervijā 6. februārī izdevumam GORDON stāsta, ka pašreizējie notikumi Ukrainā jau ir devītais kaŗš, kuŗā Krievija iesaistās, bet tādas vecāku attieksmes pret dēliem kaŗavīriem vēl nekad nav bijis. Afgānistānas, Čečenijas un Gruzijas kaŗa laikā Krievijas mātes prasījušas varas iestādēm atdot viņu kritušos dēlus kaŗavīrus, bet tagad kaŗa laikā ar Ukrainu to nedara. Meļņikova teic, ka 26 gadu laikā, kopš viņa strādā kaŗavīru māšu komitejās, neko tādu nav pieredzējusi. Protams, oficiāli Krievija Ukrainā nekaro, pavēles tiek dotas par rezervistu iesaukšanu militārās mācībās, bet agrāk bieži vien vecāki zvanījuši uz apvienību un vaicājuši, ko darīt, jo dēlam sieva, mazs bērniņš. Tagad vecāki vairs nezvanot un nejautājot par to, kā pilnīgi likumīgi atteikties no „mācībām”. Arī ar jauniesaucamajiem stāsts ir līdzīgs: „Kad es jautāju iesaucamo vecākiem, vai viņi nebaidās par saviem bērniem, viņi atbild, ka nevienu taču uz Donbasu nesūta,” stāsta Meļņikova. Vēl vairāk – kad vecāki saņem paziņojumu par to, ka dēls „gājis bojā mācībās”, viņi pat nepieprasa mirstīgās atliekas un nebrauc pēc  bojā gājušajiem uz Rostovu pie Donas, kur it kā notiek „mācības”. Bojā gājušo vecāki saņem kompensāciju 5 miljonus rubļu, bet ievainotie, kas atgriežas mājās, – 3 miljonus. Meļņikova teic, ka tomēr nekādi nespēj saprast, kas notiek ar kaŗavīru vecākiem, viņa to nespējot aptvert. Jāpiebilst, ka pēc ANO un arī pēc Krievijas cilvēktiesību aktīvistes Jeļenas Vasiļjevas datiem, kaŗa laikā Ukrainā gājuši bojā vai pazuduši bez vēsts vairāk nekā 5 tūkstoši Krievijas kaŗavīru.

 

Protams, Krievijas iedzīvotāji ir tikuši krietni tālāk savā varas pielūgsmē un aklajā ticībā skaistiem vārdiem. Atliek cerēt, ka tik tālu mēs tomēr netiksim.