Pakāpeniskā uzsākšana
Kārlis Streips    28.03.2018

 

„Uzsākt pakāpenisku pāreju”. Tāds bija formulējums likumprojektā, kuŗu Latvijas Republikas Saeima pagājušajā ceturtdienā, 22. martā, pieņēma trešajā, tātad – galvenajā lasījumā. Uz ko tad tiks pakāpeniski pāriets? Uz mācībām latviešu valodā Latvijas skolās! Jau redzu, ka daži mūsu lasītāji rauc uzacis neizpratnē – vai tad Latvijas skolās mācības jau tagad nenotiek latviešu valodā? Savukārt tie lasītāji, kuŗi seko polītikai mūsu valstī, zina, ka ne, tā dēvētajās mazākumtautību skolās nenotiek vis.

 

Jau kopš 2004. gada sistēma bijusi tāda, ka konkrēts procents mācību vielas šādās skolās ir jāmāca latviešu valodā, pārējo var mācīt citā (ar ko, protams, sapratīsim ir domāta krievu, nevis beļģu vai hotentotu valoda), turklāt pati skola var izdomāt, ko mācīt tai vienā un ko – tai otrā valodā. Savukārt nu tiks „uzsākta pakāpeniska pāreja” uz situāciju, kurā tas tā vairs nebūs. Pārsvarā visi priekšmeti arī mazākumtautību skolās tiks pasniegti latviešu valodā, izņēmums būs mazākumtautības valoda, literātūra, kā arī ar kultūru un vēsturi saistīti priekšmeti. "Labāk vēlāk nekā nekad." Tā par Saeimas apstiprinātajiem grozījumiem pateica izglītības ministrs Kārlis Šadurskis.

 

Tā tas ir gan – labāk vēlāk nekā nekad. Tikai paturēsim prātā, ka tas "vēlāk" ir pienācis 14 (!) gadus pēc reformām, kuŗas ieviesa minēto sadalījumu starp mācībām latviešu valodā un mācībām krievu valodā. Vēl vairāk –tas "vēlāk" ir pienācis 26 gadus, septiņus mēnešus un četras dienas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Visu šo gadu gaŗumā mums ir bijusi tikai viena valsts valoda, un tā ir latviešu valoda. Lasītāji atcerēsies, 2012. gadā par to bija referendums, jautājums bija, vai arī krievu valodai mūsu valstī piešķirt valsts valodas statusu. Tas bija rets gadījums, ka referendumā piedalījās pietiekami daudz vēlētāju, lai nodrošinātu kvorumu, taču ar rezultātu 74,80% pret, Latvijas pilsoņi domai par otru valsts valodu pateica stingru nē. Vien izglītības sistēmai kaut kā  visus šos gadus ir atļauts būt ārpus jēdziena "viena vienīga valsts valoda."

 

Protesti būs arī šoreiz. Visai bēdīgi slavenā Tatjana Ždanoka pat atteicās no mandāta Eiropas parlamentā, lai palīdzētu savai Latvijas Krievu asociācijai gatavoties šārudens Saeimas vēlēšanām. Parlamentā jau pārstāvētā Saskaņa, sociāldemokratiska partija, kā ne īpaši gramatiski tā sevi sauc, piedāvāja dažādus grozījumus likumprojektam gan atbildīgajā komisijā, gan arī plenārsēdē. Tie visi tika noraidīti. Jau izskanējuši aicinājumi Valsts prezidentam Raimondam Vējonim grozījumus neizsludināt. Polītikā censties kaut ko paredzēt ar simtprocentīgu pārliecību nekad nav prāta darbs, taču man nudien grūti iedomāties, ka viņš tā darītu. Viņa kādreiz pārstāvēto "zaļo zemnieku" elektorāts varētu nesaprast lēmumu. Protams, T. Ždanoka un viņai līdzīgie gribētu atteikties no latviešu valodas vispār, taču – Dievs ar Tatjanu un viņējiem! Gribas cerēt, ka Valsts prezidents grozījumus izsludinās un pakāpeniskais process varēs beidzot sākties.

 

Tiesa, viena nianse tajos mani dara uzmanīgu, proti, atzinums, ka arī turpmāk mazākumtautību skolās varēs būt moduļi, kuŗos vēsture tiek mācīta svešvalodā. Nevienam nebūs pārsteigums, ka tā ir joma, kuŗā varianti var būt dažādi, tajā skaitā vienā nelatviešu spārnā sabiedrībā joprojām dzīva ir pārliecība, ka mūsu valsts Padomju savienībā iestājās brīvprātīgi un nekāda okupācija nenotika. Katrā gadījumā Krievijas federācija pēdējo gadu un gadu desmitu laikā ir darījusi ļoti daudz, lai censtos pārrakstīt vēsturi, un visticamāk arī šogad 9. maijā pie tā dēvētā Uzvaras pieminekļa pulcēsies ievērojams skaits cilvēku, lai atbalstītu domu, ka PSRS Otrajā pasaules kaŗā uzvarēja viena pati un latviešiem jābūt pateicīgiem, ka varonīgā Sarkanarmija tos izglāba no nacistu jūga. Jācer, ka Izglītības ministrija stingri pārraudzīs, kā par vēsturi tiek runāts citā, ne valsts valodā.

 

Bet kopumā šī pakāpeniskā pāreja ir laba lieta. Man vienmēr ir licies – ja pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas visi latvieši būtu "aizmirsuši",  ka viņi prot krievu valodu, tad nebūtu tā, ka vairāk nekā gadsimta ceturtdaļu vēlāk joprojām tiek lauzti šķēpi par valodu lietošanu vispār un izglītības sistēmā īpaši. Blakusefekts tam, ka joprojām krievu valodai Latvijā ir zināms statuss, ir tas, ka darba sludinājumos no kandidātiem tiek prasītas krievu valodas zināšanas arī tad, ja attiecīgais darbs ir, tā teikt, aizkulisēs un komūnikācijas ar klientiem nav. Latvijā patlaban aug jau otrā paaudze, kuŗai krievu valoda skolā ir svešvaloda, ne obligāts mācību priekšmets. Arī šī ir joma, kuŗā Saeimā notiek diskusijas, un ceru, ka rezultāts tam būs likums, kuŗā ir noteikts, ka prasīt svešvalodas zināšanas no darba ņēmējiem nav pareizi. Protams, tādiem darbiniekiem, kuŗiem ir kontakti ar klientiem, piemēram, viesmīļiem,  ‒  jo vairāk valodu zināmas, jo labāk, taču no apkopējas, kuŗa pēc restorāna darba laika nāk izmazgāt grīdu, nav iemesla prasīt to pašu.

 

Es uzaugu Amerikā un, kad piecu gadu vecumā ierados bērnudārzā, nepratu ne vārda angļu valodā. Audzinātāja mammu pamatīgi nostrostēja – bērns ir amerikānis, viņam jārunā angļu valodā! Mamma pieklājīgi smaidīja, taču mājās mēs turpinājām runāt latviešu valodā. Mācījos Krišjāņa Barona latviešu skolā, Gaŗezerā, arī Minsteres latviešu ģimnazijā, taču pamatizglītību biju ieguvis angļu valodā. Arī Latvijas Republikas skolās tai jābūt apgūstamai valsts – latviešu valodā. Krievu, poļu, baltkrievu, ukraiņu vai jebkuŗa cita valoda var būt mājas, kā arī sestdienas, svētdienas vai vasaras skolās lietota valoda.

 

Latvijas Republikā ir tikai viena valsts valoda, un tam tā arī ir jābūt skolās. Pat tad, ja tas atbilst jēdzienam "labāk vēlu nekā nekad."