Pagātnes grēki
Kārlis Streips    28.08.2018

 

 

Pirms divām nedēļām rakstīju, ka šogad uz mandātu Saeimā bija sacerējušies 1 470 cilvēki. Šonedēļ varu vēstīt, ka šis skaits vismaz patlaban ir samazināts par deviņiem kandidātiem. Dažādu iemeslu dēļ Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) lēmusi tos svītrot no sarakstiem.

 

Nepārprotami redzamākā no šiem kandidātiem ir Latvijas Krievu savienības (LKS) līdere Tatjana Ždanoka. Vēlēšanu likumā ir rakstīts, ka kandidēt nedrīkst cilvēki, kuŗi pēc attiecīgā datuma 1991. gadā turpinājuši darboties komūnistu partijā un citās pretvalstiskās organizācijās. Par T. Ždanokas svītrošanu no LKS saraksta Vidzemē nobalsoja visi septiņi CVK locekļi.

 

Nekāda liela draudzene mūsu valstij un tautai Tatjana Ždanoka nav. 1950. gadā dzimusī polītiķe bija ļoti aktīva tā dēvētajā Interfrontē, kuŗa Atmodas laikā darīja visu iespējamo, lai novērstu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Pēc izglītības Ždanoka ir matēmatiķe, zinātņu doktore. Padomju laikā viņa bija Rīgas pilsētas domes un tad Padomju Latvijas Augstākas padomes deputāte, 1990. g. 4. maijā viņa bija viena no 57 deputātiem, kuŗi atteicās piedalīties balsojumā par Latvijas neatkarības atjaunošanu. 1997. gadā T. Ždanoka atkal ievēlēta Rīgas pilsētas domē no polītiskās organizācijas "Kustība par sociālo taisnīgumu un līdztiesību Latvijā," sarakstā viņa bija pirmajā vietā, saņēma 5 401 plusiņu un 164 svītrojumus. 1999. gadā savukārt nāca tiesas spriedums par Ždanokas darbību pretvalstiskajās organizācijās, viņa zaudēja mandātu Rīgas pašvaldībā, kā arī viņai tika aizliegts turpmāk kandidēt Saeimas vēlēšanās. 

 

Taču ne Eiropas parlamenta vēlēšanās, jo Eiropā attiecībā uz kandidātiem un viņu biografiju ir citi noteikumi. Tā divi cilvēki, uz kuŗiem attiecas liegums Latvijā, bet ne Eiropā, - Tatjana Ždanoka un bēdīgi slavenais Alfrēds Rubiks, vienīgais cilvēks atjaunotās valsts vēsturē, kas notiesāts par valsts nodevību, 2009. gadā tika ievēlēti Eiropas Parlamentā un tur pavadīja vienu piecu gadu termiņu. Savukārt Ždanoka pēc minētā tiesas sprieduma Latviju iesūdzēja Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un, gaidot spriedumu, mūsu valsts valdība 2004. gadā nolēma neieviest aizliegumu attiecībā uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Tā gada jūnijā Ždanoka ieguva mandātu Eiropas Parlamentā, pāris dienas pēc tam Cilvēktiesību tiesa ar piecām balsīm par un divām pret sprieda, ka Latvijas likums ir viņas tiesību pārkāpums, Latvija spriedumu pārsūdzēja, 2006. gadā paplašināts tiesas sastāvs atcēla sākotnējo spriedumu, šoreiz ar 13 balsīm par un tikai četrām pret, taču tobrīd Ždanoka jau bija ievēlēta Eiropas parlamenta deputāte, un Latvija nolēma nemēģināt viņu no turienes atsaukt. Šogad viņa nolika mandātu, lai piedalītos 13. Saeimas vēlēšanās.

 

Briselē brīžam šķita, ka Ždanoka krietni vairāk pārstāv nevis Latvijas, bet gan kaimiņvalsts Krievijas intereses, tostarp 2014. gadā viņa bija it kā "neatkarīgs" novērotājs referendumā Krimā. Grūti spriest, kas mudināja Tatjanu Ždanoku pamest ļoti silto un labi apmaksāto vietiņu Eiropā, ja reiz arī šogad viņai ir liegts kandidēt Saeimas vēlēšanās. Tiesa, viņa Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu jau ir pārsūdzējusi Administratīvajā tiesā, solījusi, ja tās spriedums viņai būs nelabvēlīgs, viņa atkal vērsīsies Eiropas tiesā. Atbilstoši likumam, Administratīvajai tiesai lēmums ir jāpieņem septiņu dienu laikā pēc sūdzības saņemšanas, bet Eiropas tiesa ir instance, kur Temīdas dzirnas maļ ļoti lēnām, un tāpēc nav šaubu, ka tā nenāks ar sprieduma pirms šī gada 6. oktobŗa. Vidzemniekiem acīmredzot nāksies balsot par kādu citu.

 

Citos gadījumos kandidāts svītrots tāpēc, ka viņš kādreiz notiesāts par tīšu noziedzīgu darījumu, ja vien attiecīgā sodāmība nav tikusi dzēsta. Vienā gadījumā situācija radusies visnotaļ interesanta. No Sirds Latvijai Rīgas sarakstā šogad kandidēt cerējis Jevgēnijs Sadovskis, kuŗam notiesāšanas jautājums ir nevis Latvijā, bet gan Lielbritanijā. Centrālajai vēlēšanu komisijai J. Sadovskis apgalvoja, ka sodāmība esot dzēsta, bet izziņas iegūšana no Lielbritanijas aizkavējās, un pagājušajā ceturtdienā CVK tomēr viņu no saraksta svītroja, jo konkrēti Rīgas biļeteni komisijai bija jānodrukā ātrāk, lai tos varētu piegādāt iecirkņiem ārzemēs (kā zināms, visi ārvalstīs dzīvojošie Latvijas pilsoņi automātiski balso Rīgas apgabalā). Savukārt trīs citos gadījumos kandidāts vietu sarakstā zaudējis tāpēc, ka krimināla nodarījuma laikā tās atradušās "nepietiekamības stāvoklī, ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī vai arī pēc nodarījuma izdarīšanas saslimusi ar psihiskiem traucējumiem." Vai, manu dieniņ! 

 

Vēl četros gadījumos CVK no Totalitārisma seku dokumentācijas centra saņēmusi ziņu, ka kandidāts, iespējams, savulaik bijis padomju laika čekas aģents. Visi četri kandidāti gan nolieguši, ka viņi kādreiz bija VDK aģenti, un tas ir jautājums, kas turpinās "karāties gaisā", iekams polītiķi nebūs nonākuši pie galīga secinājuma, ko iesākt ar tā dēvētajiem "čekas maisiem." 

 

Jāteic gan svītrotie kandidāti ir no partijām, kuŗām rudenī uz ievēlēšanu Saeimā ir apmēram tikpat lielas iespējas, kā man būtu kļūt par baletdejotāju, ar ko gribu teikt – teorētiski jau tas ir iespējams, bet iespēja ir ļoti, ļoti niecīga. Taču kandidātu svītrošana kā tāda kārtējo reizi uzrāda, cik ļoti nopietni mums visiem ir jāvērtē partijas un kandidāti, lai oktobrī nudien ievēlētu Saeimu, kuŗa ir Latvijas Simtgades cienīga. Būsim acīgi un atbildīgi!