Okupēsim, bet kas būs tālāk?
   26.10.2011

Foto: www.antiglobalisti.lv

Polītika Latvijā rullē uz priekšu paredzamā veidā. Pagājušajā nedēļā rakstīju, kā Valsts prezidents Andris Bērziņš visnotaļ nīgri aplūkojis pieteikumu par valdības koalīciju, kuŗai Saeimā būtu 50 balsis plus vēl sešas no tā dēvētajiem Olšteina disidentiem – tātad tiem sešiem deputātiem, kuŗi pat pirms jaunās Saeimas pirmās sēdes aizgāja no Zatlera Reformu partijas (ZRP), apgalvojot, ka tā esot pārāk nedemokrātiska.

Par nedemokrtiskumu vai tā trūkumu nevaru spriest, neesmu partijas biedrs. Taču par stūrgalvību gan varam runāt. Sarunā par gaidāmo koalīciju vienu brīdi uzpeldēja variants, ka zemkopības ministra amatā varētu palikt Jānis Dūklavs no Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS). Valdis Zatlers pateica - nē. Valsts prezidents uz 15 minūtēm izgāja no telpas, lai pārējie topošās koalicijas partneŗi (Vienotība un Nacionālā apvienība) varētu ar Zatleru par to runāt tālāk. Zatlers joprojām teica - nē. Un tāpēc Saeimai piedāvāta koalicija 50+6, un iespējams, ka, lasītājiem laikrakstu turot rokās, Saeima to jau būs apstiprinājusi. Manuprāt, variants ar Dūklavu tomēr būtu bijis apstiprināms, gan tāpēc, ka par viņu aģitē pietiekami liels skaits lauksaimnieku, kuŗi ar ministra darbu bijuši apmierināti, gan arī tāpēc, ka patlaban ir izšķirīgi svarīgs posms Eiropas Savienības diskusijās par budžeta ietvaru laikā pēc 2013. gada. Nav īstais brīdis, kad mainīt ministrus. Koalicijas veidotāji amatam izvirzījuši Laimdotu Straujumu, kādreizējo Zemkopības ministrijas valsts sekretāri, un tāpēc nevarētu gluži teikt, ka viņa nepazīst drēbi, taču pēdējos gados viņa strādājusi citā ministrijā, un tāpēc varbūt tomēr labāks būtu Dūklavs. Joprojām esmu pārliecināts, ka  pareizi būtu zaļo zemnieku elku Lembergu no valdības turēt atstatu. Kad koalicijas veidotāji Saskaņas centra (SC) gadījumā pieprasīja viņu atteikšanos no Sociālistu partijas, viņi varētu arī prasīt ZZS atteikšanos no Lemberga Ventspils partijas, taču ZZS teikusi nē, un tāpēc Zatlers arī teicis nē.

Dzīvosim, redzēsim. Šonedēļ aplūkosim starptautisku jautājumu, proti – pieaugošos protestus pret kapitālismu mūsu pasaulē. Lasītāji droši vien zina, ka šī kustība sākās Amerikā, konkrēti – Ņujorkā, kur aktīvisti organizēja procesu ar lozungu „okupēsim Volstrītu”.  Starp citu, viņi konstatējuši, ka Štatos viens procents bagātāko iedzīvotāju kontrolē 40 procentus valsts aktīvu, un tāpēc paši sevi nodēvējuši par „99 procentiem”. Lasītāji televīzijā būs redzējuši transparentus – „kapitālismam nē”, „mēs esam vairākumā” u.tml. Protesti izpletušies arī cituviet pasaulē, tostarp slēgta Svētā Pāvila katedrāle Londonā, jo protestētāji okupējuši tās territoriju. Tūristi, kas iespaidīgo katedrāli vēlas aplūkot klātienē, palikuši ar gaŗu degunu.

Taču ar visu šo kustību ir viena ļoti liela problēma, proti – protestētāji tā īsti nav varējuši pateikt, ko tad īsti viņi gribētu likt kapitālisma vietā. Pagājušajā nedēļā britu satīriskajā raidījumā „Vai, dieniņ, kādas ziņas mēs jums varam piedāvāt!” kāda Konservatīvo partijas pārstāve paziņoja, ka viņa nu nekādi nevar saprast, kā ļaudis, kas sakās esam pret kapitālismu, var stāvēt gaŗā rindā, lai no uzņēmuma Starbuck’s pirktu kafiju, jo tas taču patiešām ir ļoti ievērojams kapitālisma pārstāvis mūsu pasaulē. Pārējie raidījuma dalībnieki viņu apsauca: „Vai jūs gribat teikt - tikai tāpēc, ka cilvēks dzeŗ kafiju, viņa viedoklis ir pilnīgi noraidāms?” Dāma palika pie sava, un zināmā mērā viņai ir taisnība.

Protestētāji, kas Volstrītā un citur ir izvietojuši teltis, šīs teltis kaut kur ir nopirkuši. To pašu kafiju viņi ir nopirkuši no kāda uzņēmuma. Kad būs apnikusi protestēšana, viņi dosies mājās, jo bezpajumtnieku starp protestētājiem nav īpaši daudz. Mājās viņi izmantos elektrību, dabas gāzi un citus komunālos pakalpojumus, tie visi maksā naudu un tāpēc ir tirgus mechanisma sastāvdaļa. Protams, arī tajā laikā, kad Latvijā it kā valdīja sociālisms, teltis varēja nopirkt, elektrība vairākumā mājvietu bija pieejama, taču vai tie, kuŗi patlaban protestē Ņujorkā un Londonā, domā, ka viņu valstī kapitālisms būtu aizstājams ar komunismu? Nu, diez vai. Pārfrazējot klasiķa izteikumu par polītiku, varam teikt, ka kapitālisms varbūt nav perfekta sistēma, taču labākas sistēmas par to nav un nevar būt. Un diez vai protestētāji iecerētās lietas labā vēlas atteikties no automobiļa, ko ražojis liels uzņēmums, no mājas, kuŗu cēlusi būvsabiedrība, un no visa pārējā, ko tirgus mūsdienās piedāvā.

Taču jāpiebilst, ka protestētājiem ir ne vien pilnīgas tiesības protestēt, bet viņiem zināmā mērā ir arī taisnība. Nu nav tas normāli, ka viens procents valsts iedzīvotāju kontrolē 40 procentus bagātības. Nav normāli, ka Amerikas lielākie uzņēmumi nodokļus nemaksā vispār un piedevām no valsts ir saņēmuši dāsnas jo dāsnas subsīdijas, lai varētu pārvarēt krīzi un tās sekas. Nav normāli apgalvot, kā to Amerikā dara  prātu izkūkojusī Republikāņu partija, ka uzņēmumi ir „cilvēki”, kuŗiem ir tiesības darīt visu ko, tostarp, kā to apstiprinājis lielākoties Republikāņu partiju pārstāvošu prezidentu izvirzītu Augstākās tiesas tiesnešu vairākums, tiem ir neierobežotas tiesības ziedot naudu polītiķiem un tādējādi uzskatāmi ietekmēt sabiedriski polītiskos procesus.

Bagāti cilvēki un nabadzīgi cilvēki pasaulē ir bijuši vienmēr. Endrū Loida Vēbera mūziklā „Jēzus Kristus superzvaigzne” Jēzus dzied: „Vai jūs tiešām domājat, ka mums ir nepieciešamie resursi, lai glābtu nabagos no viņu likteņa? Nabagie būs vienmēr, viņi patētiski mocīsies, tāpēc paskatieties uz visu to labo, kas jums ir pieejams.” Taču jautājums tomēr ir par attiecībām starp bagātajiem un mazāk bagātajiem. Amerikā patlaban visbagātākie ļaudis maksā zemākos nodokļus, kādi jebkad valstī ir pieredzēti, bet tas nebija nemaz tik sen, kad augstākā likme visbagātākajiem cilvēkiem bija pat 80 procenti. Zviedrijā, kas allaž ir bijusi krietni sociālistiskāk noskaņota valsts nekā Amerika, pasaules labākā Karlsona un Pepijas Gaŗzeķes radītāja Astrīda Lindgrēna vienu gadu samaksāja vairāk naudas nodokļos, nekā tajā gadā bija nopelnījusi. Ar to es nebūt negribu teikt, ka visur ir ieviešams sociālisms, kuŗā it kā visi skaitās vienlīdzīgi. Arī PSRS laikos bija cilvēki, kas bija vienlīdzīgāki par citiem, taču atšķirība starp viņiem un pārējiem nebija tik radikāla, kā tas ir mūsdienu Amerikā un arī Latvijā.

Amerikā Republikāņu partija pauž pārliecību, ka bagātajiem nodokļi ir jāsamazina, jo viņi esot „darba vietu radītāji”. Piedevām viņi izmanto komūnistu leksiku apgalvojumā, ka vēlme bagātajiem likt maksāt lielākus nodokļus (un te it īpaši  runa ir par „cilvēkiem”, kas ir uzņēmumi, – 2010. gadā gigantiskais elektropreču uzņēmums General Electric guva 14 miljardus dolāru lielu peļņu, bet nodokļos nemaksāja absolūti ne santīma) esot „šķiru kaŗš”. Tās ir muļķības. Ja arī „Volstrītas okupētāji” nezina, ko paši īsti grib, viņiem par situācijas netaisnību nepārprotami ir taisnība. Amerikas bagātie ļaudis apgalvo, ka arī ar zemākām likmēm viņi maksā vairāk naudas nodokļos nekā citi, taču naudīgiem ļaudīm ir nepieciešamā rocība, lai ASV prātam neaptveŗami sarežģītajā nodokļu kodeksā atrastu visvisādus „caurumus”, kas ļauj nodokļu rēķinu krietni samazināt. Tiesa, daži bagātnieki, it īpaši miljardieris Vorens Bufets apgalvo, ka viņi jau būtu gatavi maksāt lielākus nodokļus, lai nevienlīdzīgo situāciju ASV sabiedrībā mazinātu, taču viņi ir izņēmums, un pašreizējais ASV Kongress nudien nav gatavs runāt par nodokļu paaugstināšanu, lai arī cik bēdīga būtu situācija ar valsts budžeta deficitu. Tas it īpaši sakāms par tā dēvētajiem tējas dzērājiem, kuŗiem viens no galvenajiem postulātiem ir „nodokļus nedrīkst paaugstināt absolūti nekādos apstākļos”. Tas ir ārprātīgi bezatbildīgs postulāts, jo kā gan šie ļaudis var paredzēt, kas notiks pēc gada, diviem, piecpadsmit? Arī Latvijā ir bijušas polītiskas partijas, kas priekšvēlēšanu laikā  dievojušās, ka nodokļi netiks paaugstināti, taču, pirmkārt, tas bija tikpat bezatbildīgi un, otrkārt, solījumi lielākoties palika spēkā tikai līdz brīdim, kad vēlēšanas ir beigušās un jaunievēlētā Saeima un valdība ir sākusi savu darbu. Arī, domājot par nākamā gada valsts budžeta konsolidāciju, daži polītiķi atklāti pateikuši, ka bez nodokļu paaugstināšanas neiztiks.

Vārdu sakot, man Volstrītas „okupanti” šķiet simpātiski, taču ne īpaši reālistiski. Daudz labāk gan Amerikai, gan arī Latvijai būs darīt visu iespējamo, lai veicinātu tautsaimniecības izaugsmi un radītu jaunas darba vietas. Jēzum Vēbera izpildījumā bija taisnība, ka trūcīgie būs vienmēr, taču, ja trūcīgam cilvēkam ir darbs, tad tas ir vismaz viens solītis mazāka trūcīguma virzienā. Un tas ir sakāms pilnīgi par katru valsti pasaulē.

Kārlis Streips