Novērst identitātes krīzi
   08.11.2011

Novērst identitātes krīzi - tas ir grūts un, kā mēdz teikt, daudzšķautnains uzdevums. Baigi pat iedomāties situāciju, kad pasaulē būs iesakņojies priekšstats: Latvija ir latviešu un krievu valsts. Tā būtu katastrofa!

Diemžēl jau tagad ārzemēs izdotajos ceļvežos rakstīts: "Latvijā runā latviski un krieviski." Divkopienu valsts apveids vairs nav punktieris vien, tā ir puslīdz stingri novilkta līnija.

Daudz ļaunuma nodarījis termins "krievvalodīgie", kas ļāvis apdāvinātajam un niknajam SC deputātam un publicistam Nikolajam Kabanovam ieviest itin kā zinātniski pamatotu apzīmējumu - "krievu lingvistiskā kopiena", tādējādi laupot identitāti tiem daudzajiem Latvijā mītošajiem poļiem, tatāriem, armēņiem, ebrējiem, kuŗi mājās gan runā krieviski, bet apzinās savu atšķirīgo izcelsmi un etnisko piederību, nebūdami nedz krievi, nedz pareizticīgie. Daudz kas būtu darāms, lai izskaustu šo no Maskavas izplatīto "lingvistisko" kopības apziņu.

Necik sen es kaut kur izlasīju šādu manas necilās personas raksturojumu: "Franks Gordons ir ebrēju izcelsmes latvietis." Tas saskan ar Sarmītes Ēlertes reiz, manuprāt, neveiksmīgi formulēto jēdzienu - "visu tautību latvieši". Neesmu latvietis. Esmu Latvijā dzimis un audzis ebrējs/jūds/žīds (netīkamo variantu svītrot), kuŗš runā, lasa un raksta latviski un solidārizējas ar latviešu tautas centieniem. Taču kopš 1972. gada es dzīvoju savā nacionālajā valstī - Izraelā, esmu tās pavalstnieks, turklāt manā ģimenē neviens latviski nerunā, bērnu un mazbērnu valoda ir ivrits. Nelaiķis prof. Dītrichs Andrē Lēbers (Loeber) perfekti runāja latviski, bija Latvijas patriots, bet pēc tautības viņš bija ein Deutschbalte (vācbaltietis) un šo vēsturiski izveidojušos piederību nekad nenoliedza, pat lepojās ar to.

Un te nu man nākas oponēt Liepājā dzimušajam un ASV mītošajam Latvijas un latviešu draugam prof. Edvardam Andersam (Alperovičam), kas spriež, ka "Latvijai kaut kad vajadzētu apsvērt atteikšanos no neviennozīmīgā jēdziena tautība. Viņš acīmredzot mērī ar Amerikas "olekti": visi ASV pavalstnieki kopumā ir amerikāņu nācija - ķīniešu, latviešu, arabu u.tml. izcelsmes amerikāņi. Taču Austrumeiropas likteņgaitas, vēstures rūgtā pieredze neļauj šai ziņā pārņemt ASV, Kanadas un Austrālijas praksi, jo tās ir tipiskas imigrācijas zemes (Einwanderungslaender), ko dibinājuši un veidojuši ieceļotāji "no aizjūras".

Galu galā identitātes krizi būtu iespējams novērst ar šādu formulu: Latvijas valstsnācija, t.i., Latvijas tauta, kuŗai saskaņā ar Satversmi pieder vara valstī, ir pamattauta - latvieši kopā ar Latvijā dzīvojošām minoritātēm jeb mazākumtautībām - etniskajiem krieviem, poļiem, ebrējiem, tatāriem un citiem LR pavalstniekiem. Latvijā dzīvojošiem nepilsoņiem ir dota iespēja jebkuŗā brīdī naturālizēties, iegūstot LR pavalstniecību. Priekšnoteikums - kaut minimāli apgūt valsts valodu, tāpat kā tas tiek prasīts Vācijā, Francijā, tajās pašās ASV...

Šai sakarā mani iepriecināja reportāža, kas lasāma 27. oktobŗa Latvijas Avīzē: latviete Ilze Leila Strūberga precējusies ar ēģiptieti un ģimenē audzina divus puikas - audzina par latviešiem, sarunājas ar viņiem tikai latviešu valodā. Pati viņa pieņēmusi islāmu, bet ir un paliek latviete un Latvijas patriote...

* * *

Interesants ir salīdzinājums ar Maķedoniju, kuŗas iedzīvotāju skaits ir aptuveni divi miljoni, t.i., tikpat, cik Latvijā. Pamattauta ir maķedonieši (64% no iedzīvotāju kopskaita), kuŗiem daudzējādā ziņā "pretim stāv" albāņi (25%). Maķedonieši ir pareizticīgie, albāņi - musulmaņi, un pastāv spriedze, jo albāņi panākuši, ka valsts pārvaldē viņi pārstāvēti proporcionāli savam demografiskajam īpatsvaram, un tas ērcina daudzus maķedoniešus, kuŗi baidās no potenciāli agresīvajām kaimiņvalstīm - Albānijas un albāniskās Kosovas.

Turklāt paši pareizticīgie maķedonieši mokās ar savu identitāti. Pirmkārt, pats viņu valsts nosaukums - Maķedonija – vārda tiešā nozīmē tracina Grieķijas valdību un tautu, jo pašā Grieķijā ir vēsturiska province ar tādu pašu nosaukumu (administrātīvais centrs -Saloniku pilsēta), un slavenais kaŗavadonis Maķedonijas Aleksandrs Lielais ir Hellādas slava un lepnums, grieķu nacionālais varonis. Grieķija gan ANO, gan Eiropas Savienības forumos uzsveŗ, ka Maķedonija nelikumīgi piesavinājusies savas valsts nosaukumu. Grieķija panākusi, ka pasaulē Maķedonija "reģistrēta" ar dīvainu abreviatūru FYROM (Former Yugoslav Republic of Macedonia). Protams, iekšzemē oficiālais nosaukums ir un paliek Republika Makedonija.

Pašu maķedoniešu nacionālās identitātes apziņa ir gaužām eklektiska, jo viņi uzskata sevi gan par antīkās pasaules, gan par bizantiskās pareizticības, gan par slavu tautu kopības mantiniekiem. Galvaspilsētā Skopjē viesus sveic plakāts: "Laipni gaidīti civīlizācijas šūpulī." Pilsētas centrā slejas četri pieminekļi: Aleksandram Lielajam, Romas imperātoram Justiniānam, mātei Terēzei (vispār jau viņa bija albāniete) un slavu rakstības pamatlicējiem - svētajiem Kirillam un Metodijam.

Bet tas vēl nav viss: pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados maķedoniešu brīvības kustības VMRO aktīvisti apgalvoja, ka Serbija nelikumīgi pievākusi Maķedoniju, atņemot to Osmaņu imperijai 1913. gadā, jo maķedonieši esot tie paši bulgāri, tātad tiem jāatgriežas mātes Bulgārijas klēpī. Tiesa gan, maķedoniešu valoda būtībā ir bulgāru valodas izloksne un atšķiŗas no tās mazāk nekā latgaliešu valoda no latviešu literārās valodas, Taču mūsdienās maķedonieši norobežojas no Bulgārijas un uzsveŗ, ka viņu identitāte ir īpaša un unikāla - viņu zeme taču ir civīlizācijas šūpulis!

Franks Gordons