Nosaukt lietas īstajos vārdos. Nebaidīties. Darīt
Sallija Benfelde    28.02.2023

 

 

Nedēļā, kad kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā bija pagājis gads, visā Latvijā, no Liepājas līdz Daugavpilij notika gājieni, labdarības koncerti un arī citi pasākumi, to saraksts vien aizņemtu vismaz pusi laikraksta lapas.

 

Atbalsta pasākumi Ukrainai notika visā pasaulē, ielās izgāja tūkstošiem cilvēku, bet nedēļa sākās ar iepriekš neizziņotu ASV prezidenta Džo Baidena vizīti Kijivā 20. februārī. Latvijā daudzi vēlāk sacīja, ka todien bijusi svētku sajūta, jo ASV prezidenta vizīte apliecina ne tikai to, ka viņš nebaidās, kā daudzi pasaules polītiķi, ierasties kaŗa plosītā valstī, kuŗas territorijā nav ne ASV, ne NATO kaŗavīru, bet tā ir arī liecība par  nezūdošu ASV un NATO atbalstu Ukrainai.

 

“Šodien starp Krieviju un brīvo pasauli nolaižas jauns dzelzs priekškars, taču visa pasaule zina, ka no tīras dzelzs tas ir tieši Ukrainā. Tas ir taisīts no asinīm slacītas un cīņu dūmos nokvēpušas dzelzs. Tas kalts no kaujās rūdīta tērauda. Tā ir tērauda barjēra, kas pasauli sargā no plēsīga, mežonīga zvēra. Mūsu pienākums, mūsu atbildība ir tēraudciets atbalsts Ukrainai. Latvijā un starptautiski. Vārdos un darbos. Morāli un praktiski,” piektdien, 24.februārī, Saeimas ārkārtas sēdē, apritot gadam kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, sacīja Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns.

 

Dienu pirms tam, 23. februārī, Saeima pieņēma paziņojumu par Krievijas īstenotā agresijas kaŗa pret Ukrainu gadadienu, kuŗā atkārtoti pauda visstingrāko nosodījumu Krievijas īstenotajam agresijas kaŗam pret Ukrainu un nelokāmu atbalstu Ukrainas neatkarībai, suverenitātei un territoriālajai integritātei tās starptautiski atzītajās robežās. Tāpat paziņojumā Saeimas deputāti pieprasīja, lai Krievija nekavējoties izbeidz visas militārās darbības Ukrainā un izved visus spēkus un militāro ekipējumu no visas starptautiski atzītās Ukrainas territorijas bez jebkādiem nosacījumiem. 

 

Kā informēja sabiedrisko mediju portāls lsm.lv, jau agrā piektdienas, 24. februāŗa rītā, plkst. 4.50  Rīgā, Pils ielā 21, bija plakātu darbnīca, kur cilvēkiem bija iespēja veidot plakātus, lai varētu doties uz mītiņu. ”Bez tevis nav uzvaras!”, kas vēlāk notika pie Brīvības pieminekļa.  Tik agra stunda tika izvēlēta, jo tieši tajā laikā pirms gada sākās Krievijas iebrukums. Protams, tik agrā stundā cilvēku bija maz, bet ar katru stundu plakātu darinātāju kļuva vairāk. Lai gan laiks bija drēgs un nejauks, mītiņš pie Brīvības pieminekļa pulcēja vairākus tūkstošus cilvēku, to tiešraidē rādīja arī Latvijas televīzija un portāls lsm.lv Mītiņa dalībnieki varēja ziedot Ukrainai. Nākamajā dienā, 25. februārī, no plkst 12.00 Rīgā pie Kongresu nama, iepretī Krievijas vēstniecībai sākās labdarības koncerts “Ukrainas brīvībai”, kas turpinājās līdz pat plkst. 17.00 un pulcēja simtiem cilvēku, par spīti putenim. Arī šo koncertu pārraidīja Latvijas televīzija un portāls lsm.lv, tā laikā gan klātesošie, gan jebkuŗš cilvēks Latvijā varēja ziedot Ukrainai, gan piezvanot uz ziedojumu tālruni, gan pārskaitot kādu summu pēc savas izvēles. Godinot Ukrainā kritušo piemiņu, tika veidots arī svecīšu ceļš no Ukrainas vēstniecības līdz Krievijas vēstniecībai, darbojās ierakumu sveču liešanas darbnīca, un pie Kongresu nama bija apskatāms Ukrainā sašauts Krievijas tanks.

 

Ļoti svarīgs un nozīmīgs manuprāt bija atbalsta gājiens Ukrainai Daugavpilī, pilsētā, kuŗā ļoti daudzi iedzīvotāji ir prokrieviski noskaņoti, kuŗā pēc publiski izkanējušiem pārmetumiem par to, ka pašvaldība atsakās mastā uzvilkt Ukrainas karogu, tā to izdarīja 24. februārī, bet jau nākamajā dienā karoga pie pašvaldības vairs nebija. Sestdien, 25. februārī, gājiens sākās pie Daugavpils dzelzceļa stacijas un pie slēgtā Krievijas ģenerālkonsulāta un pieminekļa sarkanā terrora upuŗiem tika noliktas svecītes, vainagi, izskanēja dažādi pret okupāciju vērsti saukļi, arī “Krima un Donbass – tā ir Ukraina!”, ”Putins – galvenais okupants”. Tāpat kā gājienā pagājušā gada pavasarī, arī šoreiz uz Daugavpilī protestam  pret agresoru un atbalstam Ukrainai bija ieradušies cilvēki no daudzām Latvijas vietām.

 

Tomēr par vienu no nedēļas spilgtākajiem un atmiņā paliekošajiem notikumiem kļuva Saeimas deputāta un Ārlietu komisijas vadītāja Richarda Kola publiski teiktais Krievijas delegācijai Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Parlamentārās asamblejas sesijā Vīnē 23. februārī. Richards Kols šajā EDSO Parlamentārās Asamblejas sesijā bija Latvijas delegācijas vadītājs. Austrija sesijā atļāva piedalīties arī Krievijas deputātiem, neraugoties uz to, ka Krievijas polītiķi ir iekļauti Eiropas Savienības sankciju sarakstā. Ukraina un tās sabiedrotie protestēja, taču vienošanās par absolūtu pasākuma boikotu netika panākta. Richards Kols skaļi pauda nožēlu, ka Krievijas delegācija ir pielaista EDSO asamblejas sēdei, turklāt delegācijas sastāvā ir personas, kuŗas ir iekļautas pret Krieviju vērstajā sankciju sarakstā un sacīja, ka vienīgais, ko viņš vat pateikt Krievijas delegācijai, ir slavenais Ukrainas robežsarga teiciens:”Krievijas kaŗakuģi, ej d…!”. Kols runāja angļu valodā, bet šo teicienu pateica krievu valodā. Pēc tam, kamēr Krievijas delegācijas vadītājs taisnojās, daļa sesijas delegātu pameta zāli. Latviju pārstāvošā Kola rīcību atzinīgi novērtēja bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube un NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts. Savukārt Austrija atzina, ka ir pilnībā solidāra ar Ukrainu, bet atļauju Krievijas polītiķiem ieceļot pamatoja ar to, ka Vīnē atrodas EDSO galvenā mītne un Austrijai ir obligāts pienākums ļaut ierasties visu dalībvalstu delegācijām. “Uzskatu, ka pēdējās desmitgades vienmēr ir pierādījušas – ja šādiem tiltiem vai nu tīši vai nolaidības dēļ ļauj sabrukt, tad to kaut kad nāksies nožēlot kādā brīdī, kad tie atkal būs vajadzīgi,” sacīja Austrijas ārlietu ministrs Aleksandrs Šallenbergs.

 

Latvijas ārlietu minsitrs, vērtējot EDSO sesiju pauda, ka galvenais ir tas, ka valstu taktikas ir vienotas un ka “mēs cieši sadarbojamies un saskaņojam savu rīcību ar Ukrainas delegāciju. Kādā veidā tas notiks – tas paliek pašu delegāciju ziņā”.

 

Varu vien piebilst – kaŗš Ukrainā turpinās, un mūsu atbalsts gan vārdos, gan darbos ukraiņiem ir vajadzīgs katru dienu.