Nopietnie un nenopietnie pārsteigumi Latvijas polītikā
Sallija Benfelde    28.11.2017

 

 

Jāteic, ka novembŗa sākums bijis gan nopietnu, gan uzjautrinošu pārsteigumu pilns. Proti, izlasījusi ziņu, ka partijas Vienotība valde izslēgusi no savām rindām Saeimas deputāti, Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāju un arī līdzšinējo Saeimas frakcijas vadītāju Solvitu Āboltiņu.  Pirmajā brīdī neticēju savām acīm un nodomāju, ka nav taču 1. aprīlis. Vēlāk izrādījās, ka līdzīgi reaģējuši diezgan daudzi, jo izskatījās, ka partija pamazām pārtapusi par monarchiju, kuŗā vara pieder tikai vienam cilvēkam (neatkarīgi no amata), un tur nekas vairs nav maināms. Protams, laikam ejot, aizvien biežāk bija jājautā, kāpēc tikai daži partijas biedri iebilst tādai “monarchijai”. Vienotība ir zaudējusi savus vēlētājus, un šobrīd jautājums ir, vai tā vispār spēs pastāvēt un nopietni piedalīties nākamā gada Saeimas vēlēšanās.

 

Pēc paziņojuma par Solvitas Āboltiņas izslēgšanu intervijas ar viņu bija gandrīz visos Latvijas plašsaziņas līdzekļos un,  kaut diezgan diplomātiskā stilā, notika sava veida “netīrās veļas mazgāšana”. Āboltiņa pagaidām joprojām saglabā frakcijas vadītājas amatu, jo, izrādās, vienoties par citu vadītāju nav vienkārši, jo liela daļa Saeimas frakcijas vairs nav Vienotības biedri. Visi gan vienojušies, ka frakciju nepametīs, jo galu galā jāpieņem nākamā gada budžets un ir arī citi svarīgi jautājumi, kas jārisina. Skaidri zināms ir tikai tas, ka Āboltiņa gada beigās vai nākamā gada sākumā no politikas aizies un atkal sāks strādāt Ārlietu ministrijā. Kāpēc Āboltiņai līdz pēdējam brīdim bija svarīgi saglabāt savu “gala vārdu” partijā, nav zināms, to var tikai minēt. Jebkurā gadījumā juceklis ar frakciju un tās vadītāju situāciju nepadara stabilāku, tāpat kā partijas priekšsēža Ašeradena paziņojums par aiziešanu no ekonomikas ministra amata, lai vadītu frakciju, bet pēc tam pretējais lēmums – palikt ministra amatā un atrast citu frakcijas vadītāju. Teorētiski partija vēl var saņemties un “reanimēties”, bet vai tas notiks, joprojām ir maz ticams.

 

Protams, partijas vadītājam ir gan jāspēj ar stingru roku to vadīt, gan nepārkāpt demokratijas un veselā saprāta robežas. Stingras rokas Solvitai Āboltiņai nav trūcis. Viņa vadīja Vienotību kopš 2011. gada līdz pagājušajam gadam, kad par partijas priekšsēdi kļuva Andris Piebalgs. Jāpiebilst, ka Āboltiņa pagājušajā gadā uz partijas vadītāju kongresā nekandidēja. Tiesa gan, no malas raugoties, izskatījās, ka partiju un visas lietas joprojām nosaka Āboltiņa, bet šogad ievēlētais Vienotības priekšsēdis Arvils Ašeradens jau pēc Āboltiņas izslēgšanas atzina, ka patiesībā viņa joprojām rīkojusies kā partijas vadītāja. Vēl var piebilst, ka agrāk, kad Vienotība bija polītisko partiju apvienība, Āboltiņa bija tās līdzpriekšsēde, bet no 2008. līdz 2010. gadam – partijas Jaunais laiks valdes priekšsēde. Tāpat arī nevar noliegt, ka lielā mērā, pateicoties Āboltiņai, Jaunais laiks neizšķīda, kad tā iedvesmotājs un vadītājs Einars Repše pamazām zaudēja atbalstītājus un beigu beigās pagāja malā.

 

Lai kā, Āboltiņas vadībā Vienotība ir guvusi labus panākumus Saeimas vēlēšanās, iegūstot tiesības trīs reizes valdību veidot Valdim Dombrovskim un vēl divas – Laimdotai Straujumai. 

 

Tagad partija nonākusi uz tās robežas, aiz kuŗas atpakaļceļa vairs var nebūt un atliek vienīgi aiziet nebūtībā. Jautājums, uz kuŗu grūti rast atbildi, ir manis jau pieminētais – kāpēc partijas biedri to pieļāva? Bailes iebilst “augstākstāvošajiem”? Vēlme redzēt vienu vadoni un pilnībā viņam uzticēties? Nespēja orientēties situācijā un neprasme to novērtēt? Vienas atbildes noteikti nav, būtu vajadzīgs plašs un daudzpusīgs sociālpsīcholoģisks pētījums par mūsu domāšanu un izpratni, par mūsu bailēm, ilūzijām un aizspriedumiem. Bet šobrīd jāteic vien tas, ka valdes sasparošanās (vismaz vienas valdes daļas) dod iespēju partijai izķepuroties, jo Solvita Āboltiņa, par spīti nopelniem partijas labā, bija kļuvusi par Vienotības kapraci, pašai to nesaprotot.

 

Otrs šī mēneša pārsteigums – tiesa, gan uzjautrinošs – bija finanču ministres Danas Reiznieces-Ozolas paziņojums, ka viņa apcer iespēju kandidēt uz Eirogrupas prezidenta vietu. Pirmais, kas nāca prātā, bija Ingrīda Ūdre, kuŗa,  savulaik tās pašas Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) balstīta, vēlējās kļūt par eirokomisāri, kaut viņa tika brīdināta, kas tas “neies cauri”. Ingrīdai Ūdrei neizdevās kļūt par eirokomisāri, un šī viņas “izgāšanās” patiesībā pielika punktu viņas karjērai polītikā.

 

Kā zināms, Eirogrupa ir neoficiāla struktūra, kuŗā ministri no eirozonas dalībvalstīm apspriež jautājumus saistībā ar viņu pārstāvēto valstu kopīgajiem pienākumiem attiecībā uz eiro. Par spīti tam, ka tā ir “neoficiāla struktūra” un teorētiski gribēt to vadīt var katrs ES dalībvalsts pilsonis, prasības prezidenta amata kandidātam ir augstas, turklāt četri šī amata kandidāti nupat arī publiski jau tikuši minēti. Kāpēc finanču ministrei vajadzēja runāt par tik nereālām un nenopietnām iecerēm, atliek vien minēt. Parādīt savas ambīcijas, no kaut kā cita novērst uzmanību? Lai kā, tas nudien vairāk izskatījās pēc 1. aprīļa joka. Turklāt Eirogrupa nedala Eiropas fondu naudu, nevienam to nepiešķir, tādēļ ministres intereses šajā amatā nevarētu tikt apmierinātas.

 

Lai kā, šie novembra “aprīļa jociņi” Latvijas polītisko vidi nestiprina. Nesen publicētā visas ES valstu iedzīvotāju aptauja liecina, ka Latvijā valdībai uzticas tikai četri procenti, bet nevienam polītikā neuzticas 17 procenti mūsu valsts iedzīvotāju.