Nolaisties no teoriju mākoņiem
Sallija Benfelde    19.09.2023

 

 

 

Jaunajai valdībai darāmi daudzi nopietni darbi, Saeimai jāpieņem nākamā gada budžets, ko piedāvās valdība, un tikai laiks rādīs, vai šī valdība spēj strādāt. Valdības apstiprināšana nozīmē arī to, ka Saeimā ir izveidojusies jauna koalīcija: Jaunā Vienotība, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un Progresīvie. Vēl pirms šī balsojuma jau izskanējušas neapmierinātas balsis, ka, lūk, Stambulas konvenciju gan tagad pieņemšot uzreiz, bet par visiem svarīgajiem jautājumiem gan skaidrības neesot. Vēl pirms valdības apstiprināšanas un reālās jaunās koalīcijas izveidošanās izskanēja skandals par dzimumaudzināšanas materiāliem skolām, vecāki rakstīja publiskas vēstules par to, ka tam nepiekrīt, jo esot kārtējais mēģinājums meitenes padarīt par zēniem, un otrādi. Valsts izglītības satura centra (VISC)  skaidrojums, ka ar video papildinātie mācību materiāli skolām, kuŗos skaidrots, ka iespējama bioloģiskā un psicholoģiskā dzimuma nesakritība un ko nozīmē, piemēram, tādi jēdzieni kā “transpersona”, nav bijuši paredzēti kādam konkrētam mācību priekšmetam vai noteikta vecumposma skolēniem. Tas bijis palīgresurss skolotājiem, kuŗu var izmantot, ja pedagogs to uzskata par nepieciešamu acīmredzot palika nesadzirdēts. Tas bijis domāts kā palīgresurss skolotājiem, kuŗu var izmantot, ja pedagogs to uzskata par nepieciešamu. VISC arī skaidroja, ka materiālam pretī bija norādīts, ka tie ir izmantojami, sākot no 4. klases līdz pat 12., bet te ir būtiski uzsvērt, ka tas nenozīmē, ka 4. klases skolēniem, piemēram, šāds saturs tiek piedāvāts no vāka līdz vākam un kādā konkrētā mācību stundā tas tiek stāstīts un rādīts. Tomēr neapmierinātība bija tik liela, ka Valsts izglītības satura centrs reaģēja, materiālus no mācību plānošanas e-vides izņemot un nododot izvērtēšanai dažādām sabiedriskajām organizācijām, piemēram, Latvijas Psichiatru asociācijai, Latvijas Ārstu biedrībai un vairākām citām. Arī organizācijai “Papardes zieds”, kas Latvijā jau ilgus gadus izglīto jauniešus seksuālitātes jautājumos. Arī pret minēto Stambulas konvenciju iebildumi ir tāpēc, ka tā liekot atteikties no cilvēka bioloģiskā dzimuma, tādējādi iznīcinot tradicionālās ģimenes, un Latvijai tas nozīmējot demografisko krizi, jo netradicionāli orientēti cilvēki bērnus pasaulē nelaižot vai arī bērni augot amorālās un ačgārnās ģimenēs un paši kļūstot “nepareizi”. Īsi sakot, Latvijā joprojām ir negātīva attieksme pret cilvēktiesību jautājumiem, kas jebkādā veidā skar cilvēka bioloģisko dzimumu un seksuālo orientāciju.

 

Kādēļ tā notiek? Vai tiešām Eiropas Padomes (EP) Konvencija par vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu vēršas pret bioloģisko dzimumu, apgalvojot, ka tādam nav jābūt? Šī konvencija stājās spēkā 2014. gada 1.augustā, kad to ratificēja desmit Eiropas Padomes valstis. Vēlāk to ratificēja vēl daudzas valstis, bez ratifikācijas to ir parakstījušas vēl virkne valstu, arī Latvija. Eiropas Savienība (ES) Konvenciju parakstīja 2017. gada 13. jūnijā.

 

Vardarbība pret sievieti ir vardarbība ģimenē Latvijā diemžēl ir ļoti izplatīta. Pētījumi liecina, ka šajā jautājumā esam vienā no pirmajām vietām ES. Tajā pašā laikā pret katru jautājumu, kas skar seksuālitāti un demografiju esam ļoti jūtīgi, ātri apvainojamies un dusmojamies. Uzskatām, ka kāds vai kādi “kaut kur” plāno, kā mūsu tautu iznīcināt.  Psichologu un sociologu skaidrojums būtu gaŗš un, iespējams, sarežģīts, un laikam būtu banāli sacīt, ka lielā mērā tas ir okupācijas laika mantojums cilvēku prātos. Un tomēr – lielā mērā tas tā arī ir. Kā zināms, homoseksuālisms Padomju savienībā bija krimināli sodāms, par to varēja nokļūt cietumā. Visi, kuŗi nelīdzinājās “pareizajam padomju cilvēkam”, tika uzskatīti par svešajiem, tātad bīstamajiem, kuŗi apdraud.  Senajam cilvēkam apkārtējā pasaule bija sveša, nezināma un bieži vien draudīga, katrs svešinieks bija apdraudējums. Pavisam vienkārši var sacīt, ka mūsu zemapziņā slēpjas bailes no visa svešā un nezināmā – vieni to jūt vairāk, citi  mazāk, pat ja to neapzinās. Un tad ir viegli manipulēt ar cilvēkiem, baidot ar atšķirīgo, svešo. Latvija savā vēsturē ir pieredzējusi daudz apdraudējumu gan cilvēkiem, gan valstij, tādēļ, piemēram, Stambulas konvencija, kuŗu pasniedz kā visu bioloģisko un morālo robežu nojaukšanu, bieži tiek pasniegta kā latviešu tautas apdraudējums. Visbiežāk tiek runāts par t.s. “sociālo dzimumu” jeb dzimti (angl. - gender), negribot vai nespējot pamanīt, ka tas nozīmē nevis bioloģisko dzimumu, bet gan mūsu lomas sabiedrībā – piemēram, skolotājs, mājsaimniece, apkopēja, ārsts, pārdevēja utt. Savukārt “dzimuma identitāte” (angl. - gender identity) Konvencijā nozīmē, ka cilvēks ir jāaizsargā pret vardarbību, neatkarīgi no tā, kāds ir diskriminācijas iemesls: dzimums, sociālais dzimums, rase, ādas krāsa, valoda, reliģiskā pārliecība, polītiskie vai citi uzskati, nacionālā piederība, sociālā izcelsme, piederība mazākumtautībai, īpašums, izcelšanās, dzimumorientācija, veselības stāvoklis, vecums u.c. 

 

Jautājums acīmredzot ir tāds, kas šajos skaidrojumos nav saprotams, un – vai šie cilvēktiesību jautājumi Latvijā tiek skaidroti? Iespējams, Konvencijas plašāk lietotais nosaukums, kuŗā ietverts vārds “Stambula” ne vienam vien liek domāt, ka tam ir kāda saistība ar islāmu un musulmaņiem, kas, protams, arī biedē. Turklāt Krievija bez mitas atkārto, ka “Rietumi pūst”, ka Rietumvalstīs nav nekādas morāles, un šis vēstījums izplatās ar sociālo tīklu palīdzību arī Latvijā. Vai Stambulas konvencija ir viegli atrodama un izlasāma katram, kuŗš to vēlas? Vai skaidrojumi par to, ko nozīmē tajā lietotie juridiskie termini ir paskaidroti vienkārši un saprotami? Vai tie ir pavisam vienkārši pieejami katram, kuŗš vēlas tos izlasīt? Pirms dažiem gadiem publiski izskanēja, ka Stambulas konvencijas tulkojums latviešu valodā ir neprecīzs, vietām pat aplams, jo nepietiek tikai ar labām angļu valodas zināšanām, kas ļauj, piemēram, lasīt romānus. Kā zināms, juridisko terminu tulkojums ir specifisks, nereti ir jāzina arī terminu pieņemtais skaidrojums, kas mēdz atšķirties no burtiskā tulkojuma. Manuprāt, spilgts piemērs ir dažādu sakāmvārdu un izteicienu tulkošana no vienas valodas otrā. Piemēram, burtiski pārtulkojot latviešu izteicienu “kur tas suns  aprakts?”, sanāks vien absurds un neizpratne, kāpēc latvietiešiem jāzina, kura aprakts kaut kāds suns?! Patiesībā šis teiciens nozīmē jautājumu par to, kāds ir patiesais iemesls, kas slēpjas aiz kāda notikuma vai lēmuma? Ar juridiskajiem tekstiem savā ziņā ir līdzīgi – tos nevar tulkot automātiski. 

 

Vai tagad ir pieejams adekvāts Stambulas konvencijas tulkojums? Vai sabiedrībai pastāvīgi tiek skaidrots, kas ir kas, ko starptautiskajā jurisdikcijā nozīmē viens vai otrs termins? Jo mēs joprojām bieži vien strīdamies par šķitumu, par iedomāto, nevis par to, kas ir patiesībā. 

 

Domāju, ka ir laiks nolaisties no teoriju mākoņiem, kas aizsedz skaidru skatu ne tikai jautājumā par Stambulas konvenciju.