Nīst trimdiniekus, nicina latviešus
   10.01.2012

Brīvās Latvijas lasītājiem, šķiet, pat glaimojoši liksies prātojumi, ar kuŗiem nācis klajā Rīgā mītošais vēstures zinātņu kandidāts Viktors Guščins - "Baltijas vēsturisko un sociālpolītisko pētījumu centra" direktors.

Emigrācijas loma Latvijas neatkarības tapšanā - šāds virsraksts dots Guščina apcerējumam, kas publicēts Maskavas lielkrievu šovinistu portālā Nacionaļnije Interesi, ko grezno Romanovu dinastijas, PSRS un mūsdienu Krievijas karogi.

Guščins, protams, piekrīt Putina konstatējumam, ka PSRS sairums ir 20. gadsimta lielākā ģeopolītiskā katastrofa. Un "Baltijas republikas PSRS sairuma vēsturē neapšaubāmi spēlēja galveno lomu", spriež Guščins, piemetinot, ka cita starpā te izpaudusies pēc 1945. gada Rietumos apmetušās Baltijas emigrācijas ietekme.

Atšķirībā no Krievijas Latvijā praktiski nebija nekādas disidentu kustības, apgalvo Guščins. Toties viņaprāt 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā kustību par neatkarību noteicoši ietekmējusi radikāli noskaņotā latviešu emigrācija Rietumos. Tās polītisko uzskatu pamatos bijusi "nepieciešamība atdalīties no PSRS", atjaunot Kārļa Ulmaņa etnokratiskā režīma ideoloģiju un praksi, kā arī attaisnot savu darbību Latvijas hitleriskās okupācijas gados.

Atmodas laikā un pēc 1991. gada Latvijā uz pastāvīgu dzīvi atgriezās pāri par 30 tūkstošu latviešu no dažādām pasaules valstīm, raksta Guščins. Vērtējot latviešu trimdas (dots latviskais vārds - F.G.) ieguldījumu Latvijas etnokratiskā režīma radīšanā pēc 1991, gada, Guščins uzsveŗ, ka izšķirīga bijusi trimdinieku ideoloģiskā ārtava. Latviešu emigrācija taču "nekad nav atzinusi Padomju Latviju, tā slavināja Kārļa Ulmaņa režīmu un 1940. gada notikumus (!) uztvēra kā neatkarīgās Latvijas valsts okupāciju".

Seko visai dīvains Guščina atradums: Rietumu latvieši "pārveda uz Latviju vēlmi atriebties par tām grūtībām, kas viņiem bija jāpārcieš emigrācijas gados".

"Viņi visi," Guščins turpina, "bēga kopā ar savām ģimenēm, ar bērniem, kuŗus viņi audzināja antisovjetisma un rusofobijas garā."

Rīgā mīt vēl viens, teiksim, mācīts vīrs - vēsturnieks un novadpētnieks Vlads Bogovs, kas, tāpat kā Guščins, šausta Latvijā valdošo "etnokratisko režīmu", kuŗa pilnvarnieki, kas nodarbojas ar integrāciju, lūkojot uzspiest krievvalodīgajiem "latviskās vērtības".

Avīzē Čas Bogovs raksta, ka "latviešu kultūras vērtības", uz kuŗām atsaucas integrācijas programmas sastādītāji, īstenībā ir šādas: latviešu valoda, "naids pret krieviem, pret Krieviju, bezierunu zemošanās Rietumu priekšā, pašaizliedzīga ticība 1940. gada okupācijai".

Vlads Bogovs savu krieviskumu pretstata latvietībai, dižodamies, ka krievu tautas "rakstiskā vēsture" ilgst jau 1000 gadus, sākot ar Kirillu un Metodiju. Un krievu filozofija! Dostojevska radītais "Raskoļņikova tēls ar Nīčes starpniecību vēlāk ietekmēja visu XX gadsimta ģeopolītiku". Uz šāda fona, turpina Bogovs, "latviešu filozofijas kā savdabīgas parādības vispār nav".

Dainas Bogovs, protams, ignorē. Viņš norāda, ka latviešu nacionālo epu - Lāčplēsi sacerējis Andrejs Pumpurs 1888. gadā, "bet Eiropā pirmais eps parādījās jau XI gadsimtā, un to sauca Beowulf. Krievu biļinas parādījās XIV gadsimta beigās un XV gadsimta sākumā."

Bogovs nicīgi atgādina, ka laicīgā literātūra latviešiem radusies samērā vēlu - XIX gadsimta otrā pusē, "kamēr citās kultūrās jau attīstījās daudzi literāri virzieni (klasicisms, romantisms, naturālisms, reālisms)".

Viss pārējais - tādā pašā garā. Ar ko "vēsturnieka un novadpētnieka" Bogova prātojumi atšķiŗas, teiksim, no "vācu tautas pārākuma" doktrīnas, ko sludināja nacisma ideologs Alfrēds Rozenbergs?

Franks Gordons