Niķīgais ierēdnis
Kārlis Streips    15.11.2016

 

Latvijas Korupcijas novēršanas un apkaŗošanas biroja (KNAB) direktoram Jaroslavam Streļčenokam drīz beigsies termiņš amatā. Vispār, tas beigsies tajā dienā, kad iznāks šis Laika un Brīvās Latvijas numurs, tātad, ceturtdien, 17. novembrī. Dienu pirms Latvijas 98. dzimšanas dienas. Gatavojoties šim brīdim, tika izsludināts konkurss, pieteicās bariņš cilvēku, tajā skaitā pats J. Streļčenoks, arī kādreizējais Latvijas iekšlietu ministrs Māris Gulbis. Lielākoties kandidāti palika anonimi, ‒ pašreizējie attiecīgā cilvēka darba devēji varētu nebūt priecīgi, uzzinot, ka kollēga pieteicies uz citu darbu, turklāt ne visi bija gatavi sevi pakļaut publiskai vētīšanai, kāda sāktos, tiklīdz kandidāta vārds kļūtu zināms.

 

Vērtēšanas komisiju vadīja Valsts kancelejas direktors Mārtiņš Krieviņš, darbā arī piedalījās ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, Satversmes aizsardzības biroja vadītājs (un kādreizējais ģenerālprokurors) Jānis Maizītis, un Drošības policijas priekšnieks Normunds Mežviets. Nopietni vīri, nopietni amati. Kritērijus kandidātu vērtēšanai izstrādāja pats KNAB, tā skeptiķiem liekot domāt, varbūt tie piemēroti vienam konkrētam cilvēkam (lasi: pašam Streļčenokam). Taču galu galā komisija izbrāķēja visus kandidātus pēc kārtas, neviens no tiem neapmierināja pirmās kārtas kritērijus, tāpēc neviens  arī netika virzīts otrās kārtas apspriešanai.

 

Protams, tas pirmām kārtām rada jautājumu par to, cik labu darbu Jaroslavs Streļčenoks ir darījis iepriekšējos piecos gados, ja reiz patlaban viņš neapmierina kritērijus KNAB vadītāja amatam. Nu, nav viņš īpaši labi savu darbu darījis. Streļčenoks lielākoties  pavadījis laiku, kašķējoties ar padotajiem. Redzamākā figūra šajā stāstā ir kādreizējā KNAB direktora vietniece Juta Strīķe, kuru Streļčenoks padzina, premjērs atjaunoja amatā, Streļčenoks atkal padzina, tiesa atkal atjaunoja amatā, Streļčenoks pazemināja amatā, bet nesen tiesa paziņoja, ka tā nedrīkstēja, lika KNAB samaksāt 30 tūkstošus (!) eiro soda naudu. Un tā pa riņķi vien. Cits kādreizējais direktora vietnieks Juris Jurašs paziņoja, ka viņam piedāvāts kukulis, bet Streļčenoks uz to reaģējis nekādi. Reiz  no KNAB it kā pazuda mapīte ar konfidenciāliem dokumentiem. Vārdu sakot, pavisam kontrolēts darbs Latvijas pretkorupcijas iestādē nebija un nav, tāpēc,  manā uztverē,  nav slikti, ka minētā komisija Streļčenokam ir parādījusi durvis.

 

Taču kad tas kļuva skaidrs, aizejošais direktors uzmeta lūpu un sāka niķoties. Konkrēti ‒ viņš paziņoja, ka no KNAB sabiedriski konsultātīvās padomes viņš izslēgs divu organizāciju pārstāvjus –  no sabiedrības par atklātību Delna un  no pētījumu centra un domnīcas (vārds latviešu valodā jēdzienam think tank) Providus. Tas nu gan ir ārprāts, jo Delna ir chrestomatiskās un starptautiskās pretkorupcijas organizācijas Transparency International vietējā nodaļa, savukārt Providus jau sen dara milzīgu darbu, pētot sabiedrības procesus, tostarp arī domājot par to pašu pretkorupciju, par polītisko procesu atklātību u.tml. Ir skaidrs, ka Streļčenoka lēmuma pamatā ir tas, ka abas minētās organizācijas viņa darbu ir kritizējušas gana skarbi, vēstot, ka minētie kašķi ar citiem KNAB darbiniekiem biroja darbu ir vājinājuši, kopš Streļčenoka stāšanās amatā tas vairs nav darījis vienotu darbu, notikusi iekšēja šķelšanās.

 

Tā nu raksturojama kā pagalam bērnišķīga attieksme, it kā runa būtu par kašķiem smilšukastē ‒ ja tu man tā, tad ņemu savu spainīti un eju mājās. Delnas vadītājs Jānis Volberts uz notikušo reaģēja ar paziņojumu, ka šāds solis ir “Streļčenoka kārtējā vājuma pazīme un klasisks veids, kā viņš šos piecus gadus ir strādājis.” Nevaru nepiekrist. Turklāt šī nav pirmā reize, kad Streļčenoks ir izrēķinājies ar kritiķiem. Vienai no tiem, Līgai Stafeckai, nācās pieredzēt brīdi, kad pēc kritiska raksta publicēšanas par KNAB un tā direktoru, viņu  Valsts policija (!)izsauca  uz pārrunām.

 

Protams, Latvija ir valsts, kuŗā polītikāņi daudz labprātāk redzētu KNAB aizejam, nevis atnākam. Tūlīt pēc konkursa izgāšanās Saeimā jau atskanēja balsis, kas kārtējo reizi apgalvoja, ka biroju vispār vajag pamatīgi reformēt vai varbūt pat likvidēt, tā vietā izveidojot kādu pretkorupcijas nodaļu Valsts policijā vai Drošības policijā. Nav pārsteigums. KNAB laika gaitā ir sodījis polītiskās partijas par finanču noteikumu pārkāpšanu, nebūtībā aizgājušās Tautas partijas gadījumā piespriežot tik lielu sodu, ka, kā zināms, partija nolēma pašlikvidēties, lai sods nebūtu jāmaksā. Nupat nesen bijis arī šajā laikrakstā aprakstītais stāsts par Jūrmalas mēru Gati Truksni (Zaļo un Zemnieku savienība), kuŗš turēts aizdomās par tiem pašiem financēšanas grēkiem (un par to, kā mūsu valstī polītika  “darbojas,” ļoti daiļrunīgi vēsta tas, ka pāris nedēļas pēc tam, kad KNAB cilvēku arestēja un Jūrmalas domnieki viņu atbrīvoja no amata, tie paši domnieki atkal viņu apstiprināja pilsētas galvas amatā.

 

Latvijā ir vajadzīga spēcīga pretkorupcijas organizācija, jo mūsu valstī korupcija tomēr joprojām sit pārāk augstu vilni. Patlaban nav skaidrs, kas ar KNAB notiks tālāk, vai lems rīkot vēl vienu konkursu, vai arī lūkos kādu direktora amatam atrast tāpat vien. Ja valdība izvēlēsies pēdējo variantu, tad momentā atkal būs jautājums par to, vai netiks meklēts, polītikas folklorā runājot, kārtējais “šofera dēls” vai “lielākais kretīns.” Labāk tomēr būtu rīkot vēl vienu konkursu un cerēt, ka šoreiz pieteiksies cilvēki, kuŗi nudien amatam ir piemēroti. Taču nevaram būt pilnīgi droši, ka mūsu valsts polītikāņi uz kaut ko tādu būs gatavi. Diemžēl.