Neviennozīmīgas reformas
Kārlis Streips    10.03.2020

 

 

Pagājušajā nedēļā Latvijas Republikas Saeima uzsāka debates par grozījumiem Administrātīvo territoriju un apdzīvoto vietu likumā. Runa ir par administrātīvi territoriālo reformu, ko sagatavojusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ar mērķi pašreizējās 119 novadu pašvaldības samazināt līdz tikai divdesmit deviņām, kas būtu par trim vairāk nekā kādreizējie rajoni padomju okupācijas laikā. Saeima grozījumus pirmajā lasījumā pieņēma pērn novembrī, un kopš tālaika deputātiem un frakcijām bija iespēja piedāvāt dažādus priekšlikumus par grozījumu mainīšanu. Kopumā tādu bija 316, un pirmajā dienā – pagājušajā ceturtdienā – deputāti izskatīja … 20 no tiem. Kāds zobgalis aprēķināja, ka tādā tempā būs vajadzīgas 15 dienas, lai izskatītu visus priekšlikumus. Savukārt pagājušajā piektdienā bija ārkārtas sēde, un tajā dienā deputāti tika līdz 44. priekšlikumam. Nākamā sēde bija paredzēta otrdien, 10. martā, kas būs pēc šī komentāra iesniegšanas redakcijā.

 

Pirms runāt tālāk par reformu, piebildīšu, ka minētajās dienās pagājušajā nedēļā Saeimas sēdi vadīja priekšsēdes biedre Dagmāra Beitnere-Le Galla, jo pati spīkere Ināra Mūrniece bija vizītē Amerikas Savienotajās Valstīs. Kopā ar Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja vietnieku un kādreizējo Latvijas Republikas vēstnieku ASV Ojāru Kalniņu viņa tikās ar Senāta un Pārstāvju palātas ārlietu komisijas vadītājiem, kā arī ar Pārstāvju palātas sadarbības grupas ar Baltijas valstīm līdzpriekšsēžiem. Vizītē piedalījās ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas, Lietuvas un Polijas parlamentu pārstāvji. Tikšanās laikā  ASV Kongresa apakšpalātas spīkere Nensiju Pelosi īpaši uzslavēja Baltijas valstis par gatavību sadarboties drošības jomā. Galvenais temats visās sarunās bija minēto valstu drošība un Amerikas iesaiste tajā. Mūrnieces kundze aicināja Vašingtonu padomāt par ilgtermiņa atbalsta programmas nepieciešamību. NATO spēku ietvaros amerikāņu spēki jau tagad ir mūspusē, tā pilnīgi noteikti palīdzot atturēt kaimiņvalsti Krieviju no iespējamām avantūrām. Tiesa, saruna par ilgtermiņa attīstību droši vien varēs sākties tikai pēc novembrī gaidāmajām vēlēšanām Amerikā, ja tajās uzvarēs kāds cits un nevis pašreizējais Baltā nama saimnieks, kuŗš, kā zināms, attiecībā uz NATO aliansi un drošības jautājumiem kopumā ir bijis, teiksim tā – nepastāvīgs.

 

Taču,  atgriežoties pie reformām Latvijā. Pirmais lēmums bija samazināt atļauto runāšanas laiku debatēs no piecām minūtēm uz trim minūtēm pirmajā, un no divām minūtēm uz vienu minūti otrajā piegājienā. Opozīcija, protams, brēca par demokratisko tiesību ierobežošanu, bet, ja nācās izskatīt vairāk nekā 330 priekšlikumu, saīsinātais laiks bija gluži loģisks, un to vairākums arī apstiprināja, jo mūsu likumdevējā itin runātīgu deputātu netrūkst. Pirmais priekšlikums Saeimas sēdē bija no Nacionālās apvienības, un piedāvājums bija likumā atteikties no vārda "novads" un to atvietot ar vārdu "apriņķis." Pirmais runātājs bija Aleksandrs Kiršteins, kuŗš allaž ir gatavs savās uzrunās doties vēsturiskās ekskursijās, šajā gadījumā bilstot, ka arī Krievijas imperijā bija jēdziens "novads," un tāpēc labāk būtu apriņķis. Laika gaitā mūsu valstī ir bijuši ciemi, pilsnovadi, zemes, muižas, komturijas, fogtejas, stārastijas, vaivadijas, guberņas, rajoni, pagasti un apriņķi. Ne jau nosaukumā ir tās lietas sāls. Šo priekšlikumu Saeima noraidīja.

 

Tālāk bija jautājums par republikas pilsētām. Pašreizējā sistēmā tādu ir deviņas, bet ministrija paģērēja skaita samazināšanu līdz piecām ‒ Rīga, Daugavpils, Rēzekne, Jūrmala un Liepāja. Tās, kuŗas šajā kontekstā palika „kandidātos”, bija Ventspils, Valmiera, Jelgava un Jēkabpils. Opozīcija ļoti strikti iebilda, sakot, piemēram, ka iedzīvotāju skaita ziņā Jelgava ir ceturtā lielākā pilsēta Latvijā, un jautājot,  vai gadījumā lēmuma pamatā patiesībā nav fakts, ka tajā pie teikšanas ir Zaļo un Zemnieku savienība, kuŗa patlaban Saeimā ir opozīcijā? Tomēr valdošā koalīcija noturējās kā mūris, lai gan vienubrīd izcēlās doma, ka republikas pilsētas likumā varētu saukt par lielajām pilsētām. To deputāti nolēma atrisināt trešajā lasījumā, kuŗš būs pēc tam, kad būs pabeigta grozījumu izskatīšana otrajā lasījumā. 

 

Turpmākie priekšlikumi bija galvenokārt no serijas „šo novadu vajag pievienot tur un ne tur, savukārt šo novadu tur un ne tur”. Daudzviet Latvijā iedzīvotāji nav mierā ar ministrijas izstrādātajiem plāniem. It īpaši Latgalē jautājums ir vienkāršs – ja tiks izveidots daudz mazāks novadu skaits, tad kuŗa katrā novadā būs galvenā pilsēta? Tajā tātad atradīsies visas valsts un pašvaldību iestādes, un tajā būs krietni lielākas iespējas attīstībai. Taču ‒ ko iesākt cilvēkiem, kuŗi dzīvos jauno novadu perifērijā? Ceļi Latgalē (un ne tikai!) nav īpaši labā stāvoklī, sabiedriskais transports kursē reti, ja kursē vispār. Perifērijā arī sāks iznīkt tautsaimniecība, tiks slēgtas skolas un veselības aprūpes iestādes. Citos gadījumos vietējo pašvaldību iedzīvotāji uzskata, ka viņiem ir tuvākas attiecības ar vienu kaimiņu novadu vai pilsētu, bet ministrijas plānos ir paredzēts to pievienot kādam citam novadam. Daudzviet valstī ļaudis uzskata, ka ministrija viņus nav bijusi gatava uzklausīt. Ministrija uz to atbild, ka bija sabiedriskā viedokļa noklausīšanās daudzās vietās Latvijā, un galu galā tomēr bija jānonāk pie kopējiem secinājumiem un kopējā plāna.

 

Bez šaubām patlaban novadu vienkārši ir par daudz. Pašreizējo sistēmu valsts ieviesa 2009. gadā, kad administrātīvi territoriālās sistēmas pamatā bija minētie rajoni. Vispirms valdība ļāva pašvaldībām brīvi un voluntāri apvienoties jaunos novados, un atsevišķos gadījumos tās tā arī darīja. Taču ar laiku tomēr bija jāapstiprina galējais plāns, un sistēma ar 119 novadiem un deviņām republikas nozīmes pilsētām stājās spēkā minētā gada pirmajā jūlijā. Rajoni, kuŗi pirms tam veidoja augstāk stāvošu vēlētu pārvaldes sistēmu, tika likvidēti. Galvenais iemesls jaunajam reformu plānam ir tāds, ka jau ļoti sen liela daļa izveidoto novadu neatbilst likuma prasībām attiecībā uz iedzīvotāju skaitu un citiem rādītājiem. Mazākais novads Latvijā ir Baltinavas novads Latgalē. Tur dzīvo mazliet vairāk par 900 cilvēkiem, tuvākā pilsēta Balvi ir 36 kilometru attālumā. Ir skaidrs, ka tik mazam novadam nav nekādu īpašu iespēju attīstīties. Visi novadi Latvijā aizkustinošā kārtā vēlas piesaistīt tūristus, bet ir vien galvenais dižkoks vai dižakmens, un vai tā būs vieta, kur tūristi vēlēsies pavadīt vairākas dienas... 

 

Kopumā ņemot, galvenais  Latvijas attīstībā ir fakts, ka Rīga un tās apkārtējā territorija ir viens īstens begemots. Lielā mērā valsts tautsaimniecība ir centrēta tieši galvaspilsētā. Investīciju piesaiste citur Latvijā ir apgrūtināta pirmām kārtām tāpēc, ka ir infrastruktūras trūkumi., ceļu nav, elektrības ievilkšana attālumā ir ļoti dārgs prieks u. tml. Ir skumji, ka daudzviet laukos ciemi un miesti izmirst, taču tāda ir mūslaiku dzīve. Arī bagātajā Amerikā ir kādreiz veiksmīgas spoku pilsētas. Bet jaunās reformas nozīmēs daudz mazāku pašvaldību skaitu un līdz ar to krietni zemākus administrātīvos izdevumus. Atliek cerēt, ka valdība ļoti gudri arī pēc reformas palīdzēs attīstīties visai Latvijai, taču saprotot nenovēršamo ietekmi.

 

O, un vēl viena lieta par Rīgu. Koronavīrusa dēļ Centrālā vēlēšanu komisija ir bildusi, ka ārkārtas vēlēšanas, kuŗas patlaban ir paredzētas 25. aprīlī varētu pārcelt uz … 29 augustu. Latvijā patlaban reģistrētas sešas vīrusa radītas infekcijas. Tādai pānikai nudien nešķiet esam īpašs iemesls.