Nemainīgi “principi”
Kārlis Streips    06.03.2023

 

 

 

Šogad 5. martā apritēja 70. gadadiena, kopš  savā dāčā ārpus Maskavas nomira 20. gadsimta lielais rīkļurāvējs Staļins. Viņam bija 74 gadi, un viņš bija vadījis savu valsti un tās valdošo partiju kopš 1924. gada. Tajā laikā notika plaša izrēķināšanās ar īstiem un iedomātiem oponentiem. Tīšām sarīkots bads (golodomors) Ukrainā, kas iedzina nāvē miljoniem ukraiņu. Staļina laikā notika Latvijas okupācija un pirmais lielais deportāciju vilnis. Pēc kaŗa beigām PSRS okupācija atsākās ar visu no tā izrietošo, tostrp otru deportāciju vilni 1949. gadā, šoreiz – lai atbalstītu “valsts lauksaimniecības kolektivizāciju”.

 

Par to šonedēļ rakstu tāpēc, ka cilvēks, kuŗš patlaban mūsu kaimiņvalstī ir pie varas, no Staļina nav īpaši atšķirīgs. Tāpat kā priekštecis, Vladimirs Putins principā sev ir nodrošinājis mūžīgu varu. Tāpat kā Staļins, Putins vada principā vienpartijas valsti ar ļoti daudzām autoritāras diktatūras pazīmēm. Tāpat kā Staļina laikā, ja kāds izdara kaut ko tādu, kas valdniekam nepatīk, režīms ar viņu izrēķinās bez jebkādas žēlastības. Lai atceramies tādus kremļa oponentus kā Boriss Ņemcovs un Anna Politkovska. Cietumos nīkst Aleksejs Navaļnijs un daudzi citi. Tāpat kā tumšākajā staļinisma laikā, arī mūsdienās Krievijā cilvēks var nonākt nopietnās nepatikšanās ar vienu vien nepareizi vai nevietā pateiktu vārdu. Pilsonisko sabiedrību cilvēks, kuŗu nevar nosaukt citādi kā vien par Kremļa fašistu, principā ir izravējis līdz pašām saknēm.

 

Kārtējais apliecinajums bija nesen, kad Maskavā atzīmēja Jeļenas Bonneres simtgadi. Viņa bija leģendārā disidenta Andreja Sacharova mūza un dzīvesbiedre. 1975. gadā leģendām apvītais kodolfiziķis pārliecināja režīmu dot atļauju sievai doties uz Rietumiem ārstēt kaites, kādās viņa bija iedzīvojusies, būdama medmāsa Otrā pasaules kaŗa laikā. Bonnere bija Italijā, kad viņa uzzināja, ka vīram piešķirta Nobela miera prēmiju kā arī, ka režīms Maskavā viņam neļaus doties uz Oslo tai pakaļ. Balvu viņa vietā saņēma Jeļena Bonnere. 

 

PSRS līderis Michails Gorbačovs Sacharovam ļāva atgriezties Maskavā no trimdas Gorkijā. 1989. gadā Sacharovs ievēlēts PSRS Tautas deputātu kongresā, bet neilgi pēc tam viņš aizgāja Mūžībā ar sirdskaiti. Jeļena Bonnere nodibināja Andreja Sacharova fondu. Tā misija ir ņemt vērā Sacharova kādreiz teikto – atdalāms zinātnes un technoloģiju progress nav atdalāms no cilvēka tiesībām. Fonds to definējis kā Sacharova doktrīnu.

 

Daudzus gadus Saharova fonds bija viena no galvenajām cilvēktiesību organizācijām Krievijā, tostarp atbalstot Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu pret pučistiem. Pati Jeļena Bonnere, mitinājās gan Krievijā, gan Amerikā, kur dzīvoja viņas bērni. Viņa aizgāja Mūžībā 2011. gadā 88 gadu vecumā.

 

Nesen režīms Maskavā paziņoja, ka Andreja Sacharova fonds ir uzskatāms par “ārvalstu aģentu”. Šis ir apzīmējums, kas varai ļauj izrēķināties ar ikkatru, kurš tai nepatīk. Sākumā minētais piemiņas pasākums fonda namā varēja notikt, ievērojot vairākus varas norādījumus – bija payeikts, ka jānovāc visi materiāli, kas bija paredzēti izstādē, jānovāc Sacharova krūšutēls, uz nama durvīm  jābūt zīmei, ka to drīkst apmeklēt tikai personas no 18 gadu vecuma.   

 

Kāpēc režīms konkrēti šim centram ļāva darboties krietni ilgāk nekā citām, līdzīgām organizācijām? Iespējams, pat Kremļa fašistam nācās vairākkārt padomāt, vai tiešām būtu vērts vērsties pret tik starptautiski redzamu iestādi un pret tik leģendāru figūru no Padomju savienības. Taču –  Sacharova centra vairs nav. Kāds novērotājs skaidroja, ka tas ir tāpēc, ka viens no fašista režīma lielajiem mērķiem ir rehabilitēt Padomju savienību (arī tās lielāko maniaku Staļinu). Andrejs Sacharovs bija skarbs PSRS kritiķis, bet tā kā mūsdienu fašista historiografijā Padomju savienība uzskatāma par varonīgu valsti un varoņi nedrīkst kļūdīties, arī Andrejs Saharovs turpmāk uzskatāms par valsts nodevēju, un viss, kas saistīts ar viņu, ir noraidāms, aizliedzams un iznīcināms.

 

Staļina nāves gadadienā apritēja 374. diena kopš Kremļa fašists uzsāka savu barbarisko genocīdu Ukrainā. Kā zināms, fašists jau sen ir skaidrojis, ka viņa izpratnē nekādas Ukrainas un ukraiņu tautas nav, bet Kijivā saimnieko nacisti un viņu līdzskrējēji. Sevišķi loģisks apgalvojums par valsti, kuŗas prezidents ir ebrejs un kuŗa ģimenē daudz cilvēku zaudēti Otrā pasaules kaŗa laikā kā  holokausta sekas. Putina galvenais mērķis ir atjaunot Krievijas imperiju. Viņš ir sevi publiski salīdzinājis ar caru Pēteri Lielo, kuŗš, kā zināms, sūtīja savus spēkus marodēt arī mūsdienu Baltijas valstu territorijā, lai imperijai “izcirstu logu uz Eiropu”.

 

Pagājušajā nedēļā Indijā notika  G-20 sapulce, kuŗā Krievijas ilggadīgais ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs publiski paziņoja, ka kaŗu Ukrainā esot uzsākusi Ukraina un Rietumu pasaulē. Zālē izcēlās skaļa smiešanas un ūjināšana. Amerikas ārlietu ministrs Antonijs Blinkens iepriekš bija teicis, ka viņš ar Lavrovu nesarunāsies, bet galu galā bija desmit minūšu saruna, kuŗu Blinkens  pēcāk atreferēja šādi: “Teicu Lavrovam to, kas teikts iepriekš, – izbeidziet šo agresijas kaŗu! Iesaistieties jēgpilnā diplomātijā, kas var radīt taisnīgu un ilgstošu mieru! Zeļenskis ir piedāvājis 10 punktu plānu. Amerika ir gatava Ukrainu atbalstīt šajā diplomatijā, bet Putins ir izrādījis nulli intereses iesaistīties, bilstot, ka nav par ko runāt, kamēr Ukraina neakceptēs jaunās territoriālās reālijas.” Galu galā G-20 dalībvalstis nevarēja nonākt pie kopsaucēja par samita komunikē, jo gan Krievija, gan Ķīna atteicās parakstīt dokumentu, kuŗā pieprasīta Kriebijas pilnīga un beznosacījumu aiziešana no Ukrainas territorijas.

 

Grūti spriest, kāda ir jēga no starptautiskām organizācijām, kuŗās joprojām darbojas valsts, kas jau gada gaŗumā ik dienu veic kaŗa noziegumus un genocīdu. Tas attiecas ne tikai uz G-20, bet arī uz Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas parlamentāro asambleju, kuŗā mūsu Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Richards Kols Krievijas delegācijai  parādījām tās īsto vietu… Tas pats arī attiecas uz ANO Drošības padomi. Visos minētajos  gadījumos slepkavam dotas tiesības spriest pašam savu tiesu un sevi attaisnot.