Nebeidzamais stāsts
Kārlis Streips    17.03.2015

 

Šī iestāde ir ļoti svarīga, bet it īpaši pēdējo gadu laikā tai gājis kā pa celmiem.  Runa ir par Latvijas Korupcijas novēršanas un apkaŗošanas biroju (KNAB).  Birojs darbu sāka 2002. gadā, gadus septiņus pēc tam, kad pirmo reizi Latvijas valdība pieņēma pretkorupcijas likumu.  Tas bija laiks, kad korupcija Latvijā sita nudien augstu vilni, un varu pieminēt mazu piemēru no savas dzīves. 1995. gadā es ievācos dzīvoklī, kuŗā dzīvoju patlaban, un tas notika maiņas procesā, proti – cilvēki, kuŗi dzīvoja lielākā dzīvoklī un to vairs nevarēja atļauties, pārcēlās uz manu toreizējo – mazāku dzīvokli, un otrādi.  Tas, lieki teikt, prasīja dažādus dokumentus, un tā kā man toreiz nebija (un joprojām nav) laika ar tiem noņemties, es sameklēju mākleri, kuŗa visu nokārtoja manā vietā.  Māklere man atklāti pateica, ka 10 procentus no summas, ko es samaksāšu, viņa veltīs kukuļiem, lai attiecīgajās iestādēs process prasītu dažas dienas un nevis vairākus mēnešus, kā tas notika tiem cilvēkiem, kuŗi “nepratās.”  Toreiz noskurinājos, bet – kā nu ir, tā ir...

 

Pagājuša gadsimta 90. gadi bija organizētās noziedzības laikmets, kad ļoti daudzi uzņēmumi bija spiesti maksāt “jumta naudu,” jo citādi varēja sanākt, ka kādā „jaukā” naktī veikals vienkārši nodeg līdz pamatiem.  Lielajā polītikā notika privatizācijas un denacionālizācijas process, kas bija kā radīts dažāda veida koruptīviem darījumiem.  Vēl viens piemērs no manas dzīves.  Mājai, kuŗā es dzīvoju, kādu laiku pēc tam, kad es te ievācos, uzradās “īpašnieks.” Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka sievietei, kuŗa bija iesniegusi denacionalizācijas papīrus (un kuŗa tūdaļ pēc tam “denacionalizēto” māju par vismaz man nezināmu summu pārdeva vienam no tolaik jaunizceptajiem miljonāriem), celtne nekad nebija piederējusi, tā arī nebija piederējusi viņas ģimenei.  Tomēr tas prasīja 10 gadus un vairāk, lai māju no šī “īpašnieka” attiesātu. Temīda šai gadījumā bija ļoti lēnīga.

 

Nebija viegli Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam atrast pirmo priekšnieku.  Vairākus iespējamus kandidātus valdība un/vai  Saeima izbrāķēja līdz nonāca pie Gunta Rutka, kuŗš gan amatā sabija īsu laiciņu.  Pēc tam biroju vadīja direktora vietas izpildītāji, līdz 2004. gadā amatā stājās pašreizējais Saeimas deputāts Aleksejs Loskutovs. Viņa laiks KNAB vadībā beidzās pēc četriem gadiem, kad tapa atklāts, ka divi biroja darbinieki no seifa bija nospēruši iezīmētu no aizturētām personām konfiscētu naudu. Pats priekšnieks tajā visā nebija iesaistīts, bet tolaik polītiskā patvaļa bija pietiekami liela, lai to izmantotu par ieganstu atbrīvoties no bieži vien neērtā Loskutova.

 

Nākamo KNAB priekšnieku sameklēja vien pēc astoņiem mēnešiem, cita starpā pēc tam, kad toreizējais Latvijas premjerministrs Ivars Godmanis sev vien zināmu iemeslu dēļ paziņoja, ka neviens kandidāts no paša biroja priekšnieka amatam netiks pieņemts. Galu galā atrada Normundu Vilnīti, kuŗš ļoti drīz izrādījās esam cilvēks, kura mērķis šķita esam biroja degradācija. Viņš centās sagrābt savās rokās ļoti daudz varas, kašķi starp viņu un padotajiem ātri vien kļuva publiski, un mazliet vairāk nekā divus gadus pēc tam, kad viņš stājās amatā, Vilnītis no tā tika atstādināts.

 

Nākamā KNAB priekšnieka meklēšana vairs nebija tik polītikāniski patvaļīga kā iepriekšējā.  Galu galā valdība atrada toreizējo KNAB Valsts amatpersonu darbības kontroles nodaļas vadītāja vietnieku Jaroslavu Streļčenoku. Ar viņu tika saistītas ļoti lielas cerības, kā nekā savējais, „drēbi pazina”, kas gan varētu saiet dēlī? Dēlī sagāja tas, ka Streļčenoks izrādījās vīrs ar visnotaļ diktātoriskām tieksmēm.  Viņa strīdi ar vietnieci Jutu Strīķi Latvijas sabiedriski polītiskajā pasaulē ir kļuvuši par leģendu.  Vairākkārt Streļčenoks Strīķi ir padzinis, vairākkārt vai nu premjerministrs (kuŗa uzraudzībā KNAB atrodas) lēmumu ir atcēlis, vai arī tiesa ir likusi viņu atjaunot amatā.

 

Direktora sūdzības par savu vietnieci reizēm šķita gluži komiskas. Pagājušā gada septembrī Streļčenoks paziņoja, ka vērsīsies starptautiskās instancēs, lai pasūdzētos par to, ka viņa darbs tiekot traucēts un KNAB kopējais darbs – vājināts.  Tolaik sabiedrisko uzskatu pētījumu uzņēmums Latvijas fakti publicēja ziņu, ka laikā kopš Streļčenoks stājās amatā, par desmit procentiem (no 42 līdz 32 procentiem) samazinājās to respondentu skaits, kuŗi KNAB uzskata par “godīgu iestādi”.

 

Jo tālāk, jo trakāk.  Šā gada februārī Jaroslavs Streļčenoks oficiāli aicināja premjerministri Laimdotu Straujumu apturēt tās izmeklēšanas komisiju ar darbu, kuŗa pētīja viņa piemērotību amatam.  Premjerministre gluži loģiski atbildēja – nē.  Cita starpā KNAB direktors pēdējā laikā ir plaši gaudies, ka viņu spaidot polītiskas intereses.  

 

Taču pagājušajā nedēļā situācija sasniedza apogeju, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam izplatot depešu, kuŗā apgalvots, ka Latvijas televīzija, Latvijas radio un portāls lsm.lv (abu sabiedrisko mediju kopā veidota interneta vietne) pret KNAB izturoties neobjektīvi un tendenciozi, tajā skaitā publicējot ziņas bez biroja oficiālā viedokļa palūgšanas.  Šo vēstuli, kuŗu pats Streļčenoks gan nav parakstījis, birojs adresēja Nacionālajai Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP),  taču drīz vien tā nokļuva atklātībā.  Cita starpā tajā ir tabula, kuŗā ir uzskaitīti  veseli 182 dažādu raidījumu un publikāciju izvērtējumi, tajā skaitā tur arī locīts mans uzvārds.  Neatceros, kur pateicu vārdus “acīmredzot Jaroslavs Streļčenoks ar darbu netiek galā,” bet šo  uzskatu birojs novērtējis ar vārdiem “vienpusējs, nepamatots viedoklis.”  Vienpusējs noteikti, jo kāds gan cits viedoklis man varētu būt, ja ne sevis paša?  Nepamatots?  Diez vai.

 

Vispirms par to oficiālā viedokļa nepalūgšanu.  Man Latvijas televīzijā ir vairāki kollēģi, kuŗi atkārtoti lūguši Jaroslavu Streļčenoku uz interviju, bet veltīgi.  Šķiet, tas pats ir arī Latvijas radio.  Biroja priekšnieks saviem padotajiem ir stingri aizliedzis runāt ar medijiem bez viņa konkrētas atļaujas. Un ko gan KNAB būtu pateicis, ja es “oficiāli” būtu vaicājis, vai priekšnieks tiek galā ar darbu?

 

Otrkārt, polītiskām personām „saiet ragos” ar žurnālistiem un masu medijiem nekad nav prāta darbs.  Stāsts par KNAB vēstuli NEPLP ātri vien izplatījās teju visos masu informācijas līdzekļos. Žurnālā Ir kollēģis Aivars Ozoliņš rakstīja, ka KNAB “acīmredzot gribētu valsts cenzūru un sankcijas pret „nepareizajiem” sabiedriskajiem medijiem.” Demokratiskā un tiesiskā valstī tas nu nav pieļaujams.

 

Kas gan cits, ja ne pats KNAB tomēr vainojams, ka sabiedrībā ir nostiprinājies uzskats par to, ka birojs lielākoties nodarbojas ar iekšējo lietu kārtošanu, visvairāk – par  nebeidzamo riņķa danci, kuŗā iesaistīti Streļčenoks un Strīķe.

 

Vai galu galā Streļčenoks zaudēs amatu?  Visticamāk ne, jo Saeimā ir pietiekami daudz polītikāņu, kuŗiem vāja pretkorupcijas iestāde ir krietni vien vēlamāka nekā stipra.  Tā, piemēram, zaļzemnieku pārstāve, ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola ir paziņojusi, ka “līdz šim Streļčenoka kungu mēs esam vērtējuši kā profesionāli, kuŗš strādā savā jomā, un iebildumu nav bijis.”  Ņemot  vērā to, ka Zaļo un zemnieku savienības ideoloģiskais krusttēvs joprojām ir līdz kompromitētais Ventspils mērs Lembergs, par kuru mūsu laikrakstā plaši aprakstīts aizvadītajā nedēļā, šāda attieksme varbūt nav nekāds pārsteigums, bet nožēlojami gan.  

 

Un tomēr atkārtoju: Jaroslavs Streļčenoks acīmredzot ar darbu netiek galā.  Šoreiz privātā laikrakstā, kuŗa izdevēji turklāt ir ārpus Latvijas, bet to pašu pie katras izdevības es arī turpināšu teikt sabiedriskajā televīzijā un radio.  Ja  KNAB vēlas man sniegt “oficiālu viedokli” par to, tad laipni lūdzu.  Elpu gan līdz tam brīdim es neaizturēšu.