Naida mašīna uzņem apgriezienus
Juris Lorencs    07.11.2023

 

 

Bezprecedenta notikums Krievijā - Dagestānas republikas galvaspilsētas Mahačkalas lidostā ap 1000 satrakoti musulmaņu vīrieši sarīkojuši kaut ko līdzīgu ebreju grautiņam, tā saucamo “pogromu”. Svētdienas, 29. oktobra pēcpusdienā pilsētā izplatījās baumas, ka no Telavivas ieradīšoties lidmašīna ar ebrejiem, kuri bēg no kara Izraēlā. Uz skrejceļa lidaparātu ielenca satrakotu, mežonīgu cilvēku pūlis. Daži turēja rokās Palestīnas karogus un skandēja “Allah akbar” jeb “Dievs ir varens”. Atbraucēju vidū patiešām atradās daži ebreji, to skaitā arī četri Izraēlas pilsoņi. Par laimi, viņiem visiem bija arī Krievijas pases, tāpēc atbraucēji izspruka sveikā. Policija notiekošajā neiejaucās. Joprojam nav skaidrs, kādi spēki stāvēja aiz šī it kā spontānā antisemītiskā akta. Medijos izskan divas versijas. Pirmā- ka nekārtības notikušas ar Federālā Drošības dienesta (bijušās “čekas”) svētību. Otrā- ka pie vainas esot fanātiski noskaņoti musulmaņu garīdznieki. Patiesībā tas pat nav tik svarīgi, būtiskākais ir pats fakts, ka šoreiz ebrejiem tika uzkūdīti nevis krievu nacionālisti, bet gan Krievijā dzīvojoši musulmaņi. Turklāt pavisam parasti, vienkāršie cilvēki- strādnieki, taksometru šoferi, augtskolu studenti, pat skolnieki. Bet vispirms neliels atskats vēsturē. Gan Krievijas impērijā, gan Padomju Savienībā antisemītisms bija daļa no varas iestāžu oficiālās politikas, kas pat netika slēpta. Cariskajā Krievijā bija populārs sauklis “Bej židov, spasaj Rossiju” jeb “sit žīdus, glāb Krieviju”. Ebreju grautiņi bija pierasta lieta, it īpaši kazaku apdzīvotajos Krievijas dienvidos. Varas iestādes rīkojās smalkāk. Kopš Katrīnas II laikiem (precīzāk- kopš 1791. gada) ebreji Krievijas impērijā drīkstēja pastāvīgi apmesties tikai tā saucamajā Nometinājuma joslā (angliski - Pale of Settlement). Ārpus tās varēja dzīvot vien augstāko kārtu tirgoņi, amatnieki, cilvēki ar augstskolas izglītību, bijušās militārpersonas un kristīti ebreji. Vidzeme un Kurzeme atradās ārpus Nometinājuma joslas, savukārt Vitebskas guberņā ietilpstošā Latgale bija daļa no tās. Tāpēc latviešu folklorā pieminētie “paunu žīdiņi” bija ienācēji no Vitebskas guberņas, kuri uz īsu brīdi ieradās Vidzemē vai Kurzemē ar precēm un pēc to iztirgošanas atgriezās savos Latgales miestiņos. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā Krievijas Pagaidu valdība nometinājuma joslas likumu atcēla. Boļševiku apvērsums 1917. gada oktobrī pavēra ebrejiem ceļu uz varas virsotnēm. Krievijas vēsturē sākās neilgs periods, kad nepastāvēja “oficiālais antisemītisms”. Boļševiku varas augstākajā elitē līdzās krieviem un latviešiem bija liels skaits ebreju- Trockis, Zinovjevs, Kameņevs, Urickis, Radeks, Martovs, Jagoda un citi. Tolaik runāja, ka “Ļeņina režīms balstās uz žīdu smadzenēm un latviešu durkļiem”. Teju visi no šīs bolševiku “vecās gvardes” gāja bojā 1930- to gadu beigās, kad Staļins veica “partijas tīrīšanu”.

Antisemītisms Padomju Savienībā īpaši pieņēmās spēkā pēc Otrā pasaules kara. Parādījās tāds jēdziens kā “kosmopolīts”, kas politiskajā slengā kļuva par sinonīmu vārdam “ebrejs”. 1948. gadā tika fiziski iznīcināta Ebreju antifašistiskā komiteja, kas kara laikā pa visu pasauli vāca ziedojumus PSRS atbalstam. Vācija bija sakauta, ebreju palīdzība Staļinam vairs nebija vajadzīga. 1953. gada janvārī padomju pilsoņus pārsteidza ziņa centrālajās avīzēs, ka grupa ārstu visā Padomju Savienībā apzināti indējuši savus pacientus, to skaitā augstus partijas un valdības funkcionārus. Sākās masveida apcietināšanas, tika gatavotas paraugprāvas. Spriežot pēc avīžu virsrakstiem un “darbaļaužu vēstulēm”, to iznākums jau bija skaidrs- nāves sodi. “Ārstu - indētāju” kampaņai bija izteiktiantisemītisks raksturs. Par lielākajiem noziedzniekiem tika pasludināti ebreju ārsti, kurus apvainoja sakaros ar “ārvalstu cionistu organizācijām”. Daži vēsturnieki uzskata, ka “ārstu lietas” loģisks noslēgums būtu visu PSRS ebreju deportācija uz Tālajiem Austrumiem, uz Ebreju autonomo apgabalu pie Ķīnas robežas, kas pastāv vēl šodien. Par laimi, 1953. gada 5. martā nomira Staļins. 15. martā laikrakstā “Pravda” gan vēl parādījās Latvijas kompartijas 1. sekretāra Jāņa Kalnbērziņa raksts, kurā viņš atmaskoja “ārstus - slepkavas”, kas esot “pārdevušies amerikāņu un angļu cilvēkēdājiem”. Bet politiskā situācija bija mainījusies. Pagāja vēl divas nedēļas, un aprīļa sākumā “slepkavas baltajos halātos” tika atbrīvoti no cietumiem. “Ārstu lietas” izbeigšana bija pirmais signāls, ka Padomju Savienībā sākušās pārmaiņas. Tomēr diskriminācija pret noteiktām tautībām saglabājās. Piemēram, latvieši padomju varai bija aizdomīgi tāpēc, ka bija karojuši leģionā, daudziem ārzemēs dzīvoja radi. Savukārt ebreji bija potenciālie aizbraucēji, kuri par brīvu izstudē padomju augstskolās un pēc tam emigrē uz Izraēlu. Šī iemesla dēļ vairākās augstskolās, kur gatavoja speciālistus PSRS militārajai industrijai (piemēram- Maskavas Fizikas un tehnoloģiju institūts, Maskavas Inženierfizikas institūts), ebrejiem bija tikpat kā neiespējami iestāties. Bet kā tad varēja atpazīt, kurš ir latvietis, kurš krievs, ebrejs vai uzbeks? Pavisam vienkārši- Padomju Savienībā personības dokumentos un anketās pastāvāja tā saucamais “5. punkts”, kurā tika uzrādīta cilvēka tautība. Jebkuri mēģinājumi slēpt vai mainīt tautību izraisīja pastiprinātu drošības iestāžu interesi.

Pavisam īpatnējā veidā ebreji par sevi atgādināja pēc PSRS sabrukuma. Būdami talantīgi komersanti, daudzi no viņiem kļuva par dolāru miljonāriem, daži pat pie miljardieriem, tā saucamajiem oligarhiem. Starp tuvākajiem Putina sabiedrotajiem savulaik bija arī ebreju izcelsmes oligarhi- brāļi Rotenbergi, Abramovičs, Berezovskis (kurš gan krita nežēlastībā un mīklainos apstākļos nomira Anglijā), Usmanovs, Hāns, Frīdmans. Latvijas medijos bieži apspriestajam Krievijas miljardierim Petram Avenam, kurš patlaban uzturās savā lauku īpašumā Madonas novadā, māte ir ebrejiete. Saskaņā ar Izraēlas likumiem tas Avenam ļautu iegūt arī šīs valsts pilsonību. Izskatās, ka Krievijā viņu patlaban īpaši negaida. Putina režīms ir iekustinājis milzīgu naida mašīnu, kurā par ienaidniekiem paludināti ukraiņi, latvieši, poļi, amerikāņi, “kolektīvie Rietumi” un nu jau arī ebreji. Kā liecina vēsture, naids pret ebrejiem ir jebkura totalitāra režīma loģiska attīstības fāze. Varam vien mierināt sevi ar domu, ka agrāk vai vēlāk šādi režīmi sabrīk, un Putina Krievija nebūs izņēmums.