EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Nacionāla vai polītiska nācija?
125088
Foto: LETA

Sallija Benfelde    24.05.2022

 

 

9. un 10. maija notikumi pie pieminekļa Rīgā, ko tagad Latvijā dēvē par okupācijas monstru vai vienkārši par okupekli, ir atvēruši emociju bezdibeni gan tajos, kuŗiem Latvija ir mīļa un dārga, gan tajos, kuru dzīvē 21. gadsimta Hitlers, Krievijas diktators Putins ir gluži vai dzīves jēga un augstākā vērtība.

 

Ja skatāmies pavisam racionāli, tad, protams, nekas ārkārtējs nenotika, ziedus pie pieminekļa aizgāja nolikt daudz mazāk cilvēku nekā parasti, nenotika negausīga svinēšana ar vodku, dziesmām un dižošanās ar Krievijas karogiem un Georga lentītēm. Savulaik Staļina pārrakstītās un Putina rūpīgi veidotās varonīgās vēstures, Eiropas atbrīvotāju un laimes nesēju uzvaras svētki pie okupekļa nenotika, jo Saeima pieņēma grozījumus Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā, kas aizliedz rīkot publiskus pasākumus tuvāk par 200 metriem no jebkuŗa Padomju armiju vai tās karavīru uzvaru un piemiņu slavinoša pieminekļa. Publiskos pasākumos arī aizliegts izmantot militāru agresiju slavinošus simbolus, piemēram, „Z” un „V”, ko lieto, lai slavinātu Krievijas agresiju Ukrainā. Kā zināms, nacisma sagrāves un upuŗu piemiņas diena Eiropā tiek atzīmēta 8. maijā, bet 9. maijā ir Eiropas diena, kuru neviens nevienam nav aizliedzis svinēt, tieši otrādi – ja nebūtu kaŗa Ukrainā, tā droši vien būtu bijusi īsta svētku diena. Šogad 9. maijs Latvijā bija Krievijas agresijā pret Ukrainu cietušo un bojā gājušo upuŗu piemiņas diena. Šajā dienā iedzīvotājus aicināja neapmeklēt Latvijas okupāciju slavinošus monumentus. Un, protams, nolikt ziedus brāļu kapos, kur daudzviet Latvijā apglabāti bojā gājušie kaŗavīri, neatkarīgi no tā, kuŗā pusē tie karojuši, nav aizliegts nevienā datumā, bet to uzvaras svinētāji nekad nav darījuši. 

 

Jā, nākamajā dienā, 10. maijā, sākās zināmas jukas – ziedi agri no rīta bija novākti, uzvaras atzīmētāji apvainojušies, un sākās jauns „svētceļnieku” gājiens ar ziediem, policija lāgā nesaprata, ko darīt. Vakarā pasākums izvērsās jau agresīvāks, līdz iesaistījās policijas speciālā vienība, laukums ap monstru tika norobežots, un vēlāk pieeja tā territorijai tika slēgta pavisam. Pēc tam Saeimā sākās vainīgo meklēšana, sašūpojās valdība, un beigu beigās tika nomainīti divi ministri.

 

Tāds varētu būt šo divu maija dienu īsais pārskats ar zināmu ironijas piedevu, ja vien šie notikumi nebūtu atkal, pēc 30 gadiem, visus “spēlētājus” nolikuši kā uz spoži apgaismotas skatuves.

 

Protams, ne jau tikai tās divas maija dienas, bet kaŗš Ukrainā un Krievijas neaptveramā nežēlība un cinisms, jebkādu cilvēku pasaulē pieņemto likumu, vienošanos un tradiciju ignorēšana ir apliecinājusi, ka Putina režīms ir tieši turpat, kur bija Hitlers un Staļins.

 

Jāteic, ka šos trīsdesmit gadus Latvijas sabiedrība vairāk vai mazāk ir centusies ievērot kaut kādu toleranci, bieži vien ar aizvainojumu un rūgtumu noraugoties uzvaras svinībās, bet lielākoties tas noticis, daudz nerunājot un ļoti skaļi nepārmetot svinētājiem. Tiesa, ar katru gadu svinēšana notika aizvien skaļāk, tajā iesaistījās politiķi ar partiju „Saskaņa” priekšgalā. Un jāpiebilst arī, ka par tā dēvēto integrācijas polītiku mēs vai nu nelikāmies ne zinis, vai arī tika uzskatīts, ka vienkārši piespiedīsim “viņus integrēties”. Tagad kaŗš visu nolicis savās vietās. Kļuvis skaidrs, ka ir sabiedrības daļa, kas nekad nemainīs savus uzskatus par to, ka Otro pasaules kaŗu uzvarēja Krievija, ka okupācija bija atbrīvošana un ka atbrīvotāji ir atnesuši mums maizi un kultūru. Tajās maija dienās tas tika kliegts sejā žurnālistiem un policistiem, pat piedraudot, ka „mēs jums vēl parādīsim, jūs vēl redzēsiet!” 

 

Kā atbilde uzvaras svinētājiem 20. maijā notika gājiens „Par atbrīvošanos no padomju mantojuma” no Brīvības pieminekļa līdz okupācijas piemineklim Uzvaras parkā, tur arī notika koncerts. Gājiena noskaņa bija cita – gaiša un priecīga, tajā piedalījās aptuveni 5000 cilvēku, bija daudz jauniešu. To pārraidīja arī televīzijas. Daudzi rakstīja sociālajos tīklos, ka jūtas kā brīvības svētkos, ir laimīgi, jo tas bija arī atbalsts tam, ka okupācijas piemineklis tiešām ir jānojauc, kā tas tika nolemts.

 

Viss bija labi un jauki, mazliet mulsināja gan viena no trijām prasībām – atņemt pilsonību tiem pilsoņiem, kuŗi nav lojāli pret Latviju. Kā zināms, pilsonību var atņemt tikai dubultpilsoņiem, jo likumi un vienošanās neļauj Eiropā palielināt bezvalstnieku skaitu, turklāt nelojālais cilvēks tāpat paliktu Latvijā, jo viņu nekur nevar aizsūtīt, bet tas ir atsevišķa raksta un skaidrojuma temats.

 

Tas, kas pamazām sāk biedēt, ir atklātais naids no abām pusēm, aicinājumi „atkrievot Latviju”, kas faktiski nozīmē vēršanos pret jebkuŗu citu tautību Latvijā, izņemot latviešus. Manuprāt, tas nozīmē pēc kāda laika nonākt tur, kur jau ir Putina režīma atbalstītāji. Putinam (vismaz teorētiski) krievi ir pārāki un īpašāki par visiem citiem, lai gan patiesībā cilvēki vispār viņu neinteresē un ir tikai saviem nolūkiem izmantojama masa. „Atkrievošana” manuprāt var beigties ar to pašu – te atrasties ir tiesības tikai latviešiem, kas ir absurds, jo Latvijā nekad nav dzīvojuši tikai vienas etniskās grupas cilvēki un tas būtu cilvēku pamattiesību smags pārkāpums. Citiem vārdiem sakot – vai Latvija grib būt etniska vai polītiska nācija? Kā zināms, nācija ir vēsturiski izveidojusies cilvēku kopība, kurai ir kopīga valoda, territorija, ekonomiskā dzīve, kultūras un reliģijas īpatnības, tendence veidot nacionālu valsti. Etniska nācija nozīmē tikai vienas tautības, bet polītiska nācija – ka cilvēkus bez valodas, kultūras utt. apvieno un saliedē arī vienādas vērtības un pamatprincipi. Latvijā latviešu valoda ir valsts valoda, bet tas nenozīmē, ka nācija prot un runā tikai vienā valodā.

 

Kaŗš ir padarījis ukraiņus par polītisku nāciju, lai gan tur dzīvo daudz krievu un arī ebreji. Naids, aizvainojums un dusmas nekad neļaus risināt problēmas un veidot savu valsti kā zemi, kuŗā cilvēki grib dzīvot un ir laimīgi!

 

Ukraiņu polītologs Sergejs Gudkovs nesen uz jautājumu, kas Ukrainā būtu jādara pēc kaŗa, atbildēja, ka, pirmkārt, tā jāveido pievilcīga dzīvei, jo cilvēki ir jebkuŗas valsts galvenais kapitāls. Otrkārt, ir jāiztiek bez naida, vajāšanām, bez izsūtīšanām, ir jāievēro visas starptautiskās cilvēktiesības. Ir jāpieņem racionāli un saprātīgi lēmumi, kas nebalstās naidā un atriebībā.

 


 

Atpakaļ