Nacionāla un demokratiska - gluži dabiski
FRANKS GORDONS    03.03.2020

 

 

VĒROJUMI UN PĀRDOMAS

 

Piektās datoru paaudzes laikmetā globalizācija ir neapstrīdama un nenovēršama. Viss saistīts ar visu – jebkurā jomā. Taču līdztekus globalizācijai sabiedriskajā apritē ieviesies ne visai skaidrs termins "globālisms":, kas tiek stādīts pretim "nacionālajam". Runa ir par tā sauktajam nacionālajām valstīm, un ir tādi, kas apgalvo, ka nacionālā valsts neesot savienojama ar demokratiju.

 

Taču pieredze rāda, ka nacionāla valsts var būt demokratiska - un te nav pretrunas, tas ir gluži dabiski.

 

Sāksim ar Latviju - latviešu tautas nacionālo valsti, kuras būtība pārliecinoši formulēta Satversmes preambulā. Tās pilsoņiem neatkarīgi no tautības ir garantēta vārda, saulču un konfesijas brīvība, un piedalīties Saeimas velēšanās var viss politiskais spektrs - no Latvijas krievu savienības līdz Nacionālajai savienībai "Taisnīgums". Rīgas krievu avīze "Segondņa" un tās portāls bb.lv var netraucēti paust, teiksim, pretlatviskus viedokļus, un nepilsoņu (pastāvīgo iedzīvotāju) bērniem nu garantēta Latvijas pilsonība.

 

Latvija tātad ir reizē nacionālā un demokratiska valsts. Diemžēl arī pēc turpat 30 atjaunotas neatkarības gadiem tā nes, var teikt, smagu "hipotēku", kas mantota no turpat pussimts padomju okupācijas gadiem: patlaban latviešu Īpatsvars ir vien 62 procenti no valsts iedzīvotāju kopskaita, tās galvaspilsētā Rīgā 46 procenti - tātad mazāk par pusi.. Latvijas pamattautai pretim stāv diezgan kompakta t.s. lingvistiskā kopiena - krievvalodīgo masa, kurai valsts neliedz ik gadus 9. maijā apliecināt savu visai atšķirīgu vēstures izpratni.

 

Te vērts atgādināt, kā 1935. gadā latviešu Īpatsvars Latvijā bija 75 procenti, kamēr mazākumtautības - krievi, vācbalti, žīdi, baltkrievi - 25 procenti.. Toreiz Latvijā nepastāvēja divkopienu valsts drauds, ar kuru tai joprojām jārēķinājas...

 

Ņemsim Franciju. Tā bez šaubām ir nacionāla valsts. Pat tās oficiālais nosaukums ir "Franču (nevis Francijas) republika". Un tā reizē ir demokratiska. 1958. gada konstitūcija tās iedzīvotājiem garantē visai plašas brīvības un tiesības, un turklāt tur valda "laicīguma" (laicite') princips - baznīca ir atdalīta no valsts. Etniskie franči sastāda šīs valsts absolūto vairākumu, un mazākumtautĪbu pārstāvji, izņemot vienu grupu, nekad neradīja problēmas. Visi bērni Francijā mācās franču skolās pēc kopīgas programmas, un valsts svētkos visi dzied "Marseļezu".

 

Tā viena Īpatnējā grupa ir islamticīgie,, kuru mentalitāte un dzīvesveids ir stipri atšķirīgs. Taču, kaut gan Parīzes priekšpilsētās un Marseļā viņu klātbūtne ir uzkrītoša,, visas Francijas mērogā viņu īpatsvars ir 8,8 procenti - mazāk par desmito daļu. Un viņu bērni iet jau pieminētās franci skajās.

 

Tātad Francija ir nacionāla un demokratiska.

 

Ņemsim Vāciju. Tā ir neapšaubāmi vāciska. Tās himna beidzas ar vārdiem "Bluhe deutsches Vaterland"(Plauksti, vācu tēvzeme).Visi bērni, neatkarīgi no tautības, mācas vācu skolās pēc kopīgas programmas.

 

Vācijas konstitūcija (Grundgesetz) ganatē demokratiskas brīvības gan valsts, gan federālo zemju mērogā.

 

Interesanti, ka vācu patriotisms, lepnums par savu valsti visspilgtāk izpaužas tad, kad Vācijas komanda (neatkarīgi no spēlētāju etniskas izcelsmes) uzvar starptautiskos čempionātos.

 

Tāpat kā Francija, zināmas problēmas Vācija rada islamticīgie, lielākoties turki un kurdi, kuru Īpatsvars Vācijā ir 5,7 procenti - stipri mazāk nekā Francijā.

 

Taču visai pozitīvs piemērs Vācijā ir Čems Ozdemirs - cienījams vācu politiķis, parlamenta deputāts, kurš vairākus gadus bija diezgan ietekmīgās politiskas partijas "Die Gruenen' (Zaļie) līdzpriekšsēdētājs un tagad vada Vācijas transporta komiteju. Dzimis 1965. gadā netālu no Štutgartes, turku viesstrādnieka ģimenē, kas neilgi pirms tam ieguva Vācijas pilsonību. Čems Ozdemirs ir, var teikt, simtprocentīgas integrācijas piemērs.

 

Gan Vācijā, gan Francija ir partijas, kas prasa vēl faraniskaku, vēl vācisku valsti un pieder pie galēji labējā spārna: Mrinas Lepēnas "Nacionālā fronte" un AfD - "Alternatīva Vācijai". Abas saņem finaciālu palīdzību no Krievijas un atbalsta Kremļa imperiālas ambicijas.Un Putina režīmam izdevīgi atbalstīt visu, kas vērsts uz Eiropas Savienības un "kolektīvo Rietumu" vājināšanu.