Mūžīgie Jāņi
Juris Lorencs    16.06.2020

 

 

Es atceros - ir 1979. gada 23. jūnijs, sestdiena, Līgo vakars. Nupat esmu pabeidzis pirmo kursu Latvijas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, nokārtojis pēdējo pavasara sesijas eksāmenu un pa Suvorova (tagad Marijas/ Čaka) ielu braši soļoju dzelzceļa stacijas virzienā. Kopā ar dažiem studiju biedriem gatavojamies svinēt Jāņus kādās lauku mājās netālu no Ogres. Kas mani visvairāk pārsteidz - ka šajā pēcpusdienā uz ielas esmu gandrīz vai vienīgais gājējs. Neredz arī privātās automašīnas, kursē vien sabiedriskais transports, trolejbusi un autobusi. Parasti tik dzīvā Suvorova iela ir pilnībā izmirusi. Jo visa Rīga jau ir laukos. Un piepeši es aptveru - cilvēku atstātā pilsēta, tās tuksnesīgās ielas ir demonstrācija. Kaut kas līdzīgs degošo svecīšu jūrai Mirušo piemiņas dienā Brāļu kapos. Par spīti padomju laikiem, latvieši gatavojas svinēt Jāņus! Vēl vairāk - izrādās, mēs esam pratuši iesaistīt savos svētkos arī cittautiešus. Uz ielas nav ne latviešu, ne krievu. Es gan apzinos, ka viens no iemesliem šī tukšuma ir sestdiena. Var kārtīgi nosvinēt, paspēt izbraukāt Latgali vai Liepāju un svētdienas vakarā atgriezties Rīgā. Nāks citi gadi, kad Līgo un Jāņi iekritīs darbdienās. Un Rīga atkal būs tukša. Varbūt ne tik tukša kā tajos 1979. gada Jāņos, bet tomēr.

 

Taisnības dēļ jāsaka, ka okupācijas laikos varas attieksme pret Jāņu svinēšanu bija visai pretrunīga. Padomju Latvijā Jāņi kā valsts svētki un brīvdiena saglabājās līdz pat 1950. gadam, tātad vēl “Staļina laikos”. Pēc tam tos neaizliedza, vienkārši vairs neatzina “oficiāli”. Viens no iemesliem Jāņu izņemšanai no svētku kalendāra- pārāk daudz brīvdienu. Tautai jāceļ komunisms, piecgadi trijos gados! Tie, kuri šodien apgalvo, ka par Jāņu svinēšanu draudēja “čekistu represijas”, runā muļķības. Vai nu viņi ir tik jauni, ka neatceras padomju laikus, vai arī paši tik centīgi sekoja partijas “ģenerālajai līnijai”, ka kļuva svētāki par Romas pāvestu. Un patiesībā jau nekādas “ģenerālās līnijas” nemaz nebija. Kompartijas ideologiem Maskavā tādi Jāņi bija vienaldzīgi, savā ziņā pat vērtīgi- jo tos varēja pretstatīt kristīgās baznīcas svētkiem. Lūk, vienkāršajai darba tautai pašai savi svētki, senāki par Ziemassvētkiem un Lieldienām! Diemžēl Latvijā bija viens cilvēks, kurš Jāņos saskatīja bīstamas “buržuāziskā nacionālisma” paliekas. Vienkāršs lauku puika, Iecavas pagasta zemnieka dēla Arvīds Jāņa dēls Pelše (1899- 1983). Viens no ievērojamākajiem latviešu boļševikiem, čekists, kurš mūža nogalē izkalpojās līdz ietekmīgajam kompartijas Politbiroja locekļa statusam. Laikā no 1959. gada līdz 1966. gadam Arvīds Janovičs vadīja Latvijas kompartiju. Tieši Pelše 1961. gadā ierosināja pārdēvēt Rīgu par Gagarinu- par godu pirmajam kosmonautam Jurijam Gagarinam. Labi, ka vismaz “biedriem” Maskavā pietika saprāta šo ideju neatbalstīt. Pelše visādi centās nīdēt arī Jāņus. Aizgāja pat līdz tādam absurdam kā pārtikas produktu nosaukumu maiņa. Piemēram, Jāņu siers pārtapa par ķimeņu sieru. Protams, tauta turpināja svinēt Jāņus arī “Pelšes laikos”. Par laimi, 1966. gadā dedzīgais boļševiks pārcēlās uz Maskavu, un Jāņu svinēšana atgriezās ierastajās sliedēs. Galvenais noteikums- rīt no rīta jābūt darbā! Dažviet laukos, kolhozos un sovhozos pat rīkoja vērienīgas Jāņu svinības ar kopīgu ugunskuru, zaļumballi un oficiālu brīvdienu. Manas bērnības un jaunības gados Aiviekstes upes ieloks Lubānā bija vienos ugunskuros. Tagad to kļuvis mazāk. Cilvēki aizbrauc labākas dzīves meklējumos, lauki un mazpilsētas iztukšojas. Daudzi lubānieši Jāņus šogad svinēs Īrijā, Anglijā, Norvēģijā.

 

Šī gada 11. jūnijs, Ludza. Pilsēta Latgalē, kurā puse iedzīvotāju ir tā saucamie krievvalodīgie- krievi, poļi, baltkrievi. Klausos, kā lielveikalā pie kases sarunājas divi vīri. “Gde budeš prazdnovatj Ļīgo?”. “Neznaju. Iz za virusa zaļumballe naverno v etom godu ne budet. Vozmu pivo, Jāņusiers i s druzjami budem sidetj v sadu”. Latviski tas skanētu tā: “Kur šogad svinēsi Līgo”? “Vēl nezinu. Dēļ vīrusa zaļumballes šogad laikam nebūs. Paņemšu alu, Jāņu sieru un ar draugiem sēdēšu dārzā”. Nav krieviem tādu vārdu kā Līgo, zaļumballe un Jāņu siers. Būdama liela tauta, tā par savas valodas tīrību īpaši neuztraucas un bez lieliem aizspriedumiem pārņem citu valodu vārdus. Tā dažkārt veidojas dīvains krievu- latviešu valodu sajaukums. Patiesībā Jāņus šodien svin (pēc vecā kalendāra, tātad divas nedēļas vēlāk, 6. un 7. jūlijā) arī Baltkrievijā, Ukrainā un Krievijā. Ne tik plaši kā Latvijā, bet svin. Tā ir Ivana Kupalas diena ar ugunskuriem, ziedu vainagiem, papardes zieda meklēšanu un obligātu nakts peldi “pa pliko”. Pirms dažiem gadiem es biju liecinieks Jāņu svinībām Ukrainā, Vinnicas pilsētā. Lielveikali bija izsludinājuši “svētku atlaides”, pilsētas parkos notika tautas deju kopu un koru koncerti, pat vainagu pīšanas sacensības.

 

Un tomēr visā pasaulē ir tikai trīs zemes, Latvija, Lietuva un Igaunija, kur vasaras saulgrieži iekļauti svinamo, izejamo dienu kalendārā. Tā nu iznāk, ka esam pēdējie “oficiālie” pagāni. Unikāli ar to, ka mums izdevies saglabāt senču mantojumu, kas daudzviet Eiropā zudis un aizmirsts. Jāņi vajadzīgi mums pašiem, un patiesībā tie ir vērtīgi arī citiem. Jo šie svētki ir kas īpašs, citādāks globalizētajā, vienveidīgajā un aizvien garlaicīgākajā pasaulē. Mūsu mūžīgie Jāņi. Bet Jāņu ugunskurs- tas ir kā signāls, zīme, bākas uguns, kas latviešiem rāda ceļu uz nākotni. Apliecinājums citiem un mums pašiem, ka mēs bijām, esam un būsim.

 

Priecīgus Jāņus! Līgo!