„Mēs neesam truli austrumu zemcilvēki”
   20.01.2015

 

Igaunijas Valsts prezidents Tomass Hendriks Ilvess (Toomas Hendrik Ilves) brīdina neignorēt Putina radītos draudus un jautā, vai vācu „Krievijas sapratēji” joprojām pieprasīs „iejutību”, ja Krievija uzbruktu Baltijas valstīm. 

 

Krievijas ģenerālstāba priekšnieks Valerijs Gerasimovs Maskavā paziņojis: „Mūsu kaujas vienības tiks papildinātas atbilstoši mūsu militārajiem plāniem.” Īpaša uzmanība tikšot pievērsta Kaļiņingradas apgabala robežām ar Poliju un Lietuvu. Kopš Ukrainas krizes sākšanās situācija Baltijas jūras reģionā ir kļuvusi saspīlēta, jo Maskavas vara nozīmīgi paplašinājusi savu gaisa un jūras spēku manevrus. Kopš tā laika NATO intensīvāk patrulē gaisa telpā virs Baltijas, un līdz pagājušā gada beigām šo norisi vadīja Vācijas  Bundeswehr (federālie aizsardzības spēki). Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess pieprasa vēl spēcīgāku NATO klātbūtni. Ar Igaunijas prezidentu, sociāldemokratu, kuŗš šajā amatā ir kopš 2006. gada, sarunājās Štefānija Bolcena (Stefanie Bolzen).

 

Vai igauņiem ir iemesls baidīties?

Tomass Hendriks Ilvess. Tā kā esam ES un NATO dalībvalsts, mums nav iemesla baidīties. Mēs pārdzīvojam radušos situāciju tāpat kā Rietumvācija pirms 1989. gada. Briesmas pastāv, jāvēro draudīgi gājieni, bet ar to pierod sadzīvot un reizēm pat par to pajoko.

 

NATO virspavēlniecībā Briselē un Eiropas valstu galvaspilsētās daži ir izteikušies, ka baltieši esot histēriski.

Tas ir tipiski tādiem cilvēkiem, kas nevēlas notikušajā ieskatīties dziļāk. Pēc Aukstā kaŗa beigām radītā pasaules kārtība ir izjaukta. Lauztas tikušas kā ANO harta un Helsinku vienošanās, tā arī 1990. gadā parakstītā Parīzes harta, kas paredz, ka ikviena valsts drīkst pati lemt par savas nacionālās drošības jautājumiem. Šīs vienošanās ir parakstījusi arī Maskava. Tas, ka gruzīni vēlējas satuvināties ar NATO, Krievijai bija pietiekams pamats 2008. gadā uzsākt kaŗu. Šoreiz iegansts ir kaut kas tik nenozīmīgs kā asociācijas līgums ar ES.

 

Vai tas patiesi ir tik nenozīmīgs?

Mani patiešām izbrīna, ka franču, vācu un citi preses komentētāji notikušajā vaino šo asociācijas līgumu. Tas nav nekas cits kā vienošanās par savstarpēju brīvu tirdzniecību un studentu apmaiņa. Tas nav nekas vērienīgs. Tomēr „Putina sapratēji” pārmet ES, ka tā ir kļūdījusies. Ka esot iejutīgāk jāizprot Krievijas bažas.  Manuprāt, galīgā atbilde uz šo jautājumu jau ir atrasta – 1945. gada 8. maijs, kad tika izbeigta citu valstu territoriju iekaŗošana tikai tāpēc vien, ka tur dzīvo kāda minoritāte. Tas, ka vācieši tagad pieprasa iejutību pret Krievijas rīcību, man šķiet idejas „Blut un Boden” atdzimšana.*

 

Vai jūs Rietumu sabiedroto vidū jūtaties kā savrupnieks?

Nē, drīzāk domāju, ka mūsu viedoklis ir apstiprinājies. Divdesmit gadus mums, austrumeiropiešiem, stāstīja – nomierinieties, Krievija ir gluži normāla valsts. Bet tagad redzam, ka mums tomēr ir bijusi taisnība. Pirms dažām dienām mēs virs Baltijas jūras novērojām Krievijas gaisa spēku stratēģiskos bumbvedējus. Un tomēr daži saka, ka mēs esot paranoiķi! Ļaudīm, kuŗi tā runā, labāk derētu paskatīties uz savu valstu budžeta deficitu un nesamaksātiem parādiem.

 

Daudzie manevri virs Baltijas jūras, Igaunijas robežsarga nolaupīšana – kas vēl sagaidāms no Putina?

Mums nevajadzētu ļauties kādām fantāzijām. Šajās norisēs var saskatīt ideju „mēs esam lieli un vareni”. Bet šoreiz Krievija ir pārrēķinājusies, reakcija uz tās rīcību ir izrādījusies daudz nopietnāka nekā bija domāts. Krievi cerēja, ka viss ātri noklusīs, tāpat kā toreiz pēc Gruzijas notikumiem.   

 

Ukrainas gadījumā tā nenotiks?

Pēc sarunas ar (Vācijas) prezidentu Gauku (Gauck) Minchenē (2014. gada drošības konferencē) jūtos daudz drošāk. Iepriekš ilgu laiku domāju, ka Vācijai arvien ir bijuši attaisnojumi neko nedarīt: Otrais pasaules kaŗs, Gestapo, Stasi.

 

Kāds, jūsuprāt, ir pašreizējais apdraudējums? 

Es nebažījos par to, ka Krievija varētu drīzumā kaut ko uzsākt. Drīzāk satrauc tas, ka ignorējam reālitāti, līgumus, kas tiek lauzti. Un mēs nereaģējam, jo tas taču  ir nepatīkami. Tādām mazām valstīm kā manējā norunu ievērošana ir ļoti svarīga, jo citādi lielās valstis var darīt visu, kas vien tām ienāk prātā.

 

Putins argumentē, ka Rietumi apdraudot Krieviju.

Apdraud Krieviju? Tātad mēs tagad vainosim upuŗus – ukraiņus? Lai kā arī būtu, ja mums uzbrūk un masveidīgi nogalina cilvēkus, Vācijā arvien atradīsies kāds, kas prasīs vairāk iejutības pret Krieviju.

 

Kas Igaunijai vajadzīgs, lai tā nenotiktu?

Mēs ik gadu veltām aizsardzībai divus procentus no mūsu budžeta, joprojām uzturam obligāto kaŗaklausību, un tauta pret to izturas ļoti atsaucīgi. 1968. gadā, kad padomju armija iebruka Prāgā, Rietumvācijas valdība darīja visu iespējamo, lai uz iespējami vēlāku laiku tiktu atlikta iecerētā sabiedroto kaŗaspēka izvešana. Tagad pierobežas valsts esam mēs – tāpat kā Rietumvācija tolaik. Rietumvācijā joprojām ir 45 000 ASV kaŗavīru, bet Igaunijā pašlaik –  150.

 

Kopš Ukrainas krizes sākšanās NATO ir pastiprinājusi savus spēkus Baltijā. Bet sabiedrotie nevēlas aizskart NATO un Krievijas pamatlīgumus, kas liedz pastāvīgu militāro spēku turēšanu pie Krievijas robežām.

Jā, līgumā parādās vārds „pastāvīgu”. Bet tāpat arī „pastāvošā drošības situācija”. 1997. gadā, kad šī vienošanās tika parakstīta, piedaloties Borisam Jeļcinam, Krievijas kaŗa lidmašīnas nespēja pat pacelties gaisā, jo tām trūka degvielas. Tā bija gluži citāda drošības situācija. Ja tagad citas NATO valstis mums mēģina iestāstīt, ka nekas nav mainījies, mūsu drošības garantijas  kā NATO dalībvalstij var sākt likties šaubīgas.

 

Kāpēc jūsu NATO partneŗi nemaina savu skatījumu?

To man ir grūti saprast. Kad es šo jautājumu uzdodu augstākajai vadībai, tie pagriež muguru.

 

Kāpēc?

Tāpēc, ka jautājums ir pārāk neērts un pagaidām trūkst atbildes, kas loģiski pārliecinātu. Bet mēs neesam truli austrumu zemcilvēki! Šī augstprātīgi laipnā izturēšanās pret igauņiem ir pretīga.

 

Tulkojis Pēteris Bolšaitis

 

* Blut und Boden (asinis un zeme) – viena no nacionālsociālistu pamatideoloģijām, kas vēstīja, ka vācu kolonistu veiktie lauksaimniecības uzlabojumi Eiropas austrumos ir attaisnojums šo teritoriju iekārošanai un kolonizācijas paplašināšanai (P.B.)

Oriģinalā raksts izlasāms www.welt.de