Mēs neesam parādā pasaulei
Juris Lorencs    09.05.2023

 

 

Kā jau varēja paredzēt, Latvijas valdība 2. maijā nolēma pagarināt ārkārtas situāciju uz robežas ar Baltkrieviju līdz 10. augustam. Nelegālā robežpārkāpēju krize, kas sākās 2021. gada vasarā, joprojām nav beigusies, tā pat pieņemas spēkā. Aizvadītajā 2022. gadā kopumā novērsti 5286 cilvēku mēģinājumi nelikumīgi šķērsot Latvijas - Baltkrievijas robežu, bet 217 migranti (sievietes ar bērniem, slimnieki utt.) humānu apsvērumu dēļ ielaisti Latvijā. Savukārt šogad līdz 25. aprīlim no nelikumīgas robežas šķērsošanas atturēti 2146 cilvēki, uzņemti- 175 cilvēki. Pēc valdības sēdes notikušajā preses konferencē ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs atzina, ka “situācija uz robežas nav uzlabojusies, tā atkal pasliktinās. Arvien vairāk nelegālo migrantu cenšas šķērsot mūsu robežu, pieaugusi slodze robežsardzei.” Turklāt naktī no 1. uz 2. maiju imigranti uzbrukuši Latvijas robežsargam, un tas uzskatāms par ārkārtas gadījumu. Lūk, kā notiekošo komentēja iekšlietu ministrs Māris Kučinskis: “Aizturētie cilvēki, šķērsojot robežu, metušies virsū robežsargam, nācās iejaukties arī robežsardzes sunim, un arī ar to vēl mēģināja cīkstēties. Cilvēki pielietoja spēku pret mūsu robežsargiem, kas nav pārāk biežs gadījums. Šodien runājām ar aizsardzības ministri, ka acīmredzot tuvojas brīdis, kad robežas apsargāšanā būs nepieciešama lielāka zemessargu iesaiste.”

 

Par migrantu krizi katru dienu ziņo mediji, par to daudz rakstījis arī “Laiks”. Tomēr šoreiz situācija ir īpaša. Pirmkārt, ja agrāk uz robežas notvertajiem pārkāpējiem pasēs bija Baltkrievijas vīza, tad tagad aizvien biežāk parādās “tūristi” ar Krievijas vīzām kabatā. Tas nozīmē, ka ne tikai Lukašenko, bet nu jau arī Putina režīms pret Latviju izmanto hibrīdo ieroci- nelegālos migrantus. Otrkārt, par sevi sāpīgi atgādina iepriekšējās valdības nepadarītais mājas darbs- neuzceltais žogs uz robežas ar Baltkrieviju un tālākā perspektīvā arī ar Krieviju. Tikmēr gan Polija, gan Lietuva uz savām robežām ar Baltkrieviju jau uzbūvējušas teju vai nepārvaramus, ar novērošanas kamerām un sensoriem aprīkotus šķēršļus. Saprotams, ka šādā situācijā īpaši “kārdinoša” kļūst tieši vāji aizsargātā Latvijas robeža. Treškārt - pret Latviju tiek vērsts informātīvais kaŗš. Šī gada 19. aprīlī Katarā bazētajā medijā “Al Jazeera” parādījās Michala Kranca publikācija angļu valodā - “Cilvēkus, kuŗi ierodas Latvijā, spīdzina drošības dienesti” (Michal Kranz: “People crossing into Latvia allege torture by security services”).

 

M. Krancs intervējis kādu Abdalrahmanu no Sīrijas, kuŗš patlaban atrodas Vācijā. 2022. gada sākumā šis “bēglis”, kā viņš pats apgalvo, pametis Sīrijā ģimeni, sievu un divus bērnus, lai dotos uz Eiropu. Vispirms viņš ieradies Libānā, tad Krievijā, līdz nonācis Baltkrievijā. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem iekļūt Polijā un Lietuvā Abdalrahmans aizvadītā gada decembrī devies uz Latvijas robežas pusi. Tur viņš samaksājis cilvēku kontrabandistiem (smuggler) 5000 ASV dolaru, kuŗi apsolījuši nogādāt “bēgli” pāri robežai. Viņš notverts jau Latvijas territorijā, kur esot pakļauts pazemojumiem- apliets ar aukstu ūdeni, apdedzināts ar cigaretēm, mocīts ar elektrošoka ierīci utt. To visu it kā darījuši sejas maskās tērpušies robežsargi vai policisti. Protams, viņa vārdiem nav nekādu pierādījumu. Latvijā Abdalrahmans septiņas dienas pavadījis ieslodzījumā un tad nogādāts bēgļu uzturēšanās centrā. No turienes viņš aizbēdzis un ar cilvēku kontrabandistu palīdzību janvārī nokļuvis Vācijā. Cits robežpārkāpējs vārdā Hasans, kuŗš ceļojis kopā ar Abdalrahmanu, “Al Jazeera” žurnālistam izteicies: “Robežsargi jautā - vai tu esi ukrainis? Kad jūs sakāt “nē”, smaids viņu sejās pazūd.” Patiesi- kāda var būt līdzcietība pret cilvēkiem, kuŗi pamet ģimeni un atrod 5000 dolarus, lai nelegāli iekļūtu Eiropā?

 

Labā ziņa ir tāda, ka šādi stāsti ātri izplatās un vienu otru varbūt attur no līdzīgām avantūrām. Turklāt tie migranti, kuŗiem izdodas iekļūt Latvijā, šeit ilgi neuzkavējās. Izmantojot atvērtās Šengenas zonas valstu robežas, viņi dodas tālāk uz Rietumiem. Piemēram, uz bagāto un dāsno Vāciju, uz laimes zemi “Ger- Money”. Ko viņi tur meklē? Ar retiem izņēmumiem- ne jau darbu vai iespējas izglītītoties, bet gan pabalstus. Diemžēl tāda ir reālā situācija. Konservātīvajai Austrijas Tautas partijai tuvu stāvošais medijs “Exxpress” šī gada 30. aprīlī publicēja redakcijas komentāru ar zīmīgu nosaukumu: “Nepārprotams brīdinājums”. Tajā teikts, ka no pēdējos 12 mēnešos Austrijā ieceļojošajiem patvēruma meklētājiem 70 % ir analfabēti, kuŗi nemāk ne lasīt, ne rakstīt pat dzimtajās valodās. Izredzes, ka viņiem Austrijā izdosies atrast darbu, esot tuvas nullei. Tā ir milzīga atšķirība no ASV, kur pāri Meksikas robežai ierodas spāniski runājošie kristieši no Centrālās un Dienvidamerikas. Tie, kuŗi šodien visiem ceļiem un neceļiem mēģina iekļūt ASV, dodas uz turieni ar vienu mērķi - reālizēt savu “Amerikas sapni”. Strādāt kaut vai nelegāli, bet strādāt. Saprotams, arī starp viņiem ir gana daudz laimes meklētāju, pat kriminālistu. Par to liecina nesenais traģiskais notikums Teksasā, kur nelegālais imigrants no Meksikas Francisko Oropesa nošāva piecus vienas ģimenes locekļus, to starpā deviņus gadus vecu bērnu.

 

Tomēr kopumā ceļu uz ASV meklē cilvēki, kuŗi ar laiku iekļausies vietējā sabiedrībā. Ja ne viņi paši, tad viņu bērni gan. Savukārt Eiropā ieplūst musulmaņi. Tā ir kopiena, ko principā nav iespējams pilnībā integrēt jaunajās mītnes zemēs. Parallēla sabiedrība, kas dzīvo pēc saviem likumiem un tradicijām. Saskaņā ar šariātu (islāma likumi) visiem pilngadīgajiem, kuŗi novērsušies no islāma reliģijas un pārgājuši citā, tiek piespriests un izpildīts nāvessods. Tikmēr Āfrikā un Tuvajos Austrumos iedegas jauni koflikti. Pēdējais piemērs- Sudāna, kur bruņotas bandas mēģina gāzt valdību, notiek kaŗadarbība un bēgļu skaits sasniedzis ap pusmiljonu cilvēku. Daļa no viņiem jau raugās Eiropas robežu virzienā. Bet mēs neesam parādā Sīrijai, Afganistānai, Etiopijai, Eritrejai, Jemenai vai Sudānai. Mēs neesam vainojami par šo valstu polītiķu kļūdainiem lēmumiem un pilsoņu kaŗiem. Vienīgā tauta, kuŗai mēs esam parādā, jūtam līdzi un cenšamies palīdzēt, ir ukraiņi. Jo Ukraina šodien kaŗo mūsu vietā, atdodot dārgāko, kas tai ir - savu dēlu un meitu dzīvības.