Medijpratība un monētas divas puses
Sallija Benfelde    01.11.2023

 

 

 

Šogad no 24. līdz 31. oktobrim Latvijā norisinājās jau 12. Pasaules medijpratības un informācijpratības nedēļa. Tās mērķis ir veicināt medijpratību sabiedrībā, lai uzlabotu cilvēku prasmi kritiski domāt gan informācijas, mediju un technoloģiju jautājumos, gan veicinātu pilsonisko līdzdalību un vērstos pret dezinformāciju un maldinošu informāciju.

 

Informācijas daudzums, ko ikdienā saņemam, ir milzīgs. Arī tad, ja daļu informācijas nevērtējam, neuzskatām par svarīgu, tā tomēr paliek atmiņā, “slēpjas prāta maliņā” un ietekmē gan mūsu uzskatus, gan rīcību. Izrādās, ļoti bieži nemaz nav tik vienkārši prast novērtēt saņemto informāciju un tās avotu ticamību jeb, citiem vārdiem sakot, nepietiek vien ar prasmi lasīt, ir jāprot arī saprast un analizēt izlasīto, dzirdēto un redzēto. Protams, ir dažas vienkāršas pamatprasmes, par kuŗām bieži vien piemirstam: informācijas avota novērtēšana, zemteksta uztveršana, plašāka, niansētāka izpratne par notiekošo un zināšanas par sociālo mediju algoritmiem. Piemēram, vispirms sociālajos medijos vai kādā medijā, kuŗš vairāk vai mazāk kalpo kādam ekonomiski polītiskajam grupējumam, parādās kāda ziņa vai tikai pieņēmums par kaut ko, pēc neilga laika tas jau tiek pasniegts, kā neapstrīdams fakts un pēc tam tiek apspriesta šī “fakta” nozīme un sekas. Liela nozīme ir arī sabiedrībā populāru cilvēku – it sevišķi mākslinieku, aktieŗu, režisoru un rakstnieku un sportistu paustajam. Vēl vairākus gadus pirms Krievijas atklātās agresijas demonstrācijas un pilna mēroga kaŗa Ukrainā Latvijā, piemēram, iemīļots un labi zināms komponists publiski pauda savus uzskatus par to, ka Latvijai jāmācās no Krievijas prezidenta Putina, kā aizstāvēt un cīnīties par savu pilsoņu interesēm. Vai arī talantīgs un Eiropā zināms režisors apgalvo, ka Latvijā viss ir slikti, tā sabrūk kā valsts un visi tie, kas saistīti ar valsts pārvaldi un varu, ir nodevēji, korumpēti vai vienkārši muļķi. Protams, ka šiem māksliniekiem ir daudz atbalstītāju, jo viņu darbu apbrīnoja un joprojām apbrīno daudzi. Un, protams, katram cilvēkam ir savas simpātijas un uzskati, tādēļ ļoti bieži informācija, kas atbilst paša uzskatiem, automātiski tiek pieņemta kā neapšaubāma patiesība. Turklāt spēcīgas emocijas “atslēdz” spēju kritiski domāt. Psiholoģijā ir jēdziens “emocionālais intelekts” – spēja pēc pirmās, emocionālās reakcijas uz notikumu, procesu distancēties no savām izjūtām un vēsu prātu analizēt un pārdomāt, kas un kādēļ ir noticis, ko tas nozīmē.

 

Visas šīs pieminētās prasmes it kā nav nekas jauns, arī mūsu laikraksts ir rakstījis par klasiskajiem propagandas paņēmieniem, dezinformāciju un meliem, kas ikdienā tiek izmantoti. Tas, ka arī valsts līmenī tiek runāts par medijpratību, neapšaubāmi ir apsveicami, jo Latvija ir viena no tām Eiropas valstīm, kuŗā ir vislielākā iedzīvotāju neuzticēšanās valdībai un parlamentam. No vienas puse, ļoti daudzi iedzīvotāji ir pārliecināti un saka, ka ir Latvijas patrioti, bet tajā pašā laikā ir tikpat pārliecināti, ka Latvijā viss ir slikti un nepareizi un valsts drīz vien sabruks, ja tajā nemainīs pilnīgi visu un visus. Droši vien ir lieki pat piebilst, ka tāds noskaņojums viegli var padoties provokācijām, lai izraisītu nemierus un apvērsumu. Tāpat kā labi ir redzama vairāku partiju un to atbalstītāju vēlme atgūt varu vai to nostiprināt, tādēļ ik pa laikam notiek kūdīšana un publiskas polītisko konkurentu apmelošanas kampaņas, veicinot sabiedrības šķelšanos un nepatiku pret valsti. Jāteic, ka medijpratības nedēļa gan vairāk bija pamanāma ziņās par to un interneta vidē, bet par to, cik daudz iedzīvotāju šajā nedēļā tiešām uzzināja par jautājumiem, kas saistīti ar medijpratību, īsti nav skaidrs. Un runa nav par atskaitēm un tabulām ar skaitļiem, bet par cilvēkus interesējošām diskusijām ar cilvēkiem, kurus ir interesanti un noderīgi dzirdērt ne tikai interneta.

 

Tādēļ manuprāt ļoti svarīgi ir arī saprast, ka medijpratības monētai ir arī otra puse. Mēs daudz runājam un rakstām par informācijas lietotājiem: lasītājie, skatītājiem un klausītājiem, bet ēnā paliek tomēr paliek mediji, viņu loma. Tāpat arī, manuprāt, neprotam novērtēt latviešu valodas nozīmi šajos procesos. Medijiem ir jābūt profesionāliem, šobrīd jau ir noziedzīgi neievērot visvienkāršākos žurnālistikas pamatprincipus - objektivitāti, godīgumu un neitralitāti - populāritātes dēļ. Jāatceras daži ziņu pamatkritēriji – proti, ziņai ir jāatbild uz jautājumiem kas, kur un kad? Un ja atļauj ziņai atvēlētā vieta, tad labi atbildēt arī uz jautājumu – kāpēc? Ja ziņu apjoms to neļauj, tad tas ir jādara, piemēram, komentāros. Žurnālistikā nav slikti zināt visas mediju vēstures peripetijas un teorijas, bet viena no pamatprasmēm tomēr ir zināšanas un izpratne par valsts kā institūcijas pamatprincipiem. Citiem vārdiem sakot, manuprāt šodien augstskolu pprogrammās, kas domātas topošajiem žurnālistiem, trūkst zināšanu un izpratnes par polītikas zinātni jeb politoloģiju. Turklāt šīs zināšanas tomēr jāprot apvienot ar reālo dzīvi un izpratni par notiekošajiem procesiem. Protams, medijiem lielākoties ir liberāla, konservatīva vai sociāldemokratiska ievirze, lielo neitrālitāti var prasīt tikai no sabiedriskajiem medijiem. Tomēr dzīvē nereti skaidras nostājas un izpratnes, tāpat kā atklātas informācijas par finansējuma avotiem nav. 

 

Otrs lielais un sāpīgais jautājums ir par latviešu valodu. Nepietiek tikai ar to, ka informācija medijos ir latviešu valodā. Būtiski ir tas, kādā latviešu valodā ir medijs. Nenoliedzami, Latvijā joprojām ir liela krievu valodas ietekme, nereti tiek izmantoti tiešie pārcēlumi jeb burtiskie tulkojumi no krievu valodas, kas ilgos gados “iekārtojušies” latviešu valodā un kļuvuši tik pierasti, ka tos vairs nepamanām. Diemžēl tagad latviešu valodu aizvien biežāk “okupē” angļu valoda, tiešie pārcēlumi no tās. Reizēm ar rūgtumu uz zināmu ironiju gribas teikt, ka vēl pēc gadiem divdesmit, jaunā un tagadējā žurnālistu paaudze viens otru vairs nesapratīs, jo latviešu valoda, ko par tādu varēs saukt tikai nosacīti, būs divas atšķirīgas valodas. Un diemžēl ne viena, ne otra vairs nebūs labskanīga, īsta  latviešu valoda. Jau tagad ziņu aģentūras teksti latviešu valodā bieži ir uzrakstīti tādā latviešu valodā, ka vispirms jāizlasa vairākas reizes, lai saprastu, par ko tiek vēstīts, bet pēc tam jāpārraksta latviešu valodā.Tāpat bieži vien vēlme vairāk informācijas sniegt t.s. “vieglajā valodā” pazemina spēju domāt un analizēt, padara informāciju primitīvu. 

 

Medijpratība nav tikai tās lietotāju, bet arī veidotāju jautājums. Nav tautas bez savas valodas, tāpat kā valsts sākas vispirms cilvēku prātos un attieksmē. Un valsti  nevar uzcelt, jo  to aptur un vispirms sagrauj cilvēki savos prātos, ja to vērtē kā neizdevušos, sliktu un nevajadzīgu.