Makrons vieš cerību, Putins jauc gaisu
FRANKS GORDONS    27.06.2017

 

Emanuela Makrona uzvaru Francijas prezidenta vēlēšanās daudzi vērotāji vienā aspektā saista ar Donalda Trampa uzvaru ASV prezidenta vēlēšanas: vēl neilgi pirms balsošanas šāds rezultāts nebija iedomājams. 

 

Makrons samērā īsā laikā prata "ne no kā radīt pašam savu polītisko partiju ‒ izteikti centrisku, norobežojoties no abām, var teikt, tradicionālajām partijām, kuŗu līderi līdz šim nomainīja viens otru "Piektās republikas" prezidenta vēlēšanās: konservatīvajiem de Golla koncepcijas mantiniekiem un sociālistiem, kas bija veidojušies kā polītisks spēks vēl Pirmā pasaules kaŗa priekšvakarā.

 

Acīmredzot Francija "prasījās" pēc ne tikai vecuma ziņā jauneklīga, pozitīvā ziņā moderni noskaņota prezidenta, kas pēc "breksita" un svaidīgā Trampa uznāciena būtu spējīgs pacelt Francijas prestižu, stiprinot tās lomu Eiropas Savienības saliedēšanā iepretim imperiskajai Putina Krievijai.

 

Stājoties prezidenta amatā, Makrons pasludināja: viņš gribot, lai Francija kļūtu par start-up nāciju, kas attiecīgi domā un dinamiski rīkojas. Šķiet, ka lasītājiem šis jēdziens jau pazīstams: nemitīga atjaunotne, radošs gars, straujas novācijas.

 

Analizējot Emanuela Makrona pirmos soļus prezidenta amatā, New York Times atzinīgi konstatē, ka viņš jau paguvis sevi nostādīt Trampa priekšā kā līdzīgs ar līdzīgu un,  greznajā Versaļas pilī uzņemdams Putinu, atklāti kritizēt viņa rīcību Sīrijā un ne tikai.

 

Makrons ‒ pārliecināts rietumniecisks centrists un eirooptimists ‒ vieš cerības. Makrona uzstāšanās ES galotņu apspriedē bija burtiski valdzinoša.

 

Savukārt Krievijas Federācijas valsts galva Vladimirs Putins acīmredzot savaldzinājis amerikāņu režisoru Oliveru Stounu, kuŗš divu gadu gaŗumā "runājies" ar viņu lielākoties viņa Novoogarjevas ārpilsētas rezidencē. Tapa monumentāla dokumentāla filma, no kuŗas mēs, piemēram, uzzinām, ka Kremlī vien Putinam ir trīs kabineti un personiska kapella, kur pielūgt svētbildes. Mēs arī uzzinām, ka Putinam nav "sliktu dienu", jo viņš, lūk, esot vīrietis... Kļūdams gauži nopietns, Putins teica Stounam arī ko citu, proti: viņš neizslēdzot varbūtību, ka "ASV vēlas iznīcināt (!) Krievijas ekonomiku un nomainīt tās vadību, lai galu galā pievāktu Krievijas kodolarsenālu". 

 

Par zināmu nedrošības sajūtu liecina vārdi, ko Putins teicis, Kremlī uzrunādams vidusskolu klašu vadītājus sakarā ar mācību gada nobeigumu: iegūtās zināšanas esot sekundāras (vtorično), galvenais esot bērnu audzināšana patriotisma garā.

 

Putinu pamatīgi satraukuši 26. marta un 12. jūnija mītiņi Maskavā, Pēterburgā un daudzās citās pilsētās, ko bija organizējis korupcijas apkarotājs Aleksejs Navaļnijs un kuŗos piedalījās pārsteidzoši liels ne tikai studentu, bet arī vidusskolēnu skaits. Jaunatne vairs nebaidās!

 

Tikmēr Putins steidz jaukt gaisu Eiropā, īstenojot, var teikt, saukli "Visu zemju tumsoņi, savienojieties!'. Maskavā notika "apaļā galda" konference, kuŗā piedalījas Putina "karsējas" Marinas Lepēnas "Nacionālās frontes", Austrijas labēji radikālās "Brīvības partijas" un Italijas tikpat labējāas "Ziemeļu ligas" pārstāvji. Vienlaikus notika kādas grāmatas prezentācija, kuŗas nosaukums izteic visu: "Putina jaunā Eiropa". Kurš necik sirmā senatnē jau sludināja "jauno Eiropu"?

 

Un nobeigumam: 7. un 8. jūlijā Hamburgā jānotiek "G-20" virsotņu apspriedei, kuŗā "būs klāt" gan Tramps, gan Putins. Brīdī, kad top šīs rindiņas, vēl arvien nav skaidrs, vai Tramps vēlētos divatā tikties un runāt ar Putinu...