Lienošā okupācija
Sallija Benfelde    22.04.2014

Lieldienas pagājušas – ar vasarīgi siltu laiku un aicinājumiem kļūt redzīgākiem ar sirdi un vēlējumiem gūt prāta gaišumu un sirdsmieru. Tomēr polītikā vētra tuvojas, un ir grūti teikt, vai to izdosies apturēt.

 

Pirms Lieldienām ASV, Eiropas Savienība, Ukraina un Krievija Ženēvā vienojās par kopīgu aicinājumu nekavējoties apturēt jebkuŗu vardarbību Ukrainā, kur Maskavas organizētās diversantu grupas sākušas sagrābt administrācijas un drošības iestāžu ēkas. Šobrīd nekas neliecina, ka Krievija ir gatava šo aicinājumu ievērot, toties pārmetumi Ukrainai, ka tā grib turpināt pretterrorisma plānu, no Krievijas puses jau ir izskanējuši. Tā teikt, mēs varam darīt jebko, bet jūs nedrīkstat pat mēģināt to apturēt, pretējā gadījumā būsit pārkāpuši Ženēvas vienošanos un būsit fašisti un terroristi. Patiesībā šī Krievijas nostāja vairs nepārsteidz, jo meli, provokācijas un vēlreiz meli ir līdzeklis savu mērķu panākšanai, un Putins šo „arsenālu” izmanto pilnīgi. Ne velti plašsaziņas līdzekļos Krievijas rīcība jau kādu laiku tiek saukta par „lienošo okupāciju”.

 

Nerimst arī diskusijas par to, vai Eiropas Savienība rīkojas pietiekami izlēmīgi, ieviešot sankcijas pret Krieviju. Kā zināms, Eiropa ir visai cieši saistīta ar Krieviju biznesa darījumos, un Krievijas gāzes imports ir nozīmīga Eiropas dzīves sastāvdaļa. Protams, valstīm un cilvēkiem nopietnu sankciju ieviešana pret Krieviju nozīmēs prāvus zaudējumus, tomēr pārsteidz tas, cik lētticīgi joprojām mēs, eiropieši, esam. Krievijai ir mērķis, ko tā neslēpj, – atjaunot savu varu (tiešu vai pastarpinātu) visā bijušās PSRS territorijā, arī Austrumeiropā. Ir naīvi domāt, ka uzmanīga laipošana un piekāpšanās Krievijai kaut varētu mainīt tās plānus, – varētu mainīties tikai metodes, ko Putins izmanto. Tāpēc, manuprāt, vietā ir kāds citāts no Rīgas archibīskapa-mētropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķa Lieldienu dievkalpojumā:

 

„Ja mēs paņemam zem lupas mūsdienu Rietumu civīlizācijas situāciju – tad ko mēs tur redzam? Mēs redzam, kā saka apustulis Pāvils: „Visu ļaunumu sakne ir mantkārība” jeb mīlestība uz naudu. Mēs redzam, ka mūsdienu pasaule danco ap zelta teļu, kas bija Vecajā Derībā. Gribu, lai jūs saprotat, – nauda nav ļaunums pats par sevi. Nauda Dieva plānā ir līdzeklis, ar ko sasniegt pozitīvus mērķus. Nauda ir, lai kalpotu cilvēkiem. Bet mūsdienās ļoti daudzos gadījumos cilvēks naudas dēļ tiek izmantots, nauda ir mērķis. (..) Dostojevskis savā laikā rakstīja: cilvēka sirds ir bezdibenis, un tur velns cīnās ar Dievu. Velnam pasaulē nav nekādas varas tiktāl, kamēr cilvēks neļauj tam ienākt un darboties caur viņa prātu, roku darbiem. Ja cilvēks ļauj velnam ieperināt domas, piemēram, konkrētajā gadījumā, ka nauda ir tik svarīga, ka viss jāvērš tikai uz to, lai pelnītu, tad, protams, viņš veido savu imperiju.”

 

Naudas un varas kārotāju, kas lielāku labumu domā gūt Krievijas „aizvējā”, netrūkst arī Latvijā. Ventspils pilsētas galva Aivars Lembergs ar saviem paziņojumiem iepriekšējos mēnešos ir kļuvis bēdīgi slavens, un reizēm viņa atziņas liek jautāt, vai viens no Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) balstiem saprot, ko runā. No vienas puses, Lembergs spēlē uz to vēlētāju jūtām, kas ir aizvainoti uz visu un visiem, bet, no otras puses, latviešiem Krievija lielākoties tomēr nav sapņu zeme, kuŗai pievienoties. Dēlam saku: ja gribi nodarboties ar biznesu, tad vari nemācēt citas valodas, bet krievu valoda jāprot obligāti.” „NATO militārās klātienes palielināšana Latvijā, ievedot NATO spēkus, būtu uztveŗama kā svešas valsts okupācija un pielīdzināma 1940. gadā notikušajai padomju kaŗaspēka ievešanai Latvijā ar toreizējā valsts vadītāja Kārļa Ulmaņa piekrišanu,” – tās ir tikai dažas Ventspils domes priekšsēža atziņas, ko viņš skaļi paudis pēdējā laikā. Tiesa, viņa atbalstītāji – Zaļo un zemnieku savienība – gan visai atklāti pauž, ka nepiekrīt sava neoficiālā bosa uzskatiem par NATO un okupāciju.

 

Lembergs diemžēl nav vienīgais, kas savu nākotni saskata Krievijas apskāvienos un raugās uz NATO kā uz okupantu. Piemēram, Saskaņas centra (SC) Saeimas deputāts Jānis Ādamsons nupat intervijā paudis līdzīgus uzskatus: „Man nav iebildumu, ja šeit būtu angļi, franči, vācieši... Bet man ir dziļas pārdomas par to, vai šeit ir nepieciešami ASV kaŗavīri. Tāpēc, ka tas ir pavisam cits stāsts. (..) Manā uztverē visi šie aicinājumi ASV – izveidojiet pie mums savu kaŗabazi! – ir tas pats, kas aicinājums: okupējiet mūsu valsti! Es te lieku vienādības zīmi.”

Savukārt partijas Vienoti Latvijai vadītājs Ainārs Šlesers, kas nodomājis atgriezties polītikā, ir viltīgāks, klāsta daudz ko tādu, kas neizklausās nekas aplams, bet beigās nonāk pie tā paša secinājuma: nelaižot SC pie varas, Latvijā var izveidoties Ukraina miniatūrā, jo, atsakoties no „mērenajiem” krieviem, pie varas rausies un tautu uz dumpi vedinās radikāli noskaņotie krievi. Šlesers gan aizmirst, ka „mērenajam” SC ir līgums ar Putina partiju Vienotā Krievija, un to saskaņieši pat negrasās lauzt, bet, atbildot uz jautājumiem par Krimas okupāciju un aneksiju, laipo kā vien varēdami. Šlesera partijas reklāmās tiek skandināts, ka Latvijas problēma ir nevis krievi, bet nabadzība. Var piekrist, ka nabadzība ir problēma, jo nogurušus, izmisušus un niknus cilvēkus provocēt ir daudz vieglāk nekā pārticīgus un apmierinātus. Diemžēl krievu valodā runājošie (starp viņiem ir ne tikai krievi) Latvijā rada papildu problēmas, jo daudzi no viņiem Latviju par savu dzimteni tomēr neuzskata un domā, ka Krievija varbūt varētu par viņiem parūpēties.

 

Kamēr dažu partiju polītiķi runā par NATO okupāciju un apcer, cik izdevīgi būtu iedabūt valdībā SC, krievu valodā runājošie aktīvisti dara savu. Organizācija „Nepilsoņu kongress” 25.aprīlī plāno rīkot koncertu „Mēs esam par pārmaiņām”, kas būšot veltīts arī nepilsoņu jautājumam un izglītībai krievu valodā. Viens no „Nepilsoņu kongresa” pārstāvjiem Aleksandrs Gapoņenko, kas savulaik bija referenduma par krievu valodu organizētājs, sociālajos tīklos šo sarīkojumu jau nosaucis par „vietējo Maidanu”.

 

„Paskatīsimies, uz ko ir gatavi iet Latvijas krievi. (..) Notiek pirms 23 gadiem starp 15 valstīm sadalītās krievu nācijas atkalapvienošanās”, plašsaziņas līdzekļiem klāstījis Gapoņenko. „Process neapšaubāmi skars arī Baltijas valstis.” Starp citu, 17. aprīlī pie Latvijas vēstniecības Maskavā nezināmas organizācijas aktīvisti sarīkoja mītiņu, turot rokās plakātus: „Latgali Krievijai” un „Latgale – krievu zeme”.

 

Iepriekš minētais un vēl citi fakti un notikumi liecina, ka „lienošā okupācija” turpinās daudzos virzienos un Krievija ir nolēmusi panākt savu. Tāpēc ir ļoti svarīgi piedalīties ne tikai Saeimas vēlēšanās rudenī, bet iet balsot arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās 24. maijā. Ne tikai tāpēc, ka Eiroparlamentā Latvijai ir vajadzīgi deputāti, kuŗiem patiesi rūp Latvijas liktenis, bet arī tāpēc, ka šīs vēlēšanas savā ziņā būs kā mēģinājums, lai taptu redzams polītisko spēku samērs Latvijā. Jau šodien var visai droši sacīt, ka pēc rudens vēlēšanām varētu tikt izveidota koalicija SC, ZZS un Šlesera Vienoti Latvijai, ja vien šīm partijām kopā sanāktu vairākums – vismaz 51 balss. Bet tas nozīmētu prokrieviskas valdības izveidi Latvijā un polītikas maiņu Kremļa virzienā. Daudz iegūtu balsu Eiroparlamenta vēlēšanās šīs partijas tikai iedrošinās.

 

Turklāt jāatceras – jo mazāks skaits latviešu vēlētāju balsos, jo proporcionāli vairāk saņems, piemēram, šīs partijas. „Lienošo okupāciju” nevar apturēt ar rīkojumu vai likumu, to varam tikai mēs visi kopā.