Lielāka aizsardzība
Kārlis Streips    27.06.2017

 

Pirms Jāņiem Ādažu militārajā bazē bija ļoti ievērojams notikums ‒ tur sapulcējās polītiski un militāri grandi no Latvijas un ārvalstīm, lai oficiāli sveiktu paplašināto NATO kaujas grupu, kas tagad ir mūsu valstī. Lasītāji, iespējams, zinās, ka grupu komandē Kanada. Laikā pirms viņu ierašanās Latvijā, ar kanadiešu pārstāvjiem bija daudz interviju, tostarp vienam no viņiem tika jautāts par baumām no kaimiņvalsts Krievijas puses par to, ka zaldātiem ziemas spelgonī nākšoties gulēt teltīs. Kanadietis pasmīnēja un teica, ka, pirmkārt, kanadiešu zaldāti  pavada vairākus mēnešus apmācībās savas valsts tālajos ziemeļos, un, otrkārt, “teltis” patiesībā ir portatīvas telpas, kas aprīkotas ar krāsniņu un citām ērtībām. Propaganda no Krievijas puses varbūt panāk savu, taču kanadieši par to tikai smejas.

 

Katrā gadījumā lēmumu par NATO klātbūtnes paplašināšanu ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, Igaunijā un Polijā dalībvalstis pieņēma pērnajā NATO samitā (galotņu apspriedē) Varšavā. Ilgi un dikti mūsu valstu valdībām bija jāpārliecina citas dalībvalstis, ka tas ir nepieciešams. Grūdiens, protams, bija Krimas aneksija un Krievijas nepārtrauktā agresija Ukrainā. Un nu NATO grupas ir klāt. Katrā no minētajām valstīm vadību uzņemas cita valsts, piemēram, Polijā galvenie būs amerikāņi. NATO arī pauž gatavību nodrošināt tā dēvētos ātrās reaģēšanas spēkus, bilstot, ja būs tāda vajadzība, šie spēki varētu mūsu territorijā ierasties 48 stundu laikā. Turēsim  īkšķus, lai tāda vajadzība nerastos.

 

Pirmā pārbaude būs šoruden, kad Krievija un Baltkrievija rīkos militāras mācības Zapad 2017 (Rietumi 2017). Jau tagad pie Baltijas valstu robežām koncentrēts visai ievērojams skaits Krievijas kaŗavīru ar dažāda veida militāru techniku. Mācību laikā iespējamas dažādas provokācijas, tāpēc ir labi, ka NATO ir gatava  visu uzraudzīt. Alianses pārstāvji ir aicinājuši Krievijas pārstāvjus pirms mācībām tikties, paskaidrot savus plānus un parādīt dokumentus, kas saistāmi ar notiekošo. Maz ticams, ka sankciju laikā Maskava tam piekritīs, taču ‒, ja notiks kāda snaikstīšanās ap mūsu robežām, NATO būs gatava reaģēt. 

 

Krievijas bezkaunība aug augumā. Cars Vladimirs un viņa pakalpiņi joprojām katēgoriski atsakās atzīt, ka Krievijas kaŗaspēks darbojas Ukrainā. Kā zināms, krievu lidmašīnas nereti ielido Baltijas valstu gaisa telpā, tā liekot NATO lidmašīnām pacelties, lai tām oponētu. Tas, lieki teikt, ir ļoti dārgs „prieks”. . Ir arī bijuši gadījumi, kad krievu lidmašīnas  taranējušas citu valstu lidmašīnas un kaŗakuģus, tiem lidojot ļoti, ļoti tuvu.

 

Papildu problēmas rada kaimiņvalsts uzvedība Sīrijā un plašākā nozīmē ‒ Tuvajos Austrumos. Kā zināms, Maskava ir viens no Sīrijas diktātora pēdējiem draugiem, un tad, kad amerikāņi notrieca sīriešu kaŗa lidmašīnu, Kremlis paziņoja, ka tas esot starptautiskā likuma pārkāpums. Lieki teikt, tas jau ir pavisam bīstami. Kādam pirksts notrīcēs, un kaŗš starp Krieviju un Rietumiem var kļūt pavisam reāls. Ļoti jācer, ka Kremlī  tomēr pastāv veselais saprāts, bet garantēt, protams, to nevar.

 

NATO kaŗavīri  Latvijā uzturēsies sešus mēnešus, tad viņi brauks mājās un citi nāks viņu vietā. Nekāds grafiks par kopējo NATO klātbūtni nav paredzēts, spēki te būs tik ilgi, cik tas būs nepieciešams. Ādažu militārajā baazē un citur tiek būvētas dažādas celtnes, kas būs vajadzīgas papildspēku uzņemšanai un apkalpošanai. Pati Ādažu baze paplašināta, lai tajā varētu darboties divi veseli bataljoni, vienam  neatkarīgi no otra. 

 

Zināms, katras valsts pārstāvji līdzi paņēmuši savus pavārus. Latvieši cer, ka līdz ar to varēs pagaršot citu valstu kulināriju, varbūt iemācīties ko jaunu. Kanadieši, savukārt, līdzi paņēmuši slidas un hokeja ekipējumu. Spānijas pārstāvji gan par hokeju neinteresējas, bet viņi ir gatavi ar latviešiem un citiem uzspēlēt futbolu, kas Spānijā ir daudz lielākā cieņā nekā hokejs. 

 

2004. gadā, kad Latvija iestājās pasaules varenākajā militārajā aliansē, mūsu valstij tika izsniegts milzīgs uzticības kredits. Ne mums to spēku, nedz arī tās naudas, kas nepieciešama kārtīgai aizsardzībai, lai gan jau nākamā gada sākumā aizsardzības budžets būs palielināts līdz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta. Latvija ir centusies būt laba NATO dalībvalsts, mūsu bruņoto  spēku pārstāvji ir piedalījušies dažādās miera uzturēšanas operācijās Tuvajos Austrumos, Afgānistānā, kādreizējā Dienvidslavijā, arī atsevišķās Afrikas valstīs. Joprojām mūsu valstī ir gana aprobežoti cilvēki, kuŗi uzskata, ka NATO mums nav vajadzīgs. Ventspils nosacītais mērs  Aivars Lembergs savulaik pat NATO spēkus salīdzināja ar padomju laika Sarkanarmiju kā okupācijas spēku. Nesenajās pašvaldību vēlēšanās atsevišķos novados bija partijas, kuras solīja uzvaras gadījumā savu novadu „izvadīt” no NATO. Lieki teikt,  ka šo „ideju” pārstāvošās partijas  nedabūja pietiekami daudz balsu, lai iegūtu pašvaldību mandātus. Būt pasaules varenākajā aliansē ir ne vien gods, bet mūsu drošības garants.

 

Mūsu laikraksta iepriekšējā numurā ģenerālis Jānis Kažociņš atgādināja kādu zīmīgu vēstures faktu: 

 

Šajos laikos nevar paļauties tikai uz savām spējām vien, lai nosargātu savu valsti. Pēc vēstures datiem ‒ 1938. gadā Latvija veltīja no visiem valsts izdevumiem aizsardzībai 27%, tātad vairāk nekā ceturto daļu no sava budžeta. Tā ir milzīga summa, bet tas mūs nenosargāja no okupācijas.