Liekulība
Sallija Benfelde    28.07.2015

 

Neapšaubāmi cilvēkiem ir tiesības uz viedokli, kas atšķiras no varas nostājas un rīcības kādā jautājumā. Un, protams, arī polītiķiem ir tādas tiesības. Mulsina tikai tas, ka partija, kuŗa nostājas pret valdības rīcību, pati ir šajā varā. Proti, Nacionālā apvienība (NA) varētu vērsties Satversmes tiesā (ST), lai apstrīdētu valdības lēmumu par bēgļu uzņemšanu. NA deputāti kopā ar vairākām biedrībām 4. augustā pie valdības ēkas plāno arī protestēt pret bēgļu uzņemšanu Latvijā. 

 

Kā zināms, valdība ir nolēmusi divu gadu laikā brīvprātīgi uzņemt 250 bēgļus no Afrikas un citu tuvējo reģionu valstīm. NA līderis Raivis Dzintars publiski ir paudis: „Tas ir viens no rīcības veidiem, kuŗu mēs apsveram. Pie šāda iespējamā projekta mēs šobrīd strādājam. Mūsu skatījumā jautājumam par imigrantu uzņemšanu jaunā,  līdz šim nebijušā veidā ir precedenta nozīme, kas var radīt tālejošas sekas. Tas ir būtisks jautājums, kuŗu nevarētu lemt, apejot parlamentu.”  Raivis Dzintars arī neatbild uz jautājumiem, vai iesniegumu Satversmes tiesai palīdz gatavot Egils Levits, tā ļaujot domāt, ka varbūt arī Levits atbalsta NA katēgorisko nostāju bēgļu jautājumā. Patiesībā izskatās, ka NA ciniski izmanto Egila Levita vārdu, lai spodrinātu savu tēlu atbalstītāju acīs. Tādēļ nupat, 28. jūlijā,  ikgadējā Publisko tiesību institūta rīkotajā  juristu konferencē Bīriņos, Egils Levits bija spiests nākt klajā ar publisku paiņojumu, apliecinot, ka viņam nav nekāda sakara ar prasības pieteikumu Satversmes tiesā bēgļu jautājumā un viņš neredz tādam pieteikumam juridisko segumu.

 

Deputāta Dintara sacītajam, ka par lielāka skaita bēgļu uzņemšanu jālemj Saeimai, varētu piekrist, vienīgi jājautā, kādēļ tad līdz šim nekas nav darīts, lai sakārtotu bēgļu uzņemšanu tā, lai šie cilvēki Latvijā nejustos kā ienaidnieka territorijā vai labākajā gadījumā – kā traucēklis, kuru piecieš. Galu galā bēgļi Latvijā šajos neatkarības gados ir bijuši un būs, neatkarīgi no tā, vai Eiropas Savienība to vēlas. Tātad loģiski būtu bijis izveidot sistēmu, kas ļauj bēgļiem iegūt kaut visvienkāršāko darbu un sevi uzturēt. Šajā valdībā NA ir trīs ministri, to skaitā arī tieslietu ministrs. Ja palūkojas pēdējo gadu valdību sastāvā, tad tieslietas NA pārziņā ir bijušas kopš 2011. gada bez pārtraukuma, tomēr šajā jautājumā NA ministri nav centušies kaut ko mainīt. Turklāt vairāku NA polītiķu izteikumi par bēgļiem ir bīstami tuvu klajam rasismam vai pat pārkāpj šo robežu, sakot, ka bēgļi no Afrikas valstīm noteikti ir noziedznieki, narkomāni un tamlīdzīgi. Jāteic, ka polītiķu izteikumi ir sasnieguši dzirdīgas ausis un uzjundījuši sabiedrībā klaju naidu pret cilvēkiem ar citu ādas krāsu. Sociālajos tīklos naida vilnis gāžas pār katru, kurš atgādina, ka cilvēkiem ar citu ādas krāsu un kultūrvērsturisko pieredzi ir tādas pašas cilvēktiesības kā katram latvietim. Jā, bēgļi var kļūt un nereti arī kļūst par radikāli noskaņotiem cilvēkiem, kuŗi apdraud sabiedrības drošību, bet tādēļ ir drošībsargājošās iestādes, kuŗu kapacitāti var un vajag stiprināt – tas būtu jādara neatkarīgi no bēgļu jautājuma, jo esam tajā ģeopolītiskajā situācijā, kuŗā esam.

 

NA nostāja mulsina arī dažos citos jautājumos – apvienība vienmēr sevi deklarējusi par ģimenes un tikumības aizstāvi, un grozījumi Izglītības likumā tikumības aizstāvībai un stiprināšanai tika izdarīti pēc Saskaņas un NA iniciatīvas. Patiesībā arī šī cīņa par tikumību izskatījās kā populāritātes celšana, jo likumos vajadzīgās normas jau bija. Tajā pašā laikā Saeimas deputāti, arī no NA, līdz šim īpašu uzmanību  nav pievērsuši patiesajām un skarbajām problēmām saistībā ar vardarbību pret bērniem, bērnu seksuālajai izmantošanai. Tiesībsargs ne reizi vien publiski ir aicinājis likumdevēja deputātus ieraudzīt problēmas un rīkoties, tomēr nekādu lielo atsaucību šie aicinājumi nav atraduši. Nesen Latvijā sākās liels skandāls saistībā ar Liepājas tiesas lēmumu par diviem pedofiliem, kuŗi vairāku gadu garumā bija izmantojuši mazu meitenīti netiklām darbībām. Tiesa pedofiliem piesprieda piespiedu darbus, un sabiedrībā sākās milzīgi protesti, notika piketi, tika vākti paraksti, pieprasot iejaukties prokuratūrai. Protams, pēc tam, kad šī lieta ieguva tik plašu rezonanci, tieslietu ministrs arī pieprasīja lietas pārbaudi. Pārsteidz tas, ka līdz šim skandālam NA tieslietu ministri nevērtēja Latvijas tiesu praksi pedofilijas lietās un to, vai tiesneši ir apguvuši bērnu tiesības, vai izprot, kādas problēmas saistītas ar pedofiliem un viņu pastrādātajiem noziegumiem. Diemžēl Liepājas gadījums nav vienīgais, kad pedofili saņēmuši visai maigu sodu, bet ne vienmēr šie lēmumi dažādu apstākļu dēļ ir ieguvuši tik plašu rezonanci. Piemēram, pagājušajā gadā Siguldas tiesa izskatīja līdzīgu lietu – apsūdzētais tika atzīts par vainīgu piecos noziedzīgos nodarījumos par netiklu darbību veikšanu ar četrām meitenēm, kuŗām tobrīd bija 15, 13, 12 un 9 gadi.

 

Tāpat kā Liepājā, vainīgais nenonāca cietumā, bet, izmantojot likumīgu iespēju vienoties ar prokuroru, saņēma nosacītu brīvības atņemšanu uz pusotru gadu ar tikpat ilgu pārbaudes laiku un uzliekot par pienākumu piedalīties Probācijas dienesta programmās. Daudzi tiesneši uzskata, ka ne Siguldas, ne Liepājas tiesu izskatītie noziegumi nav izvarošana un ka netiklu darbību veicējus drīzāk var labot nevis cietums, bet probācija. Acīmredzot ir vajadzīgas diskusijas un semināri šajos jautājumos un šo jautājumu apspriešanā jāiesaista ne tikai juristi, bet arī psīchologi un psīchiatri. Jebkurā gadījumā uzskatīt, ka viss ir kārtībā, nevar. Šķiet, ka šajos jautājumos NA polītiķiem vajadzētu būt pirmajiem, kas risina šos jautājumus, bet tā tas nenotiek. Gribas sacīt, ka rīkot piketus pret valdību, kuŗā strādā arī paši,  un skaļi un skaisti runāt ir vieglāk un patīkamāk, savu atbalstītāju pulku tā var paplašināt daudz ātrāk, nekā strādājot katru dienu un reāli risinot šos jautājumus. Protams, tas nav nekas jauns – ar skaļiem saukļiem un kvēliem lozungiem var aizsegt gandrīz jebko.

 

Diskusijas par tikumību un grozījumiem likumos bija tik kvēlas, aicinājumi neaizmirst par cilvēka dzīves pamatu – tikumību un ģimeni - bija skaļi un pravietiski. Tajā pašā laikā izskatās, ka tikumības tribūni no polītiķu vidus nav daudz interesējušies par to, kas Latvijā notiek ar vardarbības, arī seksuālās, upuriem. Gluži tas pats notiek ar bēgļu jautājumu – skan lozungi un aicinājumi nepieļaut bēgļu ierašanos mūsu zemē, bet vai notiek reāls darbs, lai izveidotu sistēmu, kas ļauj svešiniekiem iekļauties mūsu sabiedrībā? Galu galā nav taču iespējams noslēgties no visas pasaules, nevienu valstī neielaist, bet pašiem pieprasīt brīvību pārvietoties un dzīvot, kur vēlamies. Manuprāt, tā ir ne tikai bīstama divdabība, bet gluži noziedzīga liekulība no polītiķu puses.

 

Tādēļ, manuprāt, vienmēr jāatceras, ka mēs varam ietekmēt polītiķu rīcību ne tikai reizi četros gados, vēlot Saeimu. Sabiedrībai ir liels spēks, vienīgi jāprot to saprātīgi un mērķtiecīgi izmantot.