Lēnām pār tiltu
Kārlis Streips    30.10.2018

 

 

Valdības veidošana laikā kopš 13. Saeimas vēlēšanām noritējusi nu ļoti gausi. Valsts prezidents Raimonds Vējonis, kā zināms, ir teicis, ka viņš kandidātu premjerministra amatam izraudzīsies tikai pēc 6. novembŗa, kad būs jaunās Saeimas pirmā darba diena. Pa šo laiku diviem galveniem pretendentiem - Aldim Gobzemam no partijas KPV LV un Jānim Bordānam no Jaunās Konservātīvās partijas (JKP) pievienojies vēl viens iespējams kandidāts - Artis Pabriks no partijas Attīstībai/Par! (AP). Priekšvēlēšanu laikā partija par savu premjerministra kandidātu piedāvāja Juri Pūci, nu A. Pabriks stājies viņa vietā. Zināmā mērā J. Bordāns pats sev iešāva kājā, nākot klajā ar piedāvājumu par ministru portfeļu sadalījumu vēl pirms jebkādām sarunām par to, kas jaunajai valdībai būs darāms. Pārējās partijas tam pateica stingru nē, taču pēdējā laikā kopš tam parādījušās vēl pāris problemātiskas situācijas.

 

Pirmkārt, JKP ir likusi stingri saprast, ka tā nevēlas absolūti nekādas attiecības ar Latvijas Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), vienalga, vai JKP vadīs koalīciju, vai tikai būs viena no tās loceklēm. KPV LV, savukārt, paziņoja, ka tā nerunās ar "zaļo zemnieku" pārstāvjiem, kuŗi nav ievēlēti jaunajā Saeimā, ar to pirmākārtām domājot par aizejošās Saeimas ZZS frakcijas līderi Augustu Brigmani, kuŗš savā Zemgales vēlēšanu apgabalā palika pirmais zem svītras. Būdams ļoti pieredzējis līderis un sarunu vedējs, A. Brigmanis ir piedalījies koalīcijas veidošanas sarunās, patīk tas kādam vai nepatīk. Šāda veida rīvēšanās neko īpaši labu par nākotnes koalīciju neliecina.

 

Neesmu pārliecināts, ka ZZS atstāšana opozīcijā būtu prāta darbs. No 11 ievēlētajiem ZZS deputātiem, pieci ir aizejošās valdības ministri -- premjers Māris Kučinskis, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, satiksmes ministrs Uldis Augulis, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un finanču ministre Dana Reizniece-Ozola. Šo cilvēku pieredze polītikā un pārvaldībā nebūtu atraidāma, vēl jo vairāk tāpēc, ka opozīcijā ZZS varētu būt krietni viltīga. A. Brigmaņa palikšana trešajā vietā Zemgales apgabalā notika, pateicoties Viktoram Valainim, kuŗš veica ļoti plašu individuālu kampaņu. V. Valainis polītikā ienāca kā Zatlera Reformu partijas (ZRP) kandidāts ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanās 2011. gadā un kļuva par vienu no sešiem ZRP deputātiem, kuŗi atšķēlās no frakcijas it kā tāpēc, ka partijā bija nedemokratiska lēmumu pieņemšana. 12. Saeimas vēlēšanās V. Valainis kandidēja no Vienotības saraksta, bet netika ievēlēts. 2016. gadā viņš tika pie tā dēvētā mīkstā mandāta pēc tam, kad Jānis Reirs kļuva par finanču ministru un Vjačeslavs Dombrovskis, kuŗš šogad vēlēšanās pārstāvēja Saskaņu, nolika mandātu. Tajā pašā gadā V. Valainim nācās izstāties no Vienotības frakcijas, jo viņš bija balsojis pretēji frakcijas nostājai. Pēcāk viņš paziņoja, ka polītisko nākotni saskatīja Zaļo un zemnieku savienības sastāvā un tā arī tika ievēlēts. Par īpaši pastāvīgu polītiķi viņu neuzskatīt nekādi, taču, kā jau minēju, ZZS arī jaunajā Saeimā piedāvā ievērojamu pieredzi.

 

Par J. Bordānu un A. Gobzemu rakstīju pagājušajā reizē. Artis Pabriks patlaban ir Eiropas parlamenta deputāts un savulaik bijis Latvijas ārlietu ministrs un aizsardzības ministrs. A. Pabriks bija viens no nebūtībā aizgājušās Tautas partijas dibinātājiem, bet no tās aizgāja pēc tam, kad tā uzstāja uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja Alekseja Loskutova atstādināšanu no amata. Kopā ar vēl vienu Tautas partiju pametušo polītiķi Aigaru Štokenbergu A. Pabriks izveidojas sabiedrisko organizāciju "Sabiedrība citai polītikai tiesiskā valstī," kuŗa nākamajā gadā kļuva par partiju "Sabiedrība citai polītikai." Partija iesaistījās Vienotībā, un 2010. gadā A. Pabriks tika ievēlēts Saeimā, no turienes kļūstot par aizsardzības ministru Valda Dombrovska otrā un - pēc ārkārtas vēlēšanām, trešajā valdībā. Kad V. Dombrovskis atkāpās no amata, uzņemoties polītisku atbildību par universālveikala sabrukšanu Zolitūdē, A. Pabriku Vienotība izvirzīja par pretendentu uz ministru prezidenta amatu, taču toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš visai neskaidru iemeslu dēļ kandidatūru noraidīja, un par ministru prezidentu kļuva Laimdota Straujuma. A. Pabrikam ir doktora grads polītoloģijā, un katrā gadījumā viņu nevarētu uzskatīt par zaļu gurķi polītikā.

 

Nacionālās Apvienības (NA) kandidāts ministru prezidenta amatam jau daudzu gadu garumā ir bijis Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, bet viņš pagājušajā nedēļā paziņoja, ka no piedāvājuma atteiksies, jo vēlēšanu rezultāti bija tādi, kādi tie bija, un sabiedrība acīmredzot vēlas redzēt jaunas sejas polītikā. To sabiedrība dabūs ar uzviju, jo tikai viena trešdaļa aizejošās Saeimas deputātu turpat arī paliks pēc 6. novembŗa. NA gandrīz noteikti būs nākošajā koalīcijā, vienalga, kas to sastādīs, taču tā ir bīstama partija tādā nozīmē, ka attiecībā uz tā dēvētajiem "tikumības" jautājumiem tā allaž bijusi gatava sadoties rociņās ar Saskaņu, ar kuŗu citādi tai ir diametrāli pretēja ideoloģija. Tā vispār jaunajai koalīcijai būs pietiekami liela problēma, ja ņemam vērā to, ka Saeimā ievēlētas divas izteikti konservātīvas partijas, NA un JKP, kā arī izteikti liberāla partija, AP. Partijai KPV LV, cik var spriest, nekādas īpašas ideoloģijas nav ārpus atbalsta tās ekscentriskajam līderim Artusam Kaimiņam, polītikas novērotāji sliecas uzskatīt, ka kaut kad drīz pēc tam, kad jaunā Saeima stāsies amatos, partijas frakcija varētu sašķelties, jo ne visi no partijas ievēlētie deputāti ir īpaši lojāli A. Kaimiņam. Taču gan ZZS, gan arī Vienotība ir vairāk vai mazāk centriski spēki, tā varētu būt tā līme, kas saturētu kopā koalīciju ar lielāku skaitu partiju nekā Latvijas polītikā ierasts. Vienādi vai otrādi, pēc 6. novembŗa būs skaidrs, kuŗam R. Vējonis piešķirs pirmtiesības koalīcijas veidošanā, tad arī redzēsim, kas tur galu galā sanāks.

 

Aizejošā Saeima pēdējo nedēļu laikā ir bijusi itin rosīga. Šonedēļ ceturtdien tai būs pēdējā plenārsēde, un tajā plānots cita starpā pieņemt Diasporas likumu, kas ir aktuāls tiem daudzajiem latviešiem, kuŗi patlaban dzīvo ārpus valsts. 12. Saeimas „kontā” ir arī nodokļu reforma, kuŗa pēc tās pieņemšanas izrādījās esam brāķis, tur papildu darbs būs nākamajai Saeimai. Ievērojami palielināts valsts aizsardzības budžets, lai apmierinātu NATO prasību par izdevumiem divu procentu līmenī no iekšzemes kopprodukta. Pamatīgi palielināts budžets veselības aprūpes sektorā, lai gan ne tuvu pietiekami tam, kas vajadzīgs. Ļoti svētīgs lēmums, pie kuŗa „gudrās galvas” darbu pabeidza pagājušās nedēļas plenārsēdē, ir par turpmāku valsts prezidenta vēlēšanu atklātā, nevis aizklātā kārtībā. Gribas cerēt, ka tas nozīmē, ka partiju izvirzītie kandidāti, tajā skaitā R. Vējonis, ja ZZS nolems viņu atbalstīt otram termiņam amatā, varēs piedalīties publiskās debatēs un diskusijās, savukārt deputāti būs spiesti atklātā tekstā pateikt, kāpēc tie par to vienu un nevis par to otru kandidātu. Demokratijā slēpti balsojumi valsts pirmās personas ievēlēšanai, iespējams, bija pamatoti pirmās brīvvalsts laikā, taču patlaban tas tā vairs nav. Jā, visticamāk lēmums tika pieņemts gaidāmo vēlēšanu kontekstā, taču pozitīvs tas ir nenoliedzami. Paldies 12. Saeimai par darbu! Ne visam tam, ko tā izdarīja, tā pelnījusi uzslavas, taču - mums ir bijušas daudz chaotiskākas un sliktākas Saeimas. Un vēlēsim veiksmes jaunajai, 13. Saeimai. Viegli nebūs, bet lai veicas!