Latvijas zaļā paradīze
Juris Lorencs    14.07.2020

 

 

Skolā man mācīja, ka Latvija esot nabadzīga ar dabas resursiem - vien grants, dolomīts, kūdra. It kā garāmejot tika pieminēts mežs - no tā varot iegūt koksni. Padomju zemē vērtīgs bija tas, ko varēja izrakt no zemes - dzelzs, alumīnijs, ogles, nafta, gāze, zelts un dimanti. Lūk, neaptveramās sociālisma bagātības! Bet laiks iet, tehnoloģijas un vērtības mainās. Tagadējās Eiropas Savienības pamatā ir 1951. gadā Parīzē dibinātā Eiropas Ogļu un tērauda kopiena. Ogles un tērauds bija industriālā laikmeta svarīgākie resursi, pat simboli. Pagājuši septiņdesmit gadi. Jūlija sākumā Vācijas parlaments apstiprinājis plānu, kas paredz līdz 2038. gadam pilnībā pārtraukt ogļu izmantošanu. Milzīgs izaicinājums valstij, kurā aptuveni trešdaļu no kopējā valsts enerģijas patēriņa joprojām nodrošina ogles. Turklāt Vācija plāno atteikties ne tikai no oglēm, bet arī no kodolenerģijas. Vai viņai tas izdosies, rādīs nākotne. Izrādās, ogles vairs nav vajadzīgas, bez tām var lieliski iztikt. Savu nozīmi pamazām sāk zaudēt “melnais zelts” - nafta. Protams, cilvēces kopējais enerģijas patēriņš tikai pieaug. Taču veidi, kā tā tiek iegūta un lietota, mainās. Pēdējā laikā ievērību guvis litijs - jo tieši šis vieglais metāls ir viena no svarīgākajām akumulatoru sastāvdaļām. 50 % no visa pasaules litija patlaban iegūst Bolīvijā, vienā vienīgā izžuvušā sālsezerā. Zinot to, kļūst saprotama pasaules lielvaru- ASV, Ķīnas un Krievijas interese par politiskajiem procesiem šajā nomaļajā Dienvidamerikas valstī.

 

Neraugoties uz visiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem, par vienu no vērtīgākajiem resursiem, par jauno modernā laikmeta zeltu kļuvis parasts dzeramais ūdens. Mums Latvijā to grūti iztēloties, bet lielā daļā pasaules jau risinās visai brutāla cīņa par ūdeni. Iemesli tā trūkumam- pārapdzīvotība, piesārņojums, klimata izmaiņas, mežu izciršana, augsnes erozija. Tieši šajā mēnesī, 2020. gada jūlijā sākās notikums, kuru nu jau vairākus gadus ar nepacietību gaida Āfrikas valsts Etiopija. Te tiešām vietā teikt- “sākās”, nevis “notiek”. Jo Etiopija pamazām sāk piepildīt ar ūdeni grandiozā Lielā Renesanses (Grand Renaissance Dam) rezervuāru. Dambja celtniecība uz Zilās Nīlas upes netālu no Etiopijas robežas ar Sudānu ilga gandrīz desmit gadus, projekta kopējās izmaksas- ap 5 miljardi ASV dolāru. Rezervuāra piepildīšanas process var aizņemt vairākus gadus. No kā tas atkarīgs? Vispirms jau lietavām, kas no jūnija līdz augustam atnes valgmi izkaltušajai Etiopijas savannai. Bet vēl vairāk- no politiskiem lēmumiem. Etiopija uzskata, ka rezervuāru var piepildīt trijos gados, Ēģipte un Sudāna uzstāj uz piecpadsmit. Ar ASV starpniecību pagaidām panākts kompromiss - seši gadi. Un tikai tad tiks iedarbināta 6500 megavatu jaudīgā spēkstacija, kas nesīs gaismu Etiopijai - gan pārnestā, gan pavisam burtiskā nozīmē. Vienā no lielākajām Āfrikas valstīm vairākiem desmitiem miljoniem cilvēku joprojām nav pieejama elektrība, it īpaši lauku reģionos. Bet ne jau elektrības ražošana ir tā, kas uztrauc Nīlas lejteces valstis, Ēģipti un Sudānu.

 

Galvenais jautājums - kas notiks ar jaunajā dambī uzkrāto ūdeni? Vai tas netiks izmantots apūdeņošanai? Īpaši nobažījusies ir Ēģipte, par kuru jau grieķu vēsturnieks Hērodots pirms pirms 2500 gadiem rakstīja, ka tā ir „Nīlas dāvana”. Ēģipte bez Nīlas ūdens būtu vien izkaltis tuksnesis. Patreizējo Nīlas ūdens izmantošanu regulē īpašs 1929. gadā vēl britu koloniālās administrācijas laikā noslēgts līgums. Tas visus Nīlas ūdens resursus sadala starp divām valstīm - Ēģipti un Sudānu, nerēķinoties ar Nīlas augšteces iedzīvotājiem. Bet pati Zilā Nīla iztek no Tanas ezera Etiopijā, savukārt otra lielākā Nīlas pieteka - Baltā Nīla - no Viktorijas ezera Ugandā. Abas upes satiekas Sudānas galvaspilsētā Hartūmā. Etiopiešu politiķiem aizvien grūtāk paskaidrot savai tautai, kāpēc Nīlas ūdens pieder vairākus tūkstošus kilometrus attālajai Kairai. Tieši Ēģipte patlaban ir visapdraudētākā Nīlas baseina valsts. Dambju būve Nīlas augštecē var izsaukt katastrofālu ūdens trūkumu, izraisīt badu, bet pašu upi padarīt nederīgu kuģošanai. Konflikta galvenais cēlonis slēpjas reģiona demogrāfijā. 1929. gadā, kad tika noslēgta vienošanās par Nīlas ūdens izmantošanu, Etiopijā dzīvoja 16 miljoni, bet Ēģiptē - 15 miljoni cilvēku. Šodien Etiopijas iedzīvotāju skaits sasniedzis 113 miljonus. bet Ēģiptes- 102 miljonus. Saprotams, ka ūdens Nīlā nav kļuvis vairāk. Īpaši Etiopija jau tagad piedzīvo hronisku ūdens trūkumu. Šī valsts ir uzskatāms piemērs tam, kā cilvēku skaita pieaugums (un ar to saistītā mežu iznīcināšana) būtiski noplicina ūdens resursus.

 

Bet atgriezīsimies Latvijā. Salīdzinot ar ASV un Rietumeiropu, materiālā ziņā mēs neesam īpaši bagāta valsts. Toties meži, tīrs saldūdens un neapbūvētas pludmales, kas daudzviet pasaulē jau kļuvis par nesasniedzamu luksusu, mums ir ikdienišķa, pati par sevi saprotama lieta. Latvija ir viena no zaļākajām, ekoloģiski tīrākajām un, kā tagad mēdz teikt, ilgtspējīgām (sustainable) valstīm pasaulē. Es dzīvoju Rīgas centrā. Dažreiz karstā vasaras dienā ir grūtības izlemt, kurp doties peldēties. Jūras apmeklējumam ir trīs iespējas - Vecāķi, Bolderāja vai Jūrmala. Tas viss sasniedzams nieka pusstundā! Bet vēl jau ir Ķīšezers, Bābelītes ezers un Daugava. Visapkārt Rīgai ir meži, purvi, pļavas. Parunājiet ar indiešu, uzbeku un citu Āzijas valstu studentiem, kuri pēdējos gados aizvien lielākā skaitā mācās Rīgā - viņu acīs Latvija ir zaļa paradīze. Latvijā joprojām saglabājušās lauku viensētas, par kuru esamību daudzas rīdzinieku ģimenes atcerējās Covid 19 epidēmijas laikā. No šādas perspektīvas raugoties, tas ir tikai dažu gadu desmitu, pat gadu jautājums, kad Latvija kļūs par vienu no iekārojamākajam dzīves vietām uz planētas. Jautājums - kā to nosargāt politiski, ekonomiski un demogrāfiski.