Latvijas Satversme. Pārdomas
Aleksandrs Gārša    22.11.2016

 

 

Pārlūkojot mūsu valsts Satversmi un likumus,  kas nosaka Ministru kabineta darbību un Saeimas deputātu vēlēšanas, arvien esmu pārsteigts par to radītiem savādiem praktiskiem rezultātiem. Mūsu Satversme un valsts iekārta īsti neatbilst nevienam no diviem starptautiski atzītiem modeļiem: nedz Vestminsteres,  nedz arī prezidenciālas, uz ASV Satversmi modelētai valsts iekārtai. Vestminsteres sistēma ir pasaulē ļoti izplatīts demokratijas veids. Tajā valdošās partijas no ievēlētiem deputātiem izvēlas ministrus, kuŗi tad darbojas parlamentā un atbild par savām ministrijām kā parlamenta locekļi. Viņi ir oficiālie ministriju vadītāji, kas vienmēr parlamentā pieejami, lai informētu par savu ministriju darbību un atbildētu uz jautājumiem. Ārpus parlamenta stāvošas personas nedrīkst ieņemt ne ministru prezidenta,  nedz ministru amatus. Otra alternātīva ir ASV modelis, kur ministri,  nedz prezidents, kas reizē kalpo arī kā ministru prezidents,  nav un nedrīkst būt parlamenta (Kongresa) locekļi. Tos izvēlas prezidents, parasti sagaidot,  ka viņiem jābūt ekspertiem viņu vadītās ministrijas laukā.

 

Latvijas iekārta diemžēl neatbilst ne vienam,  nedz otram no šiem modeļiem. Manuprāt tā ir neveikls mēģinājums it kā ņemt no viena un no otra modeļa, turklāt ar neveikliem un neveiksmīgiem rezultātiem.

 

Latvijā, ar nedaudziem izņēmumiem, ministri un Ministru prezidents nāk no ievēlēto deputātu rindām. Partijas, pārstāvot deputātu vairākumu,  sastāda Ministru kabinetu, tātad ‒ valdību. Viss jau būtu labi, bet nelaime ir tā, ka par deputātiem kļuvušajiem, tikko tautas ievēlētiem, pēc neilga laiciņa, pat lāgā neiesildījušiem savus krēslus Saeimā, viņiem pēkšņi tā jāatstāj un viņu vietā nāk nākamais, līdz tam neievēlētais kandidāts aizgājušā deputāta vēlēšanu apgabala partijas listē. Nav svarīgi, ka tauta nav vēlējusies viņu redzēt Saeimā un ka viņš varbūt pat saņēmis ļoti maz vēlētāju balsu. Šādus deputātus,  manuprāt,  nevar uzskatīt par demokratiski ievēlētiem, un tādējādi tas ir pret demokratijas pamatprincipiem un pret Latvijas Satversmes 6. paragrafa jēgu. Šādai praksei maz attaisnojumu var rast it kā administrātīvās un izpildvaras atdalīšanas pricipos, kuŗus ASV Satversmē mēģinājuši piemērot viņu Satversmes tēvi.

 

Vēl jo pārsteidzošāk ‒ ja nu valdība ar tās kabinetu zaudē Saeimas uzticību un tā krīt, tad ministrs atgriežas Saeimā un viņa aizvietotāju izmet ārā. Agrāk valdības bieži mainījās, un šāds cirks, līdzīgs bērnu “mūzikālo krēslu” rotaļai, bieži atkārtojās. 

 

Pēdējā laikā valdības gan bijušas stabilākas, bet šī savādā prakse noteikti atkal atkārtosies nākotnē. Nedomāju, ka tā veicina Saeimas deputātu darba kvalitāti un kontinuitāti. Interesanti atzīmēt, ka par Ministru prezidentu un ministru arī var kļūt persona, kas nav Saeimas deputāts.

 

Tas viss manā uztverē ir pretrunā Vestminsteres tipa parlamentārās iekārtas praksei un teorijai un neveicina valsts augstāko pārvaldes organu – Saeimas un Ministru kabineta sekmīgu darbību, nedz atspoguļo tautas gribu,  Saeimas deputātus ievēlot.

 

Pēdējā laikā gan Latvijas valdības ir bijušas stabilākas un ilgstošākas, bet tas šo problēmu nav atrisinājis.

 

Vestminsteres sistēma gan samērā labi darbojas daudzās pasaules demokratijas valstīs, tai skaitā,  piemēram. Lielbritanijā, Kanadā un Austrālijā, kā arī daudzās Eiropas Savienības valstīs.

 

Otra alternātīva, kam labākais piemērs ir ASV, ir tā sauktā prezidenciālā sistēma. Tajā tautas vēlēts Prezidents izvēlas savu ministru kabinetu. Ne no tautas ievēlētiem Kongresa deputātiem, bet gan no ārpus stāvošiem pilsoņiem ar pieredzi viņiem uzticēto ministriju laukos vai vismaz ar piemērotību savu ministriju vadīšanā. Tā tiek ieturēts teorētiskais izpildu un likumdošanas varas atdalīšanas princips, kuŗu  iemiesot centusies ASV Satversme.

 

Man radies iespaids, ka Latvijas vēlētāji dažādu iemeslu pēc, nebūtu ieinteresēti tautas vēlētā prezidentā un ASV tipa sistēmā. Kā gan tad varētu “salāpīt” esošo sistēmu? Pie Latvijas vēlēšanu iekārtas nav iespējams pārvēlēt deputātus, tiem kļūstot par ministriem un no Saeimas aizejot.

 

Bet ko tad var darīt,  lai šo problēmu risinātu? Abilde manuprāt ir ļoti vienkārša un domāju, būtu pieņemama kā Latvijas tautai,  tā arī polītiķiem. Proti, īstenot visus nepieciešamos soļus,  lai pārietu uz „tīru” Vestminsteres tipa sistēmu. Tas nozīmē, ka deputātiem, kas kļūst par ministriem, vienkārši jāpaliek Saeimā un viņi savus mandātus nav tiesīgi nolikt. Personas, kas nav deputāti,  par ministriem nedrīkst kļūt. Ministru pienākums tad būtu apmeklēt Saeimas sēdes, informēt Saeimu par viņu ministriju darbību, tādējādi izjūtot  atbildību par to, un būt vienmēr gataviem atbildēt uz jautājumiem par savu ministriju darbību. Domāju, ka tas būtu svētīgs un lietderīgs solis,  lai uzlabotu valsts augstākās pārvaldes darbību, izskaustu dažas no likstām un radītu Saeimu, kas vairāk atspoguļotu vēlētāju gribu.