Latvijas polītiķi un neveselīgā veselības aprūpe
Sallija Benfelde    11.09.2018

 

 

Nesen publiskotais veselības aprūpes financējuma modelis Latvijā, kas nosaka, kuŗš saņems pilnu valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu grozu, bet kuŗš to nesaņems, maigi sakot, ir ne tikai aplams, bet liek arī uzdot dažus jautājumus. Proti, par iespējamo koalīcijas partiju vienošanos kādā jautājumā vai jautājumos, par ko, iespējams, skaļi netiek runāts un par to, kuŗā gadsimtā dzīvo dažs ministrs.

 

Pagājušajā gadā pieņemtā un no šī gada 1. janvāŗa spēkā esošā Veselības aprūpes likuma mērķis ir „nodrošināt ilgtspējīgu veselības aprūpes financēšanu, kuŗas pamatā ir visas sabiedrības solidāra iesaiste atbildīgā nodokļu maksāšanā, lai veicinātu labai starptautiskai praksei atbilstošu veselības aprūpes financējumu un tā efektīvu izlietojumu, tādējādi sekmējot veselības aprūpes pieejamību un sabiedrības veselības rādītāju uzlabošanos.”

 

Ar vārdu sakot, ja cilvēks godīgi maksā t.s. sociālo nodokli, tad viņam pienākas valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi.

 

Tagad, kad saistībā ar šo likumu ir tapuši noteikumi, atliek secināt, ka veselības aprūpes pieejamību un sabiedrības veselības stāvokļa uzlabošanos tie nekādi neveicinās. Tāpat arī taisnīgumu, solidaritāti un arī elementāru loģiku tajos var nemeklēt.

 

Jāpiebilst, ka noteikumi, kuŗi nesen publiskoti, vistiešāk skar arī vismaz daļu diasporas – to 27. punkts nosaka, ka personas reģistrāciju pie ģimenes ārsta dienests bloķē personām, par kurām dienests no Iedzīvotāju reģistra saņēmis ziņas par norādīto dzīvesvietu ārpus Latvijas Republikas.

 

Laikam nav pat vērts pieminēt tās aplamības, kuŗas noteikumu izstrādātāji pamanīja tikai tad, kad jautājumus sāka uzdot žurnālisti. Tomēr ir dažas lietas, kas nevis vienkārši liek brīnīties par amatpersonu paviršību vai kompetences trūkumu, bet rada bažas par ministru spēju un vēlmi saprast, kuŗā valstī un gadsimtā dzīvojam.

 

Tātad tie, kuŗi maksā sociālo nodokli, saņem valsts apmaksāto veselības pakalpojumu grozu, un ir iedzīvotāju grupas, kuŗas ir apdrošinājusi valsts – piemēram, pensionāri invalīdi, kuŗiem nekas papildus nav jāmaksā. Tik tālu it kā viss būtu skaidrs, bet izrādās, ka daļai iedzīvotāju valsts apmaksāto pakalpojumu saņemšana ir atkarīga arī no samaksātā nodokļa lieluma.

 

Ja iedzīvotājs ir darba ņēmējs, tad, pat strādājot par minimālo algu uz ceturtdaļslodzi, viņš šos valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus saņems. Ja cilvēks ir mikrouzņēmuma nodokļa (MUN) maksātājs, kuŗā, starp citu, ietilpst arī sociālais nodoklis, viņam šie pakalpojumi nepienākas un vai nu ir jāpiemaksā no savas kabatas zināma summa, lai tos saņemtu, vai arī par visu jāmaksā pašam. Tiek skaidrots, ka MUN sociālā nodokļa daļa ir pārāk maza un nav piesaistīta veselības aprūpes financējumam. Tādēļ priekšlikums palielināt MUN par vienu procentu un to piesaistīt veselības aprūpes financējumam tiek noraidīts. Nerunāsim par to, ka tas ir vismaz nožēlojami, jo, izrādās, ka kritērijs ir ne tikai nodokļa maksāšana, bet arī nodokļa lielums, kas gan netiek ievērots gadījumos, kad iedzīvotājam ir darba ņēmēja statuss, minimālā alga un viņš nestrādā pilnu slodzi. Visvairāk pārsteidza, lai neteiktu – satrieca – veselības ministres Andas Čakšas skaidrojums, ka veselības aprūpes financējums un valsts nodokļu sistēma ir divas dažādas lietas, jo ir divas ministrijas un Veselības ministrijai nekas nav sakāms Finanču ministrijai, tā būtu iejaukšanās.

 

Tātad veselības aprūpes financējumam un valsts nodokļu polītikai nav nekādas saistības!? Tad kāpēc vajadzēja pieņemt šādu likumu? Tomēr vēl vairāk pārsteidza otra Zaļo un zemnieku savienības ministre Dana Reizniece-Ozola. Finanču ministre skaidri lika saprast, ka vienīgais normālais un godīgais veids, kā strādāt, ir darba devēja un darba ņēmēja attiecības. Viss pārējais gandrīz ir kaut kas nelegāls un aplams, tādēļ valsts apmaksātais valsts veselības aprūpes grozs nepienākas, pat ja cilvēks maksā nodokļus. Ministre Čakša acīmredzot aizmirsusi, ka ir 21. gadsimts, ka arī Latvijā ir oficiāli atļauti dažādi līgumu veidi, daudzi strādā projektos, ir atļauts mikrouzņēmuma nodoklis. Droši vien ir vērts paskaidrot, ka par mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem lielākoties kļūst cilvēki, kuŗi nevar atrast darba devēju, kas pieņemtu viņus darbā, bet viņu darbu gan ir ar mieru izmantot. Latvijā darba devējs maksā gan ienākuma nodokli, gan arī daļu no sociālā nodokļa. Ja cilvēks ir individuālais saimnieciskās darbības veicējs – tā to Latvijā sauc – tad viņam visi nodokļi jāmaksā vienam pašam, tāpat kā pašnodarbinātajiem. Turklāt parasti minētie cilvēki nenopelna tik daudz, lai vieni paši samaksātu visus nodokļus un varētu dzīvot no tā, kas paliek pāri. Tādēļ, ja cilvēks grib būt godīgs un maksāt valstij nodokļus, viņš izvēlas mikrouzņēmuma nodokli, kuŗš ir 15 procenti no apgrozījuma. Vēl jāpaskaidro, ka mikrouzņēmuma nodokļa maksātājs nedrīkst mēnesī nopelnīt vairāk par 720 eiro, lai nezaudētu šo statusu.

 

Starp citu, minimālā alga šogad Latvijā ir 430 eiro, un nav jābūt izcilam matēmatiķim, lai saprastu, ka viens procents no 720 eiro ir vairāk par vienu procentu no 430 eiro.

 

Jau sen pasaulē un Eiropā, tostarp Latvijā nav tikai darba ņēmēja un darba devēja klasiskie līgumi, jo ir mainījušās gan profesijas un darba veidi, gan arī technoloģijas. Jā, ar mikrouzņēmumiem ir problēmas, kuŗas ministrija nesteidz risināt, bet acīmredzot nolēmusi tos klusiņām iznīdēt. Droši vien nevienai no abām ministrēm pat neienāk prātā, ka pirmspensijas vecuma cilvēkus, tāpat kā daudzus radošo profesiju pārstāvjus darbā tā vienkārši neņem. Ja viņi grib būt godīgi un maksāt valstij nodokļus, jo atraduši nodarbošanos, tad bieži vien nākas kļūt par MUN maksātājiem, jo, samaksājot visus nodokļus pilnā apmērā, var nākties iet ubagot. Tie, kuŗi laukos smagus darbus vairs padarīt nevar, citu darbu nav, bet invalīda statuss lāga nepienākas un kuŗi izlīdzas ar savu naturālo saimniecību un reizēm padara kādam kādu darbiņu, acīmredzot tiek uzskatīti par krāpniekiem, kuŗiem par visu jāmaksā pašiem. Turklāt jaunā kārtība ir īpaši smaga tāpēc, ka nodokļa nemaksātājiem vai pārāk maza nodokļa maksātājiem nepienāksies arī kompensējamās zāles.

 

Koalīcijas partijas klusē, kā ūdeni mutē ieņēmušas pat tagad – pirms vēlēšanām. Tas liek domāt, ka ir kāda klusa vienošanās, ka šie veselības aprūpes financēšanas noteikumi tiek apstiprināti, par ko savukārt kaut kas tiek saņemts pretī. Varbūt atbalsts OIK reformai? Varbūt aiz klusēšanas slēpjas vēl kādas norunas, par kuŗām cilvēki samaksās ar savu veselību un varbūt pat dzīvību?